Intervija. Aigars Kalvītis: «Mērķi ir ļoti augsti»

Ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti sarunājas «Dienas» galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte, komentāru lapas redaktors Pauls Raudseps un komentētājs Aivars Ozoliņš.

— Jūs arvien uzsverat, ka tieši jūs pieņemat lēmumus. Kāpēc tad izšķirīgajās sarunās ar «Jauno laiku» (JL) piedalījās partijas ierindas biedri Šķēle un Liepnieks, un kurš galu galā pieņēma lēmumu, ka jāveido valdība ar JL?

— Es personīgi domāju, ka Šķēles kungs ir viens no ievērojamākajiem pagājušās desmitgades valstsvīriem Latvijā, un mūsu partijā viņa lomu neviens negatavojas pazemināt. Tautas partijai tā bija ļoti svarīga politiska izšķiršanās, jo mums bija visas iespējas izveidot valdību arī bez JL. Kaut gan es priekš sevis jau biju pieņēmis lēmumu, ka man valdībā ir vajadzīgs JL, partijā par to bija ļoti dažādi viedokļi. Tādēļ bija svarīgi, lai visi tie cilvēki, kuri šobrīd ir nozīmīgi TP, tādi kā Gundars Bērziņš, Andris Šķēle, es, Atis Slakteris, arī Edmunds Krastiņš, kas diemžēl bija saslimis, tajā brīdī būtu klāt. Tā bija mana iniciatīva uzaicināt šos cilvēkus.

Bet lēmums par to, ka tiek pieņemts JL, tika pieņemts ļoti negaidīti un strauji. Tajā brīdī, kad ieraudzīju «Tēvzemes» domes lēmumu, es pateicu JL, ka gribu, lai viņi ir valdībā. Tā ka lēmumu pieņēmu es, nevis tas četrinieks. Sarunas bija ļoti smagas, nekādi kompromisi pat neiezīmējās, JL bija atnācis ar uzstādījumu, ka tikai ar Repši — aizsardzības ministru. Einars Repše vadīja šīs sarunas, un, ņemot vērā, ka viņam ir īpašas attiecības ar Šķēli jau ilgākā laika posmā, viņi ļoti labi saprotas par daudzām valstiskām lietām.

— Šķēles kungs nav pat partijas valdē. Viņa klātbūtne rada iespaidu, ka viņam ir kaut kādas lemšanas tiesības, kas ir lielākas nekā viņa statuss.

— Lemšanas tiesības tika no valdes deleģētas mums trijiem. Bet, ņemot vērā, ka viņš ir mūsu partijas dibinātājs un pirmais priekšsēdētājs, pieaicinājām viņu kā konsultantu.

— Vai daļa no vienošanās bija arī kāda noruna par tā dēvētajiem ekonomiskajiem jautājumiem — ka, piemēram, Šķēle palīdzēs Repšem atmaksāt parādus, bet JL netramdīs Šķēli par digitalizāciju?

— JL jau nevar ne tramdīt, ne netramdīt Šķēli par digitalizāciju, prokuratūrā noris izmeklēšana. Ja nonāks līdz tiesai, tiesa arī lems. Bija visādas baumas — ka mēs esot vienojušies, kā privatizēt «Lattelekom» un vēl kaut ko. Tur nebija nekādas biznesa vides sakārtošanas, nekā tamlīdzīga.

— Viens ir tiesiskuma, cits ir reputācijas jautājums. Jūs paņēmāt par sava biroja vadītāju Liepnieku, kuru, pirmkārt, saista ar Šķēli, otrkārt, viņš ir bijis digitalizētāju PR apkalpotājs. Kāpēc?

— Liepnieka kungs ir gandrīz trīs birojus vadījis, viņa pieredze un zināšanas ir ļoti augstu vērtējamas. Ar viņu man bija saruna, ka viņam ir pilnībā jāaiziet no uzņēmējdarbības, ko viņš arī apsolīja izdarīt.

— Turpinot par reputāciju — jūs izvirzījāt Šķēli, tad noņēmāt kopā ar Repši, nosaukdams abus par «kontroversiāliem». Kā Šķēle ir kontroversiāls?

