Ar 153 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 351. ir aktrise MARIJA LEIKO. Tieši viņai Heinrihs Manns veltīja titullomu drāmā «Legro kundze» («Madame Legro»). Ar lieliem panākumiem aktrise to spēlēja 1917. gadā Minhenē, 1920. un 1922. gadā — Rīgā. Divdesmito gadu Latvijā par viņu runāja kā par vienu no sava laika spožākajām skatuves un filmu zvaigznēm. Darbība Maksa Reinharta teātrī un filmu ateljē «UFA» esot viņas slavas kalngals Berlīnē. Cik daudz šajos skaļajos apgalvojumos pavīd leģenda un cik īstenība?
«Savā mūžā uz skatuves neesmu redzējis un sastapis tik īpatnējas aktrises kā Marija Leiko. Viņa bij kā viens nervu kamols. Caur un cauri dramatiska aktrise, viņa dziļu pārdzīvojumu brīžos tik ļoti iejutās, ka brīžiem, šķiet, robežoja jau ar ārprāta stāvokli: viņas seja konvulsīvi raustījās, balss zaudēja spožumu… Pretspēlētājam kļuva savādi. Kā fanātiski eksaltēta Madame Legro viņa arī pilnīgi pārliecināja, gūdama nedalītu apbrīnu,» atmiņās atklāj Marijas Leiko partneris uz skatuves Nacionālajā teātrī aktieris Jānis Lejiņš.
Viņas varones uz skatuves tika iekārotas, mīlētas, pazemotas, nodotas, nievātas, nicinātas, grūstas bezdibenī. Šīs sievietes kaislīgi vai cēli atdevīgi mīlēja, nīda, pazemoja un apžēloja, aukstasinīgi nogalināja un, bērnišķīgi šņukstot, sūdzēja grēkus. Pētniece Gaspāra Stampa norādījusi — ja palaistu brīvē visus dēmonus, ar kuriem cīnījās Marijas Leiko varones, mēs kļūtu īsta raganu sabata liecinieki.
Marijas eksaltēto, ekstātisko spēli atsauksmēs dažkārt saista ar narkotisko vielu lietošanu un iedarbību, taču viņa pati par savu vienīgo vājību šajā ziņā atzinusi stipru, melnu kafiju. «Aktrise visur vadāja sev līdzi kafijas vārāmo krāsniņu un bieži to izmantoja. Dažreiz, lomu gatavojot, īpaši viesizrādēs, viņa dienām neizgāja no teātra ģērbtuves — un kafija bija gandrīz vienīgā, ko māksliniece savā brīvprātīgi izvēlētajā cellē varēja iebaudīt. Tas, protams, radīja īpašu psihes uzbudinājumu. Taču visi, kas pazinuši Mariju Leiko, līdzās viņas ārkārtīgajai nervozitātei uzsver arī tikpat neparasto rakstura apvaldītību, personas dzidro, gaišo garīgo strāvojumu, viengabalainību, spēju dzīvē distancēties no iekšēji saplosītajiem, eksaltētajiem skatuves tēliem. Viņa tika pasludināta par modernās sievietes psihes izteicēju, taču par to maksāja ar savas iekšējās pasaules nemitīgu uzplēšanu, ar savas vitalitātes un izturības spīdzināšanu,» raksta Marijas Leiko biogrāfes teātra zinātnieces Guna Zeltiņa un Anita Uzulniece intriģējošajā pētījumā «Marija Leiko».
Revolūcijas meita
Trauksmainais Piektais gads ir liktenīgs viņas dzīvē. 1905. gadā Marija ir beigusi mācības B. Reiņa meiteņu skolā, apguvusi šuvējas un rokdarbnieces mākslu speciālos kursos. Viņa ir dzimusi Āgenskalnā pārtikušajā Linku ģimenē (ap Piekto gadu uzvārds pārtop par Leiko) un togad 14. augustā kļūst 18 gadus veca.
