Čepānis: «Muti vaļā plest nevarēja»

«Latvijas Avīzē» uz interviju uzaicinājām pieredzējušo un pazīstamo politiķi Alfrēdu Čepāni. Redakciju sarunā pārstāvēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: — Nesen intervējām Krievijas vēstnieku Kaļužnija kungu, un tam bija plaša atbalss sabiedrībā. Noklausījāmies, ko viņa ekselence stāsta, jo bija svarīgi dzirdēt, ko Kaļužnijs grib teikt tieši «Latvijas Avīzei», nevis, teiksim, «Čas» avīzei. Tomēr daži vēstnieka izteikumi nudien šķiet diskusijas vērti. Kaut vai viņa teiktais, ka padomju laikā neviens taču neesot prasījis LPSR izstāšanos no savienības, kaut gan visi latvieši tepat vien pie varas bijuši un krievi tikai tā — otrajā vietā.

Jūs esat to laiku aculiecinieks un darbojošās persona, tāpēc gribējām jautāt: cik tad liela bija to vietējo komunistu vara, lai viņi kaut ko panāktu attiecībā pret Maskavu? Liekas gan, ka no turienes atsūtītā LKP CK 2. sekretāra vara bija lielāka, nekā visas komitejas un biroja kopā ņemtas.

A. Čepānis: — Es desmit gadus nokalpoju par rajonu pirmo sekretāru Preiļos un Liepājā. Zinu, kurš tad bija diriģents, kurš pasūtīja mūziku un kurš maksāja, un, ja neskanēja, kurus uzrādīja par vainīgiem. Arī Kaļužnija interviju izlasīju no A līdz Z. Toreiz — tā bija ļoti perfekti izstrādāta sistēma. Bieži vien tagad, varbūt tāpēc, ka esmu vecs un dumjš, bet man šķiet, ka daudzas nelaimes valstī ceļas tieši sistēmiskuma trūkuma dēļ. Padomiskā, protams, bija ārkārtīgi ideoloģiski koncentrēta, vērsta tikai uz vienu — uz komunistiskās partijas vadošās un virzošās lomas saglabāšanu un nostiprināšanu. Par to nedrīkstēja būt nekādu šaubu. Ja šodien valsts interešu dēļ tikpat stingri uz to būtu vērsta parlamenta, valdības un prezidenta darbība, mēs būtu pulka tālāk tikuši. Es saku: jā, toreizējā sistēma bija slikta un kroplīga, bet sistēma. Mums tādas tagad nav.

– Nu jā, padomijā virzīja pretī «gaišajiem nākotnes mērķiem», bet metodes gan lietoja visrafinētākās un nostrādātākās.

– Simt punkti! Ārēji bija ļoti skaisti. Ar vēlēšanām, priekš tautas un «demokrātiski», tikai vienmēr pēc stingra, apstiprināta scenārija. Reālajā dzīvē tik totāli centralizēta kārtība, kāda bija PSKP, nebija nekur citur. Domāju, ka diez vai pat armijā tāda bija.

– Kā jūs, Liepājas rajona partijas komitejas 1. sekretārs, jutāt šo sistēmu darbojamies?

