Pirms simt gadiem notika 1905. gada revolūcija, kas gadsimta garumā tika apaudzēta ar faktu falsificējumiem, noklusēšanu, interpretācijām, tāpēc varbūt pienācis laiks vēstures revīzijai. Kā vērtējams Piektais gads, ko tas deva un ņēma Latvijas zemniekiem, strādniekiem, inteliģencei — intervijā RB savās pārdomās un vērtējumā dalās Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras vadītāja Ilga Kreituse.
— Acīmredzot daudziem šogad nākas no jauna uzzināt, kas šī bija par revolūciju un kāpēc tā jāpiemin.
— Daudzi vēsturnieki ir teikuši, ka Piektais gads ir 1918. gada ievads. Arī es uzskatu — ja nebūtu Piektā gada ar ļoti lieliem upuriem un arī panākumiem, par kuriem maz runāts, astoņpadsmitais gads nebūtu pienācis tāds, kāds pienāca. Jo Piektais gads, no vienas puses, ir mums zināmā šaušana, spridzināšana, Centrālcietuma ieņemšana. Bet tā ir tikai virspuse, ko ļoti skaļi propagandai izmantoja padomju režīms, priekšā liekot sarkano krāsu un boļševikus. Reālais Piektais gads notika Latvijas laukos, un reālie Piektā gada varoņi, darītāji un panākumu guvēji bija Latvijas zemnieki un Latvijas tautskolotāji, jo zemnieku aktivitātes piespieda caru rīkoties pretēji valsts muižniecības ieskatiem.
Piektā gada revolūcijas notikumi, ļoti plašie nemieri laukos noveda pie tā, ka cars parakstīja īpašu ukazu, kas atļāva zemniekiem veidot kooperācijas Baltijas guberņās, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc zemniecībā nemieri noplaka. Ar šo ukazu, pirmkārt, vācu zemes bankai tika atņemtas monopoltiesības. Līdz Piektajam gadam zemnieks kredītu zemes pirkšanai varēja saņem tikai vācu muižnieku bankā ar ļoti augstiem procentiem.
Otrkārt, atļauja kooperēties deva iespēju zemniekiem organizatoriski saiet kopā un ekonomiski sevi nostiprināt. Un jau pirms Pirmā pasaules kara lauksaimniecības produktu tirgū latviešu zemnieks izkonkurēja vācu muižnieku. Bet tas bija iespējams tikai tāpēc, ka zemnieks Piektajā gadā gāja uz dzīvību vai nāvi. Vēl kas — Rīgas lauksaimnieku centrālbiedrība kļuva par pirmo organizatoriskā un politiskā darba skolu visiem vēlākajiem Latvijas Republikas dibinātājiem un vadītājiem. Pirmo reizi Latviešu zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis tika represēts Piektā gada revolūcijas laikā kā cilvēks, kurš, pēc cara valdības ieskatiem, ir uzrakstījis naidīgu publikāciju. Arī viņš bija viens no pirmajiem, kas iesaistījās lauksaimnieku centrālbiedrībā. No šīs biedrības varu nosaukt tādus uzvārdus kā Meierovics, Alberings, Klīve, Laursons, Skujenieks, Bokalders — tie visi ir cilvēki, kuri astoņpadsmitajā gadā bija klāt valsts un valdības veidošanā un saimnieciskās dzīves organizācijā. Par ministru piedzimst tikai šodien, toreiz politiķi gāja cauri organizatoriskam darbam, kur bija jāsaprot, ko darīt un kā būt.
— Kāda īsti bija strādnieku loma revolūcijā?
— Pakārtota. Visus padomju gadus runāja par Trīspadsmito janvāri Rīgā (kad tika apšauta strādnieku demonstrācija — A. G.). Jā, strādnieki ar savu stāvokli bija ļoti neapmierināti, bet tas nedeva efektu tālākai virzībai. Var piekrist Marksam, kurš teica, ka proletariātam nav ko zaudēt kā tikai savas važas. Jā, proletariāts nevarēja zaudēt ne govi, ne zirgu, ne māju. Tam nebija jāpārcieš represijas, kādas notika laukos, kur katrā ciemā bija sava soda priede. Partijas līderi nebija tie, kas vadīja revolūciju. To darīja ierindas biedri vai cilvēki no malas. Mēs viņus piecdesmit gadus ļoti veiksmīgi novirzījām malā un glorificējām Trīspadsmito janvāri.
Jāatceras, ka Piektā gada revolūcija radīja pirmo latviešu politisko emigrāciju Amerikā. Šī emigrācija astoņpadsmitajā gadā, kad Meierovicam galīgi nebija naudas kā Latvijas ārlietu pārstāvim un pēc tam kā ārlietu ministram, vāca naudu un sūtīja uz Versaļas konferenci, lai Latvijas delegācija varētu aizstāvēt savu valsti. Esam aizmirsuši, ka laukos visas organizatoriskās lietas veica tautskolotāji. Galvenais jautājums bija cīņa par tiesībām pamatskolās mācīt latviešu valodā. Viņi aktīvi par to iestājās, nebaidoties no represijām.