— Nē, nu, viņi ir viens pret otru pretrunīgi.

— Nē, jūs teicāt, ka abi ir.

— Nē, nu, viņi arī pēc būtības ir — vieni Šķēli mīl, citi ienīst, tāpat ir ar Repši. Viņi ir pretrunīgi pēc būtības. Nepretrunīgas personības ir tādas, pret kurām cilvēki ir diezgan vienaldzīgi, bet par viņiem abiem ir ļoti stingrs viedoklis.

— Vai jūsu mērķis bija veidot valdību no cilvēkiem, kurus neviens ne mīl, ne ienīst?

— Nē, nē, es viņus abus ļoti gribēju redzēt valdībā, abus divus komplektā. Tam bija arī tīri pragmatiski apsvērumi — man kā valdības vadītājam būtu bijis labāk, ja šis centrs būtu menedžējams — lai man nav jākonfliktē pa taisno ar JL vadītāju, ja kādreiz ir kādi konflikti.

— Jūs tik ļoti gribējāt abus valdībā, ka pieņēmāt lēmumu, ka nebūs neviens?

— Veidojot valdību, mēs mēģinājām darīt tā, lai mums ir vismaz divi ceļi, pa kuriem iet, lai tevi nevar viegli uzminēt un pielikt priekšā akmeni. Arī šajā gadījumā — Šķēle un Repše ir valdībā vai abi nav valdībā. Šie abi ceļi tika pieļauti līdz pirmdienas pēcpusdienai. Beigu beigās mums nācās izvēlēties trešo un pieņemt politisku kompromisu, lai dabūtu JL valdībā.

— Var saprast, kādēļ JL ir TP vajadzīgs valdībā līdz pašvaldību vēlēšanām. Vai uzskatāt, ka būs vajadzīgs arī pēc vēlēšanām?

— Tie atkal ir kaut kādi sazvērestības teorijas projekti, ko dažādi analītiķi mēģina izveidot. Man ir vajadzīga stabila valdība, un arī TP vajag valdību, kas var strādāt. Ko nozīmē — ceturtdaļu Saeimas nosēdināt opozīcijā, un tad pamēģiniet kaut ko izdarīt.

— Emša valdībā jūs astoņus mēnešus viskautko darījāt.

— Jā, bet tas, kas veselības aprūpē ir sabriedis pa šiem gadiem, ir ļoti smagi, tuvākajā laikā būs ļoti nepopulāri lēmumi jāpieņem. Es neredzu nevienu veselā saprāta argumentu, kādēļ man būtu jādomā par to, kā izsēdināt kādu no koalīcijas pēc vēlēšanām. Varbūt kādam ir izdevīgi destabilizēt šo valdību — viņi, protams, labprāt gribētu izsēdināt kādu ārā. Tas pilnīgi nav manās interesēs.

— Pirms valdības veidotāja nosaukšanas jūs kopā ar pārējo partiju līderiem solījāt prezidentei, ka atbalstīsiet ģenerālprokurora Maizīša palikšanu amatā. Kā jūs kā valdības vadītājs nodrošināsiet, lai viņam ir vismaz koalīcijas partiju 70 balsis slēgtajā balsojumā Saeimā?

— Vispirms gribētu teikt, ka partiju vadītāji to ir solījuši prezidentei. Gribētu arī citās, ne tikai šajā lietā, turēt partijas pie dotajiem solījumiem.

— Par prokuroru būs slēgtais balsojums. Kā nodrošināsiet, lai koalīcijas partijas tur solījumu?

— Tā būs mana atbildība, un to es arī darīšu, nodrošināšu. Ja mēs esam to solījuši, mēs to arī nodrošināsim.

— Jūs esat izteicies, ka nekavējoties virzīsiet uz Saeimu minoritāšu konvenciju. Kas pie tās strādās un formulēs, kas ir minoritāte?

— Ārlietu ministrija strādā pie šīm definīcijām. Tās tiks saskaņotas ar koalīcijas partijām, un tiek apspriestas arī ar Valsts prezidenti. Kad būsim panākuši kompromisu šajās definīcijās, kad visas puses būs mazāk vai vairāk pārliecinātas, tad arī sūtīsim to uz Saeimu.