– Es Liepājā ierados ar sešu gadu pieredzi tādā pašā amatā no Preiļu rajona. Turp biju nokļuvis, pareizāk sakot, nosūtīts 1979. gadā. Un es, būdams gan gadu, gan politiskās pieredzes ziņā pajauns puika, domāju, ka nu gan varēšu rajonam kaut ko labu izdarīt, un centos. Bieži vien aplauzu ragus un dabūju pa nagiem, kamēr iemācījos un apguvu to, kas kurš Latvijas PSR ir un ko viņš izlemj. LKP CK bija pieci sekretāri: pirmais, otrais, ideoloģiskais, rūpniecības un lauksaimniecības sekretārs. Svarīgākās bija pirmā un otrā sekretāra attiecības. Kad man Preiļu rajonā reiz vajadzēja atrisināt kādu būtisku lietu par celtniecību, jo es uzskatīju, ka rajons var attīstīties tikai tad, ja tur kaut ko būvē, centrālkomitejā pieredzējušiem bukiem apvaicājos: nu kā tad man darīt? Vai šajā mājā ir kāds, kas tai lietai dotu dobro? Jā, esot, 2. sekretārs. Nikolajs Andrejevičs Beluha. Viņš man arī bija devis svētību: mi tut posovetovaļis, i ja rešil, što, tovarišč Čepaņis, iz Ventspilsa dolžni perejezžaķ v Preiļi. Zinātāji atcerēsies, ka par celtniecību vienmēr bija fondi, limiti un citi sociālistiskās saimniekošanas elementi. Nu, un gāju pie Beluhas. Rezolūciju uz mana lūgumraksta viņš uzlika, tikai vēlāk faktiski jau nekas nenotika.

Viss nogrima un izčibēja sarežģītajā birokrātijā — Valsts plānā un citu iestāžu biezoknī. Bet es, naivs, joprojām domāju — nē, nu man taču jāpanāk tā rajona attīstība, un es vīriem saku, pag, es ar to pašu papīru iešu pie pirmā sekretāra. Tad man vīri teica: tu traks esi! Tu nemūžam šito nedari! Jo nekad, nemūžam Augusts Eduardovičs Voss nedarīs neko tādu, ko nav akceptējis 2. sekretārs. Vai arī — ja otrais ir pieņēmis lēmumu, tad pirmais to neatcels un neies šķērsām. Tātad, ja gribi palikt dzīvs un vesels un negribi politiski pārvērsties par līķi, tad tu neej. Un es negāju.

– Bijāt tik prātīgs?

– Jā, biju tik prātīgs.

– Tomēr Voss taču zināms kā vīrs, kurš pats arī ļoti gribēja un prata valdīt.

– Visi domā, ka lauku rajonu pirmajiem sekretāriem arvien trāpījās ikdienas kontakti, šņabja dzeršana un medības ar Vosu — tā tas vis nebija. Zinu, ka viņam tādas varbūt pat draudzības jūtas un tuva cilvēka attieksme bija pret vienvienīgu lauku rajona sekretāru rēzeknieti Bogdanovu. Viņš Rēzeknē bija pāri par 20 gadiem nostrādājis. Tomēr ar tikpat ilggadējiem sekretāriem Bonātu Bauskā vai Jursonu Liepājā Voss uzturēja tikai lietišķas darba attiecības. Un kur tad nu ar toreizējo «puiku» — mani. Ja Voss arī gribēja valdīt un kādu vārdu teikt, tad tā, lai tas nebūtu pretrunā ar 2. sekretāra viedokli. Es gribu piebilst, ka Beluha, salīdzinot ar dažiem viņa amata pēctečiem, piemēram, tādu Dmitrijevu, vēl bija vīrs, ar kuru varēja runāt un kurš pats centās aptvert un saprast, kas te notiek. Dmitrijevs, kurš pēc padarbošanās Latvijā tika pārcelts par PSRS vēstnieku Etiopijā, lūk, tas bija īsts Maskavas Centrālkomitejas zaldāts, kurš zināja, ka Latviju vajag nolikt pareizā vietā gan politiskā, gan ekonomiskā ziņā, gan lauksaimniecībā. Un daudzi vēl atcerēsies, ka lai nu kur, bet lauksaimniecībā toreiz visi bija profesionāļi. Tā ka Kaļužnija teiktajam, ka Latvijā valdīja latvieši, ir šis un tas iebilstams. Un kas gan Voss bija par latvieti.

– Vai viņš kādreiz ar jums latviski runāja?

– Vienu reizi sešos gados Voss uz Preiļiem atbrauca. Un ne no tribīnes, bet pie neoficiālu pusdienu galda viņš dažas frāzes runāja latviski. Taču ar krievisku akcentu.