Ir apcietināts Marijas draudzenes paziņa revolucionārs. Vajadzīga nauda viņa atbrīvošanai pret galvojumu, Marija iztukšo krājkasīti, lai noīrētu zāli Vecrīgā un, «dodot» izrādi, tiktu pie naudas. «Tā bija mana pirmā reize uz skatuves. [..] Režiju vadīja, liekas, Smiļģis (režisors Eduards Smiļģis — I. L.). Es dabūju paklīdušas sievietes lomu. Runāt vajadzēja skarbā, aizsmakušā balsī. Ticiet man — tas bija visgrūtākais. Cik tagad mani toņi ir zemi, tik toreiz tie bija nesavaldāmi augsti. Aizgāju mājās. Iezagos kādā tukšā istabā. Tur kliedzu, cik spēju. Stundām no vietas. Lai aizsmaktu, lai dabūtu balsi zemē. Kad tā neizdevās, izdomāju citādi. Runājot aizžņaudzu kaklu ar dvieli. Cieši, cieši — tikko paelpot varēju. Tā laikam arī pirmo reizi uz skatuves tēloju — pati sevi žņaugdama, mocīdama.»
Marija ir teātra apmāta. 1907. gadā viņas vārds parādās izrāžu programmās. Būt aktrisei ir traka uzdrīkstēšanās! Kāpēc Marija, pārtikušas ģimenes atvase, kuras aprindās aktrises uzskata par vieglas uzvedības sievietēm, atmet ar roku aizspriedumiem? Lūk, viņas pašas atbilde uz šo «kāpēc», kurā saistībā ar tā laika morāles raksturojumu jaušamas jauniņās Marijas kaislības: «Ja jaunu meitu kāds puisis nobučojis, tad viņam tā arī jāprec. Ja ne — viņai jāiet klosterī vai jāpaliek par žēlsirdīgo māsu. Tāda tolaik bija sabiedriskā doma. Lai gan ar savu pavadoni neviena skūpsta nebiju apmainījusi — kas tam vairs ticēja? Kas varēja iedomāties, ka divi jauni cilvēki nakts laikā lido tikai pa zvaigžņu sfērām? Bet tā tas bija. Pat roku rokā tad grūti nācās paturēt. Katra pieskaršanās jau elektrizēja. Kur nu vēl skūpsts! Un tomēr es biju kompromitēta… Par precēšanos jau nemaz nedomāju. Klosteri meklēt arī negribējās. Žēlsirdības misijai sirds vēl likās par jaunu. Te vajadzēja rast citu izeju. Skatuve! Vai tā arī nav tāds mazs klosteris? Svētnīca mākslas vaidelotēm.» Marijas svētnīcai ir «Apollo» teātra vārds un tas nav šāds tāds, bet tābrīža progresīvākā latviešu teātra skatuve, bet pati Marija — vaidelote iesācēja. «Revolucionāru perēkļa reputāciju «Apollo» teātris velti nevalkāja. Kamēr uz skatuves spēlējām, turpat apakšā, pagrabā notika partijas apspriedes,» atmiņās stāsta Marija. Tā gadās diezgan bieži. Dažkārt apspriedes ieilgst. Tad aktrišu uzdevums — amizēt policistus. «Mēs viņus aizturējām bufetes telpās. Vīrieši vien jau bija. Skuķi tiem tomēr interesēja vairāk nekā cara pavēles par revolucionāru ķeršanu. Nabaga aktrisēm tad sākās otra izrāde. Bija atkal jāspēlē! Smaidījām, čivinājām. Uz lūpām lāsoja medus; sirdī vārījās īgnums. Mājās tajā pašā laikā šuvu sarkano karogu.»