— Bet kāda ir jūsu pozīcija?

— Mūsu pozīcija ir, ka šī konvencija ir attiecināma uz tiem Latvijas minoritāšu pārstāvjiem, kas ir dzīvojuši Latvijā līdz 1940. gada 17. jūnijam un uz viņu pēctečiem. Tātad — nav attiecināma uz imigrantiem, kas ieceļojuši okupācijas laikā. Tie būs pamatprincipi. Mēs pieļaujam atrunas divos pantos — ka ielu nosaukumi tiek saglabāti tikai latviešu valodā un ka pašvaldībās lietos valsts valodu, bet īpašos gadījumos tiks nodrošināta tulkošana, kas reāli jau šodien notiek.

— Nav sākušās nekādas īstas diskusijas par to, kas būs minoritāte, bet konvenciju vajag ļoti steidzami. Vai to vajag, lai prezidente varētu 9. maijā aizbraukt uz Maskavu?

— Oi, nē! Nu, tas nav! Mēs, TP, esam prezidentei solījuši to šīs Saeimas laikā izdarīt. Ir vairākas iespējas. Pirmā, protams, ir mēģināt izdarīt strauji, jo parasti valdība ļoti saliedēta ir pašā sākumā, kamēr nav sākušies konflikti. Otrā — ja kāda no koalīcijas partijām iebildīs un teiks, lai darām to pēc pašvaldību vēlēšanām, mēs to nevirzīsim par katru cenu. Bet līdz nākamās Saeimas vēlēšanām ir ļoti maz laika. Jau rudens sesijā sāksies partiju pozicionēšanās, un tad to solījumu nevarēs izpildīt. Un ar katru gadu, ko mēs to neratificējam, Latvijai būs arvien grūtāk noteikt minoritātes definīciju, kas mums būtu vispieņemamākā. Labāk tad pie šādas labēji skaidras valdības izdarīt to ātrāk. Ja «Tēvzeme» būtu valdībā — ar viņiem bija panākta vienošanās, ka moratorijs būs līdz pašvaldību vēlēšanām.

— Jūs neatbildējāt uz jautājumu, vai prezidentei būtu jābrauc uz Maskavu 9. maijā.

— Viņai pašai pirmām kārtām ir jāpieņem lēmums, ko viņa darīs. Man ir grūti atbildēt.

— Kādi būtu tie apsvērumi?

— Ir viena lieta, kas šobrīd ir ļoti svarīga. Mums ir visādas drošības iestādes. Bet mums nav pilnīgi nekādas informācijas, kas notiek mūsu ekonomikā ārvalstu investīciju piesaistes lietā. Ir dažādi ofšori, kas iegulda, tie ir gan vietējie, gan, nav izslēgts, arī Krievijas cilvēki. Latvija ir maza valsts, un lielu, ietekmīgu Krievijas uzņēmēju vidū tiek baumots, ka ar Latviju jācīnās ar ekonomiskām metodēm — vienkārši izpērkot. Šinī jomā mums nopietnas informācijas praktiski nav, tikai dzirdam — viens ir nopircis māju Vecrīgā, otrs Jūrmalā, bet tie, domāju, ir tikai tādi ziediņi. Mēģināsim tuvākajā laikā veidot ekonomiskās analīzes dienestu, lai novērtētu draudus, kas Latvijai var rasties, ja mūsu ekonomika pilnīgi legālām metodēm kļūs ļoti ietekmējama no kaut kādām ārvalstīm. Šāds darbs vispār nav veikts. Tas, ka es esmu dzirdējis, — to apstiprināt, protams, neviens nevar, — ka viena no Krievijas stratēģijām ir izpirkt Latviju, lai iegūtu ietekmi. Domāju, ka mēs uzliksim tādu dienestu, lai varētu saprast, kas tad īsti ir tie mūsu patiesie investori.

— Vai SAB pienākumos neietilpst arī valsts ekonomisko interešu aizsardzība? Vai nevarētu viņiem uzdot to darīt?