– Domāju, ka partijas valoda un valsts valoda bija viena un tā pati. Krievu valoda.

– Absolūti.

– Tāpat kā neviens vai gandrīz neviens papīrs no «tā nama» neiznāca citādi rakstīts kā krieviski un slepens.

– Jā, neatceros citādu gadījumu. Liepājas rajonā mēs gan runājām un rakstījām vietējo plēnumu un citus uz Rīgu sūtāmos materiālus latviski. Atpakaļ no turienes visi papīri, protams, nāca tikai krieviski. Gan no Ministru Padomes, gan no Augstākās Padomes, gan no Centrālkomitejas.

– Vai esat redzējis dokumentu no CK, kas būtu bez uzraksta «Slepeni»?

– Esmu redzējis. Uz dažiem bija rakstīts «Pilnīgi slepeni» un uz citiem «Dienesta lietošanai». Vēl uz dažiem, kuru bija ļoti maz, stāvēja atzīme «Pilnīgi slepeni, sevišķi svarīgu dokumentu mape» — un tā glabājās vienā eksemplārā tikai pirmā sekretāra seifā. Es drīkstēju izlasīt to papīru, un bija norādīts, kurus vēl drīkst iepazīstināt.

– Ar ko tie «sevišķi slepenie» dokumenti saistījās?

– Tak ne ar ko. Ar pilnīgām muļķībām. Nu, piemēram. Tikko biju sācis strādāt Preiļu rajonā, un uz ārzemēm aizlaidās Jūrmalas komjauniešu pirmais sekretārs Zamaščikovs. Viņš palika Itālijā. Braucienā ar viņu kopā bija arī Preiļu komjaunatnes 1. sekretārs Vilhelms Veļeckis, vispār sakarīgs puisis. Bet, kā izrietēja no man piesūtītā sevišķas nozīmes pilnīgi slepenā dokumenta, mans Vilis, vietējo komjauniešu līderis, esot zinājis Zamaščikova nelāgos nodomus un nodevību. Tāpēc mūsējo vajagot stingri nosodīt. Man atkal piezvanīja toreizējais LKP CK 2. sekretārs un teica: tovarišč Čepaņis, vaš komsomoļec sebja očeņ ploho vjol v Itaļiji, nado s ņim razobratsja. Nu, mēs razbiraļis ar! Vēlāk zemākie no cekas zvanīja un stāstīja, kā tieši vajag sadot pa spārniem Veļeckim.

Augstākā līmenī, protams, visu atkal regulēja no Maskavas. Kad Vosu aizcēla prom no Rīgas, mums vajadzēja sapulcēties un, kā toreiz sacīja, «ievēlēt» jaunu LKP CK 1. sekretāru. Šim gadījumam par godu Latvijā ieradās PSKP CK sekretārs Jegors Ļigačovs un mums, sapulcētajiem, pavēstīja, ka tādu un tādu iemeslu dēļ Vosu pārceļ uz Maskavu, viņa vietā lielā CK rekomendē tādu un tādu personu, proti, Borisu Karloviču Pugo, un beigās, nu, tādā draudu pilnā jautājošā balsī noteica: es ceru, ka nevienam nebūs iebildumu pret CK lēmumu?

Protams, nevienam iebildumu nebija. Tas arī tā tika paprasīts, ja kāds tajā brīdī būtu pacēlis acis no rūpīgi izpētāmās grīdas, tad tas jau robežotos ar nodevību. Es to visu gari stāstu, lai pateiktu, ka savienotajā republikā Latvijā visu galveno noteica tikai un vienīgi Maskava.

Otra tikpat stingri centralizēta sistēma kā partija, protams, bija Valsts drošības komiteja. Čekas rajona aparātā strādājošie kompartijas biedri — un citi tur nevarēja būt — nemaz uzskaitē rajonā neskaitījās. Viņi bija savā partijas organizācijā Rīgā. Vienīgi, ka uz gada atskaites «ražošanas sapulci» mēdza uzaicināt piedalīties rajona pirmo sekretāru.