— Paralēles ir iespējamas?
— Piekto gadu esam tik pavirši skatījuši, ka neesam gribējuši vilkt paralēles. Šodien atkal ir klāt piektais gads. Piektais gads radīja problēmu, par ko runājis arī Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs, jo daudzi latvieši, kas aktīvi piedalījās Piektā gada notikumos, vēlāk pieslējās boļševismam, kļuva par čekistiem. Ja mēs paši Latvijā ātrāk būtu atbildējuši uz jautājumu, kāpēc padomju Krievijā mūsu tautieši sāka veikt šo darbu, būtu jāsaka — nevis tāpēc, ka latvietis ir dzimis slepkavnieks, bet tāpēc, ka Krievijas impērija radīja sistēmu, lai cilvēki varētu tādi veidoties. Tāpēc sarunas ar Kaļužnija kungu pierāda, ka mēs pētām to, kas mums ir vieglāk izdarāms un skaļāk pasniedzams. Tiklīdz sākas diskusijas, problēmas un varbūt pat jāsaka skarbi vārdi par tautiešu darbību, mēs mēģinām to nolikt otrā plānā. Tāpēc Piektais gads ir daudzslāņains. Man gandrīz vai gribētos teikt: Rīga, rokas nost no Piektā gada, atdod to tam, kam tas pieder, — Latvijas laukiem! Tāpēc mums šodien jāpadomā, kāpēc zemnieks kļuva par mantas iznīcinātāju muižās, kas viņam bija absolūti netipiski, jo latviešu zemnieks saprata labas mājas vērtību. Šodien viens otrs varētu mācīties nenovest cilvēku līdz tam, lai viņš nesaredzētu labas mājas vērtību, bet gan cīnītos par izdzīvošanu.
Paralēles velkot, varu atgādināt, ka Piekto gadu organizēja Krievijas slepenpolicija, lai varētu to kontrolēt. Vairs nav noslēpums, ka Latvijas kompartija atbalstīja Latvijas Tautas frontes dibināšanu cerībā, ka varēs to kontrolēt, bet nespēja, jo abas reizes katls uzsprāga.
— Vai Piektā gada sakarā var runāt arī par sieviešu sociālā un politiskā statusa maiņu?
— Būtu priekšlaicīgi runāt par sociālā statusa maiņu, es gribētu runāt par latviešu zemnieces varonību pilnīgi citā aspektā. Melnā sotņa «piekopa» soda veidu — pēršanu, bet vīru bieži vien nebija mājās, viņi bija mežabrāļos. Tad zemnieces sēdās ragavās un brauca uz muižu saņemt pērienu vīra vietā, lai noturētu māju un ģimeni. Mēs zinām arī to, ka Rīgā strādnieces uztaisīja pirmo bunti, vīrieši viņām pievienojās pēc tam. Sieviete nostājās līdzās vīrietim. Žēl, ka viņas vīra dēļ Piektais gads nogremdēja tādu, manuprāt, kolosālu cilvēku kā Aspazija. Līdz Piektajam gadam viņa bija tā, kas rādīja, kā vajag rīkoties. Man ļoti žēl, ka viņa aizbrauca Rainim līdzi emigrācijā un noraka sevi kā dzejniece. To es varētu pieskaitīt pie viena no lielākajiem Piektā gada revolūcijas zaudējumiem. Gribu teikt, ka Latvijas revolucionāri bez sievietes nevarēja iztikt. Latvijas politikā divdesmitā gadsimta sākumā netiek dalīts sievietes–vīrieša faktors. Parasti pieminam Ļeņinu un Krupskaju, kas bija revolucionārā, nevis oficiālā sieva un diezin kādā lomā vēl ne, bet — pagaidiet! — Latvijas sociāldemokrātu dibinātāji ir Eliasu ģimene — sieva un vīrs, un Kalniņu ģimene — sieva, vīrs un dēls. Tikai viena nelaime — kamēr bija jācīnās par valsti, sievietes bija aktīvas, viņas tika vairāk ņemtas vērā, bet pienāks laiks, kad Latvijas Saeimā un valdībā nebūs nevienas sievietes.
— Ko vēl var uzskatīt par Piektā gada revolūcijas zaudējumiem?
— Jebkurā laikā tā ir cilvēku dzīvība. Kas var būt smagāks? Daļējs zaudējums, bet, no otras puses, ieguvums bija Latvijas sociāldemokrātu iestāšanās Krievijas sociāldemokrātijas sastāvā, taču tas mūsu sociāldemokrātiem palīdzēja ātrāk atjēgties un sadalīties labējos un kreisajos.