— Nav dzirdēts, ka viņi šāda veida ziņojumus būtu gatavojuši. Iespējams, ka to var veidot arī pie SAB kā atsevišķu nodaļu. Nav obligāti jāveido jauna institūcija. Vislabāk jau to tiešām darīt pie esošām institūcijām, kur tā informācija jau saplūst.

— Runājot par Krievijas interesēm — valdības deklarācijā minēts, ka pārejas posmā līdz 2005. gada beigām nevarēs privatizēt par sertifikātiem «Ventspils naftu», «airBaltic», «Lattelekom», LMT, «Rīgas siltumu». Vai tas nozīmē, ka šos uzņēmumus šajā laikā varētu privatizēt?

— Tas nozīmē tikai to, ka šī tēma ir politiski ļoti jutīga un ka sertifikāti netiks izmantoti kā maksāšanas līdzeklis. Vai mēs valdībā pieņemsim lēmumu pārdot vienu vai otru kompāniju, būs atkarīgs no biznesa konjunktūras un kompānijas perspektīvām un stāvokļa. Teikt, ka nebūs nekādas pārdošanas, šodien neņemos un netaisos. Ir uzņēmumi, kas zaudē savu vērtību katastrofāli strauji, un valstij jau sen vajadzēja no šīm funkcijām tikt vaļā.

— Šlesers nupat uzņemas politisku atbildību par Latvijas Pasta biznesa rādītājiem un saka, ka šis valsts uzņēmums izkonkurēšot privātos.

— Ar iestāšanos ES pasta loma droši vien pieaugs, un tas ir valsts uzņēmums. Principā viņiem ir instrumenti, kā salīdzinoši negodīgi konkurēt tirgū, jo, teiksim, nav jāamortizē daudzas lietas — kad vajag, saņem no valsts investīcijas. Es nedomāju, ka valstij būtu jāiesaistās tādā konkurences cīņā. Viena lieta, ka ir jāceļ pasta efektivitāte un kvalitāte. Otra — pieteikt karu privātam biznesam. Tas ir pilnīgi kreisi un nepareizi. Tas ir pilnīgi nepieņemami.

— Deklarācijā solāt celt Latvijas konkurētspēju, piesaistot zinātni ražošanai. Kur būs segums jūsu apņēmībai?

— Likums par zinātnisko darbību ir pieņemts otrajā lasījumā, tas paredz 0,1% pieaugumu katru gadu. Mēģināsim piesaistīt uzņēmēju naudu, varbūt sākumā proporcijā 30% uzņēmēju naudas, 70% — valsts. Vēlāk, kā tas ir Eiropā — divas trešdaļas uzņēmēju, viena — valsts. Mēģināsim šo sistēmu jau no nākošā gada iedzīvināt.

— Vai jūs uzskatāt, ka Latvijā pastāv valsts nozagšana?

— Tas ir tāds komplicēts jautājums, ko viennozīmīgi droši vien neviens nevar atbildēt. Teiksim, jebkura saimnieciska vai ekonomiska darbība jau arī nav valsts nozagšana, ko bieži vien daudzi politiķi pārspīlē. Tas jums ir jāvērtē kā speciālistiem un kā žurnālistiem. Domāju, ka pēdējos gados tādas valsts nozagšanas īstus piemērus ir grūti atrast. Es uzskatu, ka valsts nozagšanas elementi vai piemēri šajā valdībā netiks pieļauti, un kā valdības vadītājs esmu gatavs to apliecināt.

— Bet trešā operatora licence, kurā izskatās, ka tas varētu būt uztaisīts vienam pretendentam?