E. Līcītis: — Toties rajona čekistu priekšnieks taču parasti bija rajona komunistu biroja loceklis.

– Vienmēr. Tā bija kā «štata vieta». Pēc būtības tur pat sanāca statūtu pārkāpums, jo kā gan čekas priekšnieks var būt biroja loceklis, ja viņš pat nav vietējās pirmorganizācijas biedrs. Bet par to neviens nekādus jautājumus neuzdeva.

V. Krustiņš: — Vai varat izstāstīt, kādēļ jums vajadzēja aiziet no Preiļiem un pāriet uz Liepāju?

– Es neizpatiku dažiem ietekmīgiem vīriem, kuri gribēja, lai arī šitais jauneklis, tāpat kā viņa priekštecis, vairāk strādā viena kolhoza labā. «Šis jauneklis» vairāk gribēja, cik nu varēja, strādāt visam rajonam par labu. Tad tā nu sanāca, ka 1984. gadā mani «pārvietoja pa horizontāli».

E. Līcītis: — Vai tik ietekmīgais vīrs nav bijis Kavinska kungs, un vai Voss, taipusē būdams, papriekš neiegriezās «Krasnij Oktjabrj» saimniecībā un tad tikai devās uz Preiļu rajona partijas komiteju?

– Nē, mēs darījām tā. Es kopā ar čekas priekšnieku viņu sagaidījām pie rajona robežas un pavadījām — tiesa gan, bez motociklistu un milicijas eskortiem, kā tagad skaļi rullē. Tā ka ārišķīgi tas nenotika, bet droši gan. Tad partijas komitejā parunājām, bet pēc tam Voss, protams, nobrauca arī līdz Riebiņiem.

V. Krustiņš: — Visur taču bija tās «rādāmās vietas». Vai tad rajkomā bija, kur sivēnu izcept, kur goda maltīti savīkšīt?

– Jā, nebija, toties, ja kādai saimniecībai vai ēdnīcai piezvanīja, ka vajag labas pusdienas, tad atteikt jau nu gan neviens neatteica. Gribu piebilst vienu lietu. 1983. gadā ilggadējam Preiļu «Ļeņina» kolhoza priekšsēdētājam Pēterim Barkovskim palika 50 gadu. Priekš Preiļiem labas saimniecības vadītājs un visādi citādi — goda vīrs. Toreiz Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbinieka goda nosaukumu uzskatīja par daudzkārt vērtīgāku nekā kādu ordeni vai medāli gan lauksaimnieku pašu, gan citās aprindās. Es domāju, ka šis cilvēks tādu godu pelnījis, un sāku kārtot, lai viņš to nosaukumu dabūtu. Birojā apstiprinājām, uz Rīgu papīrus aizlaidām — nu, kā jau tas piedienējās. Par atbildi man zvana no cekas lauksaimniecības daļas, un atbilde ir — nē. Kāpēc? A vot, viņa tēvs esot saistīts ar dienestu vācu okupācijas varas iestādēs. Es runāju ar Pēteri, bet ko viņš pats zina, tai laikā pilnā augumā zem galda staigājis. Interesējos tālāk. Cekā diezgan augstā līmenī dabūju atļauju iepazīties ar to lietu — kas tur īsti ir.