«Apollo» spēlē arī Jānis Gūters — labi pazīstams 1905. gada orators Grīziņkalna mītiņos. 1907. gada nogalē iejaukts kādā no revolūcijas atplūdu laika uzbrukumu prāvām (nogalinātas vairākas vācu amatpersonas). Marija tobrīd viņam nav tikai kolēģe. Nopratināšana neiet viņai secen, un abi 1908. gadā emigrē uz Kopenhāgenu. Pēc pusgada romantiskais pāris dodas uz plašākiem mākslas ūdeņiem Berlīnē, lai jau pēc dažām dienām nonāktu Vīnē. Jānis iestājas Vīnes Karaliskajā mūzikas un dramatiskās mākslas akadēmijā, iegūstot, mūsdienu terminoloģijā runājot, budžeta vietu un stipendiju. Pēc vairākiem gadiem viņš kļūs par produktīvu izklaidējošo filmu režisoru, arī rosīgu funkcionāru slavenajā filmas ražojošajā akciju sabiedrībā «UFA». Marija ir mātes cerībās. Piedzimst meitiņa Nora. 1910. gadā tās pašas akadēmijas divgadīgo kursu pabeidz arī jaunā māmiņa un saņem uzaicinājumu uz Leipcigas pilsētas teātri. Marija kļūst par savdabīgu aktrisi.
Rīga sajūsmā
Kritika Leipcigā pret jauno aktrisi ir vēsa. Vainojamas esot aktrises, kuras «ieprecējušās presē». «Sākumā… mani salīdzināja ar dzīvu gleznu. Priecājās, cik tā senatnīgi skaista. Kā grezno skatuvi. Īsts bīdermeijers! Tad vērīgāk apskatījās un teica: «Tagad mums modē apaļas formas. Bet viņai nevar izšķirt, kur priekša, kur pakaļa. Ja nebūtu saktas uz krūtīm, neviens netiktu gudrs.» Publika un Marteršteigs (teātra direktors — I. L.) bija ar mani. Kritika un kolēģi — pret mani,» atmiņās stāsta aktrise. Taču tieši te viņa iepazīstas ar Heinrihu Mannu, kurš veltī viņai titullomu drāmā «Legro kundze» un ar kuru viņa saglabā draudzīgas attiecības visu mūžu.
1914. gadā sākas Pirmais pasaules karš, represijas pret ārzemniekiem un Marijai kā Krievijas pavalstniecei draud internēto nometne. Viņa saņem darba piedāvājumu no Frankfurtes Jaunā teātra, bet no 1917. līdz 1920. gadam strādā jau tobrīd pasaules mēroga zvaigznes režisora Maksa Reinharta teātros Berlīnē, nospēlējot 15 lomas!
20. gadu sākumā Latvija beidzot var aizmirst par karošanu — brīvības cīņas tai pielikušas punktu. Latvijā stabilizējas saimnieciskā dzīve, atgūstas arī latviešu teātri un publika atceras pirms gadiem vērotās aktieru spēles. Viņus interesē tautieši, kas, revolūciju un kara brāzmu iztriekti no dzimtenes, svešumā sūrā darbā un pat badā iekarojuši atzīšanu. 1919. gadā Latvijas sūtniecības Vācijā padomniece, kreisi noskaņotā Austra Ozoliņa-Krauze Mariju Leiko mudina viesoties Nacionālajā teātrī. 1920. gadā Marija spēlē Legro kundzi tāda paša nosaukuma izrādē. Pirmā viesizrāde publikā izraisījusi tādu sajūsmas vētru, ka, neraugoties uz papildbiļetēm, kas pārdotas uz abām atlikušajām izrādēm, vairākiem simtiem potenciālo skatītāju nācies palikt aiz durvīm.
Rīgā šī smalkā sieviete ar lielajām izteiksmīgajām acīm un paaso, sauso, it kā nedaudz aizsmakušo balsi, savā spēlē demonstrējot svešumā gūto aktiermeistarības bagāžu, satrauca latviešu teātrmīļu sabiedrību. Viņas atstāto iespaidu esot grūti pat definēt. Jānis Sudrabkalns to apzīmējis par «dīvainu un valdzinošu sapņainības un trausluma apvienojumu ar traģisku spēku».
Maza kinozvaigzne
No 1920. līdz 1923. gadam Marija intensīvi filmējas — tēlo galvenās lomas vairākās filmās gadā un nospēlē savas nozīmīgākās varones: Ingeleni fon Gercu «Kvanonā no Okaderas», kalponi Annu filmā «Torgus» («Liekulīgā morāle»), galveno varoni «Vājprātīgās laimē» un Paulīni, kas ierindojama šīs plejādes augšgalā, Hansa Kristiana Kobes filmā «Žurkas» (1921), ko Rīgā 1929. gadā demonstrē ar nosaukumu «Lielpilsētas žurkas».
