Attiecības ar Krieviju Latvijas iekš un ārpolitikai līdz šim nav bijusi darāma, bet pamatā muldama lieta. Un tāda tā pagaidām paliks. Tāpēc, ka runājama, propagandas, plakāta nevis īstenošanas lieta ir arī stabila nacionālā politika.
Tā mums ir pārsteidzoši lokana. Varen izplūstoša un atšķaidāma pret Rietumiem, skaļa — pret Austrumiem. Valodas ziņā stingra pret skolēniem un pensionāriem, bet iztapīga pret biznesa vidi. Nepiekāpīga politiskajā bravūrā, pakalpīga savas zemes un uzņēmumu aizpārdošanā. Dūšīga pret krieviem kā nacionālo draudu, mazdūšīga un mazspējīga nodrošināt secīgas investīcijas pašu latviešu izglītības, stājas, pašpaziņas, nācijas kā tādas nostiprināšanā.
Kiršteina kungs ir viens no tiem, kuri jau padsmit gadus taisa Latvijas politiku varas līmenī. Viņš ir viens no tiem, kam jājautā, kāpēc Latvijas un Padomju Krievijas 1920. gada miera līguma vai Abrenes problēma varas politiķu mutēs 2005. gadā tiek izteikta gluži vai tādā pašā retoriskas «atklāsmes» līmenī, kādā tika pausta jau 1990. gadā? Kas traucēja vismaz nacionālajiem spēkiem pakāpeniski, neatlaidīgi, soli pa solim izstrādāt, piedāvāt un virzīt šo lietu risinājumus? Tā vietā — kādas trīs šo lietu aprunāšanas kampaņas un daži prasījumi.
Piekrītu Kiršteina kungam, ka šis miera līgums varēja kļūt par Latvijas–Krievijas attiecību pamatdokumentu. Vai Latvija to par tādu izvirzīja? Vai Latvija ir Krievijai piedāvājusi saistošu versiju par šī dokumenta juridisko un politisko lomu mūsdienu attiecībās? Kiršteina kungs «Apollo» portālā raksta, kā, viņaprāt, piemērojams līgums, taču — ne vārda par instrumentiem.
Vai, lai panāktu savu, jāieved Abrenē (un Nidā?) Latvijas armija, vai jāpasludina vietējie krievi par ķīlniekiem, kamēr Krievija pratīsies, vai jāiet kāds diplomātijas ceļš? Tagad Latvija brīva, drosmīgi runāt var katrs, tāpēc no intelektuāļiem, sevišķi varas politiķiem varētu gaidīt nevis vēlmi kompensēt kādreizējās mutes aiztures, bet ideju īstenošanu. Vai vismaz skaidru priekšstatu par līdzekļiem — kā to izdarīt?
Galu galā, vai Kiršteina kungs, būdams Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs un šobrīd valdošās partijas biedrs, ir iniciējis varas līmeņos kādu robežlīguma variantu, kurā būtu atsauce uz 1920. gada līgumu un kurā būtu formulētas citas viņa idejas? Tad nenāktos pašam ironizēt par to, ka prezidente 9. maijā brauks uz Maskavu parakstīt «veco, vēl Birkava Ārlietu ministrijas parafēto Latvijas–Krievijas robežlīgumu», kurā šīs atsauces nav. Vai tad Ārlietu komisijas priekšsēdētājs un valsts prezidente darbojas varas sistēmās, kuras savstarpēji nesatiekas?
Nekad neteikšu, ka jāatmet cerības atgūt Abreni. Ja ir cilvēki, kuri redz, kā tas iespējams, tad lai saka, kādai jābūt reālai (!) rīcības secībai. Nevis muldēšanai, cik ļoti mums to gribas. Nevajag uzdot mēli par mugurkaulu. Jo nebūs iespējams panākt savu ar stīvu mēli un lokanu mugurkaulu.
Žēl. Jo, ja vien mums būtu stingrs mugurkauls un lokana diplomātijas mēle, mēs nelaistu garām nevienu praktiski apgūstamu izdevību izmantot Krieviju Latvijas labad. Somijai PSRS arī atņēma telpu un lika ciest. Bet, kāpēc Somiju un nevis Latviju sauc par vārtiem, pa kuriem uz Rietumiem tiek «iznesta» Krievija? Kāpēc attiecībās ar Krieviju apgrozīta nauda Eiropas centrā ienes vairāk nekā robežzemē Latvijā, kur vienam ar Krieviju apgrozītam latam būtu jādod pāris reizes vairāk labuma nekā tālu Eiropā?
Nekas nav jāaizmirst, bet, ko dod attiecībās ar Krieviju allaž pieņemt sevi par tādu kā pasīvo partneri, par gražīgu lauleni, kurai vīrs sadists un muļķis, bet kura pati tikai sūkstīsies un lādēsies, taču nebūs tā aktīvā, lai stāvokli mainītu. Ir jādarbojas, lai panāktu savu viscaur, bet, manuprāt, nav jēgas turēt neatrisinātās problēmas kā baļķus ceļā citām Latvijas iespējām saistībā ar Krieviju.
Ja prezidente 9. maijā ar brauks uz Maskavu, tad, cerams, ne ar Krievijas, bet ar Latvijas scenāriju. Ne lai pārdzertos krievu šņabi, izplūstu pakalpībā vai histērijā, bet normāli darītu savu valsts darbu. Šī darba kvalitāte un rezultāts būs atkarīgi arī no Saeimas pozīcijas un tās Ārlietu komisijas paveiktā.