Pēc komandas čekā man to arī parāda. Izrādās, 1941. gadā, ienākot vāciešiem, Barkovska tēvs bijis pastnieks. Vācieši viņu «paņēmuši aiz žaunām» — tu tagad strādāsi par ziņu pienesēju. Tēvs atteicās, un viņu iebāza ķurķī. Kārtīgie vācieši ziņu pienešanā neko nedarījušam pastniekam aldziņu jau paguva pāris mēnešus maksāt, un tas papīros atspoguļojās. Pie reizes būdami arī taupīgi, vācieši viņu beigās izsvieda no sarakstiem ārā, ko Barkovska tēvam vien vajadzēja. Tomēr sarakstos biji, tātad sadarbojies, čeka secinājusi. Ar jauniegūto informāciju vēlreiz gāju pie cekas lauksaimniecības sekretāra Vitālija Čemma un visu izstāstīju. O, tā esot sovsem drugoje ģelo, visus apvainojumus noņēma, un «Ļeņina» kolhoza priekšsēdētājam iedeva Nopelniem bagāto… Man stāstīja, ka atkal vajadzēja otrā sekretāra svētību, lai dabūtu šo informāciju, jo otrais sekretārs pēc pienākumu sadales partijas mājā bija atbildīgs par kadriem. Un kadri — pilnīgi visi. Sākot no sovhoza direktora, beidzot ar ministru.

– Te parādās čekas loma cilvēka dzīvē. Neviens apbalvojums, neviena iecelšana amatā netika pieļauta, pirms nesaņēma slepenas «spravkas».

– Jā. Rakstiski čeka mums rajonā neko neizsniedza, taču, ja taisījām ordeni kādam cilvēkam, papriekš painteresējāmies, vai viņiem nav kas negatīvs par viņu. Priekšnieks tad atteica: labi, es paskatīšos. Nezinu, kā un kur skatījās, bet drīz atsaucās, ka nekā slikta nav, bet tuvāk nevienā gadījumā neko nekomentēja. Var dot ordeni, nevar — un viss. Tiesa gan, piebildīšu, ka tālaika čekistos muļķu bija stipri maz.

Par privilēģijām. Liepājā ierodoties, man piedāvāja Arnolda Klaucēna atbrīvoto dzīvokli, jo viņš aizgāja uz Rīgu. Turpat centrā esot, labs dzīvoklis, četristabu. Tomēr tai sistēmā ļoti skatījās uz nagiem. Jebkuram funkcionāram. Tāpēc jautājums: vai es varu pretendēt uz tik lielu platību? Man sieva, meita, sievasmāte. Jā, CK sekretārs Čemms saka, es tur varot iet. Tomēr viņš arī iesaka: no ti shoģi ko vtoromu. Tolaik 2. sekretārs bija Strelkovs, viņš tur pavaikstījās, līdz deva ladno. Un tad es jau zināju, ka man ir akcepts uz to dzīvokli.

– Cik tad pašam biedram Strelkovam bija istabu?

– Nezinu, viņš mani ciemos nekad netika saucis. Bet to gan es zinu, ka Liepājas piena kombinātā, kurā strādāja Mārtiņš Sesks seniors, ražoja garšīgu, graudainu biezpiena šķirni. Nu, bet tas nav ekonomiski izdevīgi, dārgi, prasa ārkārtīgu precizitāti, vārdu sakot, biezpiens labu labais, tikai peļņu nenes. Viņi gribēja to lietu pārtraukt. Tad viņiem piezvanīja no Gaļas un piena rūpniecības ministrijas ļoti atbildīgs cilvēks: šito jūs izbeidziet! Biedram Strelkovam šis biezpiens ļoti garšo!

Un viņi turpināja biezpienu ražot.

– Sakiet, vai rajona līmenī otrajam sekretāram arī bija «ielikteņa no augšas» loma?

– Godīgi pateikšu, ka rajona pirmajam bija nedalīta vara. Tas — neatkarīgi no tā, vai otrais bija krievs, latvietis vai vēl kaut kas. Pirmā vārds bija noteicošais. Tiesa gan, piemeklējot kadrus rajona 1. sekretāra un viņa vietnieku amatiem, ceka skatījās, lai būtu pa kādam latvietim, krievam u. tml. Liepājas rajonā ar ieskapēja vienu krievu, jo «tā vajadzēja», neskatījās, vai rajonam tas nāks par labu vai par sliktu.

