Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8719325t1had96.jpg)
6. decembrī Somija svinēja Neatkarības svētkus. «Kalevala», «Nokia», Ziemas karš, Eino Leino, klusums, Lapzeme (Santa Klauss un ziemeļbrieži) — ar šīm tradicionālajām Somijas vizītkartēm bruņojusies, ļāvos ļaužu straumei no Tallinas uz nekad vēl neredzēto ziemeļu zemi.
Nedzīvoju senos priekšstatos par Somiju kā cariskās Krievijas provinci, tomēr «Helsinki? Tur taču nekā nav!» biju dzirdējusi itin bieži. Nu atklāju, ka tā ir skaista un gaumīga Rietumu pilsēta ar neatkārtojamu skaudru savdabību. Izkāpjot krastā, nekur nav jābrauc, ceļinieks acumirklī ir Helsinku centrā. Kamēr acis bauda granīta namu stingrās aprises, ausīs ieplūst somu valoda.
Silti izgaismotajās ielās labi ģērbti cilvēki, pa labi un pa kreisi interesanti, gaumīgi iekārtoti skatlogi, pa vidu mašīnas, taču ne tik ekskluzīvas kā Rīgā un arī neplūst tik blīvā straumē, it kā tuvotos pēdējā stundiņa. Braucot ērtajos un skaistajos Helsinku tramvajos, metro un vilcienos, pārņem savāda sajūta, jo sabiedriskais transports patiešām domāts sabiedrībai.
Kāda tā ir? Helsinkos — ļoti raiba. Augstā dzīves līmeņa dēļ ziemeļu valsti iecienījuši visu rasu pārstāvji.
Lai nebūtu tā, ka Somijā ierodos kā no mēness nokritusi, šo to pirms brauciena izlasīju. Arī par somu dizaina augsto līmeni. Protams, kurš gan nav dzirdējis slavenā dizainera Alvara Alto vārdu. Tomēr rakstā apgalvotais, ka dizaina nācijas pasaulē ir Somija, Dānija, Itālija, Japāna, šķita stipri vien pārspīlēts. Tiesa, līdz brīdim, kad biju izklejojusies pa ārpilsētas privātmāju rajoniem, Helsinku jauno māju kvartāliem, laikmetīgām baznīcām, bibliotēkām, muzejiem, veikaliem un citām vietām. Jā, tās varēja liecināt.
Privātmāju rajonā Helsinku priekšpilsētā Vantā — miers un harmonija, nekādu pārmērību un klajas naudas izrādīšanas. Tā vietā ēku savstarpēja saskaņotība un tieksme iekļauties dabas ainavā.
Kamēr domāju, somu draugs Juka rauj mani uz Parlamenta pusi. No otrā balkona pāri žurnālistu un televīzijas operatoru galvām vēroju Somijas parlamentāriešus. Tāpat jau sačukstas, reizi pa reizei atstāj sēžu zāli, lai atgrieztos uz balsošanu. Taču tik labu uzvalciņu kā mūsējiem gan nav. Sēžu zālē balsošanas tablo izveidots atbilstoši deputātu vietām. Kad iedegas spuldzītes, katrs interesents var redzēt, par ko tas vai cits deputāts ir, tā teikt, iestājies.
Netālu no parlamenta ēkas zirgā braši sēž maršals un prezidents Karls Gustavs Emīls Mannerheims. Četri sārta granīta kubi smalki robotām šķautnēm atgādina par prezidentu Lauri Kristianu Relanderu.
Helsinkos granīts fascinē un atgādina par sevi, vienkārši iznāk no zemes un ir — starp mājām, parkos, ceļu malās. Kad apstājies tāda granīta dižbluķa priekšā, joki mazi.
Pretstatā videi somi ir laipni un silti, viņiem patīk ne vien parunāties, bet arī kāri lasīt. Grāmatveikali un modernas bibliotēkas pilnas ar somiem. Visvairāk lasītās ir grāmatas par Ziemas karu. Ciemojoties ģimenēs, guvu atbildi, kāpēc nav pieķēzīti somu balkoni. Tas tāpēc, ka iedzīvotāju «daiļradei» vienkārši nav vietas. Jau mājas ceļot, balkoni tiek aizstikloti un smalkā vērtņu vieta no tālienes nemaz nav redzama. Bet mantām ir paredzēta atsevišķa telpa. Sarunām aizvijoties par cilvēku ikdienas dzīvi, patriotiski klusēju un tikai klausījos, ka somi var pilnībā paļauties uz savas valsts sociālo aizsardzību. Arī ikviens Somijas imigrants. Un kas gan skan pa televizoru? Tango.
Somijā tango ir ļoti populāri klausāmgabali, un ne tikai — esot pat tango klubi, kur šķietami vēsie ziemeļnieki metoties spāniskās kaislībās.
Jūtot manu sajūsmu par Somijas sabiedrību un Somijas granītu, draugs Juka nolēma apvienot divus vienā. Viņš aizveda mani uz Tempļa laukuma baznīcu — klintī iekaltu apaļu dievnamu Helsinku centrā. Arī iekšpuse celta no dažādu toņu raupjiem granīta klints gabaliem — īsts mākslas darbs. Baznīcu skauj kupols, veidots no 22 kilometriem vara lentes.
Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs runā angliski. Kādā gan vēl citā valodā viņš varētu uzrunāt tik internacionālu draudzi? Viņš aicina sasveicināties blakus esošos. Kad šajā dīvainajā dievnamā, kas, šķiet, peld laika upē, mana rozīgā plauksta sajūt melnas un dzeltenas plaukstas apkampienu, jūtos kā Noasa šķirstā. Bet, iespējams, arī mūsu sabiedrības tālā nākotnē.