— Mēs to ļoti rūpīgi tagad vērtējam. Kaut kādā veidā iezīmējušās atkal cilvēku grupas, kuri ir pazīstami un tā tālāk. Tajā pašā laikā iepriekšējā izsole tika organizēta Bērziņa valdības laikā, tā bija neveiksmīga. Un izsoles noteikumos bija fiksēts, ka Latvijas valsts divus gadus uzliek moratoriju uz šo licenču pārdošanu, līdz ar to divus gadus jebkurš pretendents varēja gatavoties. Diskutējams pašlaik ir varbūt nevis īsais termiņš, bet gan tas, ka obligāti veicamas 150 miljonu investīcijas. Investīcijas var būt lietderīgas un nelietderīgas. Jautājums — vai tas pakalpojums ir pieejams Latvijas iedzīvotājiem un cik lielā teritorijā. Šajos noteikumos tas nav iestrādāts, un tas ir nepareizi. Bet ar termiņu var manevrēt — ja pieteiksies tikai viens pretendents, to var pagarināt. Taču ir skaidrs, ka satiksmes ministram ir jāuzņemas pilna atbildība par to, kas notiek.

— Jūs esat izteicies, ka KNAB neesot tik efektīvs, cik tam vajadzētu būt. Ko darīsiet, lai būtu efektīvs?

— Nu, mēs jau nevaram no Latvijas sabiedrības uztaisīt vairāk nekā mēs varam uztaisīt. Arī KNAB strādā tādi cilvēki, kādi viņi mums Latvijā šobrīd ir pieejami.

— Jūs gan paši vadītāju tur ielikāt, ignorējot sabiedrības viedokli.

— Es domāju par citu kaut ko — ka viņu profesionalitāti var celt, viņus izglītojot. Tas acīmredzot nav tikai atalgojuma palielināšanas jautājums. Divreiz arī pats esmu KNAB bijis atskaitīties par savu ienākumu deklarāciju un esmu konstatējis, ka tur trūkst kompetences, kas liktu izjust bijību pret šiem darbiniekiem.

— Kā jūs prognozējat — cik jūsu partija iztērēs pašvaldību vēlēšanām, ņemot vērā, ka ar atļautajiem 280 tūkstošiem diezin vai pietiks?

— Es domāju, ka mums vienkārši nav vairāk naudas nekā tik, cik mums ir. Un domāju, ka mēs pieturēsimies pie visām likuma normām un no tām neatkāpsimies. Kaut gan esmu dzirdējis baumas, ka citas partijas to nedarīšot.

— Deklarācijā rakstīts, ka sertifikātu problēmu atrisināsiet, ievērojot tiesiskās paļāvības principu. Vai šo principu piemērosiet pirmām kārtām tiem, kuri pārdevuši savus sertifikātus, necerēdami par tiem kaut ko privatizēt, vai tiem, kuri tos masveidā uzpirkuši, cerēdami uz valsts nozagšanas lēmumiem, kas pārvērstu tos atkal naudā?

— Labs jautājums. Tiesiskā paļāvība attiecas gan uz vieniem, gan uz otriem. Kļūdains bija jau lēmums ļaut izmantot sertifikātus sekundārā tirgū. Mums ir svarīgi nobeigt šo epopeju tā, lai valstij nav jāmaksā milzīgas soda naudas. Ir jāļauj šo procesu pabeigt civilizētā veidā gan vieniem, gan otriem. Akceptējot tos grozījumus, kas pašlaik stāv Saeimā, varēsim droši iet uz tiesu. Kādam no tiem sertifikātu īpašniekiem visizdevīgāk būtu, ja valsts pieņemtu tādus likumus, kas ļautu viņiem tiesāties un pietiesāt sev naudu. To mēs nedrīkstam pieļaut.

— Jūs teicāt, ka jutīgākās lietas jāizdara, kamēr valdībā nav sākušies konflikti. Kādi konflikti, jūsuprāt, drīz sāksies?

— Es domāju, ka nebūs nekādu konfliktu. Es ceru, ka nebūs. Esmu kompromisa cilvēks. Taču mana politiskā pieredze rāda, ka tie kašķi sākas ļoti ātri. Kad biju ekonomikas ministrs, man tie sākās jau pirmajā nedēļā. Šajā reizē viss liecina, ka mēs mēģināsim sabalansēt mieru valdībā. Mērķi ir ļoti augsti, tūlīt sāksim skatīt gan budžetu, gan tā grozījumus, mēģināsim līdz sestdienai to pabeigt, lai abus var sūtīt uz Saeimu. Ja tam tiksim pāri, tad Ziemassvētkus sagaidīsim jau ar priecīgu noskaņu.