– Jūs visvairāk atceras kā vīru, kurš veda ārā nacionālkomunistus no pēdējā, nesašķēlušās LKP kongresa. Kas jūs neapmierināja?

– Tas pats jau neapmierināja, ka tu muti plest vaļā nevarēji, un mēs, viens bars rajonu sekretāru, to vidū Brigmanis, Rukmane, Skulte, Blaževičs, Vanags, arī Ķezbers vai no vecajiem, piemēram, Dobeles Avots, lai viņiem abiem vieglas smiltis, nolēmām, ka tā tas tālāk nevar iet. Tas bija svarīgi, ka mēs arī zinājām, ka par šito ķecerību mums neviens pa purnu nedos, kā tas būtu kaut vai Pugo laikā. Diezgan droši jau jutāmies. Nu, un mēs mēģinājām iedabūt tā kongresa dokumentos kaut ko no patstāvības, kaut kādu «centrbēdzi», bet pārsvars tomēr nekur nebija mūsu pusē. Pirms iziešanas sēdi vadīja tieši CK loceklis Augusts Brigmanis, un, pārliecinājies, ka neko nepanāksim, cēlu roku, lai man dod vārdu. Citi ar cēla, bet Brigmanis, zinādams, kas sekos, deva man iespēju runāt. Piegāju pie mikrofona un tā arī pateicu, ka paliekam pie sava, taču, vairākumam mūs neatbalstot, esam spiesti atstāt zāli. Pēc tam, cik nu tur bija, kādi 250 delegāti, cēlās kājās, un visi izgājām laukā. Nākamajā nedēļā par «šķeltniecisku darbību» mani izslēdza no PSKP. Starp citu, tajā kongresā no Maskavas ieradās arī Pugo, un, cik varēja saprast, viņš vis nebija priecīgs un apmierināts ar Rubika un kompānijas iecirtību. Acīmredzami Maskavā viņi bija cerējuši kaut ko kaut cik saglābt. Atceros, ka citās reizēs, kad 1987. gada februārī Rīgā viesojās Gorbačovs vai vēlāk CK sekretārs Jakovļevs, prasījos pēc vārda. Ko tad tur būtu teicis? Nu tak par lauksaimniecības tēmām gribēju uzstāties. Abas reizes man Pugo teica: ņe nado. Visu, ko es būtu gribējis pateikt, viņi tāpat Maskavā «darīšot zināmu».

E. Līcītis: — Kādu apsvērumu dēļ vispār izraudzījās tos vīrus, ko no Maskavas sūtīt uz Latviju par otrajiem sekretāriem? Viņiem taču parasti nebija nekāda sakara ar mūsu zemi, un nekādi diži amatu vīri tie arī Kremlī nebija.

– Nuja, ka nebija sakara. Vienu, piemēram, pārcēla no Čeļabinskas apgabala komitejas, citi varēja būt, augstākais, PSKP CK sektoru vadītāji vai varbūt kādi sevišķi braši instruktori. Taču tā tas viss attiecās arī uz pārējām republikām. Ja atmiņa mani neviļ, lietuviešiem stipri noveicās, ka viņējais 2. sekretārs nostājās «Sajūdis» pusē. Mums tādu kadru no Maskavas nebija.

V. Krustiņš: — Pastāstiet, kāda nozīme bija somu pirtīm un medībām.

– Tāda pati kā tagad. Nelaiķis Rūdolfs Verro kā CK sekretārs daudz darīja lauksaimniecības vajadzībām, un viņš bieži brauca uz Ventspili medībās, kur es savulaik biju rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. Man vajadzēja viņam šo un to piepalīdzēt. Nu, ko tas nozīmēja? Es piezvanīju kolhoza priekšsēdētājam, pieteicu, lai pirtiņu uzkurina, lai vakariņas sataisa.