Režisore Anna Lācis 1922. gadā teikusi, ka Marija spēlē lielas lomas pie Maksa Reinharta un ir maza kinozvaigzne. Tomēr 20. gadu Latvijas prese viņu cildina kā lielu. Uz šo būtisko atšķirību norāda Leiko pētnieces Guna Zeltiņa un Anita Uzulniece: «Tā kā latviešiem vispār bijis maz aktieru, kuru vārdi pazibējuši pasaules kinomākslā, tad ap katru no šiem nedaudzajiem radušās leģendas. Un to atbalsis atnākušas arī līdz šodienai. Attiecībā uz Mariju Leiko laika gaitā atkritis minētais apzīmējums «maza».
Taču tieši šis «maza» ir objektīvākais vērtējums aktrises devumam tā laika kino. Kaut gan Marijai ir sava vieta Vācijas kinomākslā — no 1917. līdz 1928. gadam spēlējusi 34 vai 50 (dažādi avoti min atšķirīgus skaitļus) filmās — nozīmīgākajos kino pētījumu personu rādītājos viņas vārdu nemin. Kādēļ latviete Marija Leiko nekļuva par vācu kinozvaigzni? Pētnieces spriež, ka viens no iemesliem ir vecums — kino tehnikas nepilnīgā attīstība pieprasīja ne tikai jaunas aktrises (bet 1917. gadā Marijai bija jau 30 gadu, kuros vairs nevarēja cerēt uz popularitāti sološajām mīlētāju un varoņu lomām), bet arī no Leiko atšķirīgu ārieni. Arī Marijas talanta spēcīgākā izpausme — ekspresionistiski spilgtie izteiksmes līdzekļi filmai ir mazāk piemēroti nekā teātrim.
Atmiņu dārzā
Kopš 20. gadu vidus Marijas Leiko dzīve rit maršrutā Berlīne–Rīga–Berlīne. Teju ik sezonu viņa viesojas kādā no Rīgas teātriem, izbrauc viesizrādēs arī uz Latvijas pilsētām. «Rietumeiropā māksliniece savu zenītu ir jau sasniegusi. Tur modē nāk cita gaume, cita stila zvaigznes. Viņai nu atliek kaut cik laika atbraukt arī Rīgā,» situāciju apraksta «Jaunāko Ziņu» redaktors Jānis Kārkliņš.
Ir jau 1929. gads. Skatuves gaismā publika redzējusi neaizmirstamus tēlus Marijas Leiko izpildījumā, bet tēlotāja pati rīdziniekiem ir un paliek vēl sveša, jo dzimtenē ierodas vien laiku pa laikam. «Interese par viņu aug, avīze nevar klusēt. Leiko ir virtuoza tēlotāja, bet nav rakstītāja. Intervijas veids ir par sausu un nedzīvu personības atspoguļojumam. Norunājam tā: viņa stāstīs, man būs jāraksta. Brīdi šaubos, kas tur iznāks, neesmu rakstnieks, tad piekāpjos. Tikai viens noteikums — autores vārds būs Leiko,» Marijas Leiko atmiņu cikla «Mans atmiņu dārzs» tapšanas aizkulises atklāj Jānis Kārkliņš. Brīvajos vakaros viņi sēž slavenajā viesnīcā «Roma» pie vīna glāzes vai kafijas tases. Plezīrs ir tikai šķietams, patiesībā — darba duna. Iecerēts, ka sarunu rezultāts pēc publiskošanas «Jaunākajās Ziņās» kā autobiogrāfija iznāks arī grāmatā, taču tas nenotika.
Divdesmito trīsdesmito gadu mija nav rāms laiks. Pasaulē plosās ekonomiskā krīze. Vācijā pieaug aktieru bezdarbs. 1931. gadā savu 25. skatuves jubileju Marija Leiko svin Latvijā Anglijas karalienes Elizabetes lomā izrādē «Anglijas Elizabete». Rīgas pilsētas valde 10. martā nolemj aktrisi jubilejā godināt ar 300 latu atzinību.
Draudzība ar Austru
Taču privātajā dzīvē Marijai neveicas — protams, ar piebildi, ja par ideālu uzskatām dzīvi ģimenē. Jāņa Gūtera (viņi nebija precējušies) un Marijas ceļi šķīrās jau 1919. gadā pēc pirmajām kopīgi uzņemtajām filmām «Dimantu ziedojums» un «Mūžīgā straume». Vētrainas bijušas viņas attiecības ar vīriešiem. Kad aktrise grasās precēties ar kādu virsnieku, no Berlīnes uz Rīgu lido satrauktas telegrammas tuviniekiem ar lūgumu ātrāk atsūtīt viņas iesvētāmo apliecību. Taču Marija neapprecas ne ar šo virsnieku, ne kādu citu. Par viņas šķietamo vientulību privātajā dzīvē 1934. gadā kāda žurnāliste prāto: «Es nešaubos, ka vīrieši viņu apbrīno, bet arī sajūt no viņas zināmas bailes. Kā no katras garīgi patstāvīgas, īpatnējas sievietes.»
Tas šķiet loģiskākais iemesls Marijas vienpatībai. No 1933. gada aprīļa uz dzīvi Latvijā viņa pārceļas pavisam, mitinās kopā ar draudzeni Austru Ozoliņu-Krauzi, ko laikabiedri nosaukuši par vienu no dēkainākajām latvietēm. Arī Latvijā teātrī valda krīze, un aktrise ir faktiski bez darba. 1934. gadā publicists Oļģerts Liepiņš abām izīrē prāvo ēdamistabu savā namā Mežaparkā. «Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja «Splendid Palace» kino,» viņš raksta atmiņās.
Viņas pārtika no ienākumiem, ko ienes neliela firma «Piena Eksports», kas pieder Austrai un viņas kompanjonam Ozolam un kurā par prokūristu strādā Oto Grīnbergs (padomju laikā kļūs pazīstams komunists). Viņi un vēl dzejnieks Eriks Ādamsons ar Mirdzu Ķempi ir viņu retie viesi. Marija vada abu saimniecību. Ar patiku gatavo vācu ēdienus, piemēram, vērša astes viru. Kaut gan toreiz vēl sievietēm bikses nav modē, Marija ģērbjas tieši tajās.
Pienāk traģiska ziņa no Kaukāza: dzemdībās mirusi viņas meita Nora, kas, studējot Berlīnē tautsaimniecību, iepazinās un apprecējās ar Padomju Savienības sūtniecības darbinieku Berlīnē Čači baju. 1935. gada vasarā Marija Leiko dodas uz Padomju Savienību uzmeklēt mazbērnu. Vai tiešām viņas mērķis bija aizbraukt uz neatgriešanos? To apšaubīt mudina fakts, ka kontu Latvijas Bankā viņa neslēdza. Dažus mēnešus pēc viņas aizbraukšanas uz Liepiņu adresi pienāk bankas paziņojums, ka uz Marijas Leiko vārda skaitās 25 000 latu.
Valsts latviešu teātra «Skatuve» uzvestajā Blaumaņa drāmā «Ugunī» Mariju Leiko Kristīnes lomā, 1936. gadā viesojoties Maskavā, redz Nacionālās operas tenors Mariss Vētra. Stāstot mūzikas kritiķim Jānim Zālītim un dzejniekam Jānim Sudrabkalnam par Padomju Krievijā piedzīvoto, Vētra atzīst: «Kad satikos ar viņu pēc Kristīnes Maskavas Latviešu teātrī, viņas prāts bija ļoti neskaidrs. «Kas tad viņai vainas?» ar paceltu glāzīti jautāja Sudrabkalns. «Teodors Amtmanis saka, ka kokaīns,» atbildēju.«
Leģenda vēstī — Marija Leiko pakārās Butirku cietuma kamerā. Arhīvu materiāli uzstāj — viņu kopā ar pārējiem latviešu teātra «Skatuve» aktieriem nošāva 1938. gada 3. februārī netālu no Maskavas Butovā NKVD šaušanas poligonā.