Nu, protams, pēc medībām, īpaši, ja tās sekmīgas, cilvēks mēdz būt apmierināts. Dabūjis, teiksim, bulli ar medaļu ragiem. Tā mēs sēžam, runājam par dzīvi un visu ko. Tad tā ieminos, ka mums vajadzētu to un šito. Rīgas kungs gan noburkšķ: velns, visiem to vajag, — bet es tik maļu tālāk, ka mēs esam viens maziņš rajoniņš, iedos Bauskai divus vagonus kombikorma, nekas tur nebūs. Beigās viņš piekrīt, lai rakstot papīru un pirmdien atbraucot pie viņa uz darbu. Nu, un parasti es jau tā arī pirmdienā astoņos dežurēju pie vajadzīgajām durvīm.

Man patika, ka Liepājā jau varēja strādāt patstāvīgāk, kā ļāva Gorbačova laikā. Mēs ar Janeku un to pašu Sesku Mārtiņu aizbraucām uz Stavropoli, uz Gorbačova dzimteni. Tur stāv melase lopbarībai veseliem vagoniem, un tās lietas tik sarunājamas — mēs jums to, jūs mums atkal šito. Daudzus vagonus melases atdzina līdz Liepājai, izbaroja lopiem, un piens nāca straumēm. Es jau dūru caurumu svārkos priekš ordeņa.

E. Līcītis: — Un kā jums vajadzēja ģenerāļus vai Liepājā admirāļus uzņemt?

– Liepāja bija piebāzta ar dažādu ieroču šķiru karaspēku, bet flotes bāze, protams, nozīmīgākā. Un arī rajonā pietika attiecīgu objektu — raķetnieki, pretgaisnieki, jūras un sauszemes robežsargi, sakarnieki, viss kas. Cilvēki vien jau bija, un, kad ar viņiem varēja atrast labus kontaktus, tad i degvielu varēja dabūt, par darbaspēku nemaz nerunājot.

– Re, būtu orkāns, ar krievu armiju piebāztā Latvijā gan ģeneratori priekš visa kā atrastos.

– Simt punktu. Vienu reizi mums vajadzēja rudenī apart zemi, sekojot Kārļa Ulmaņa aicinājumam «apariet zemi rudenī», bet nav, kas strādā ar kāpurķēžu traktoriem. Sarunājām ar karavīriem — klau, jums ir baltkrievu vai ukraiņu puiši ar traktoristu tiesībām? Jā, ir. Uzlikām kādus 30 zēnus uz traktoriem pa visu rajonu, zemi aparām. Mēs viņus labi barojām — šņabi tikai nedrīkstēja dot. Komandierim aploksnē kaut ko ielika. Tā viss toreiz notika.

Citreiz Liepājas rajonā 1986. gadā izauga neredzēti liela graudu raža. Visu nemaz nevar izkaltēt. Vajag degvielu, bet nav. Aizbraucu pie tiem pašiem admirāļiem, vai nevar degvielu piešķirt? Cik man vajagot? Ar trīsdesmit tonnām pietikšot? Vai, tas tak vismaz divām saimniecībām! Spasibo! Admirālis tik atmet ar roku: Raketnij kreiser vosem tonnov v čas žrjot. Nu postoit časa tri, četire. Nu i čto?

V. Krustiņš: — Starp citu, vai atceraties vienu gadījumu, kad no Rīgas atvesto un «rekomendēto» pirmo sekretāru rajonā tomēr neievēlēja?

– Tas notika Kuldīgā. Verro toreiz bija CK sekretārs, un viņam paziņo: kandidāts nav izgājis cauri. Viņš ņēmis lidmašīnu, aizlidojis uz Kuldīgu un gandrīz vai pats pārskaitījis biļetenus. Nav. Nekā. Bet to visu notušēja, un pēc tam sekretārus vairs nekad nemainīja partijas konferencēs. Tikai rajona CK plēnumos, jo tur bija jāceļ rokas. Un tad skatījās, kurš cels roku, kurš necels.