Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8742193t1hf732.jpg)
Ar 450 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 273. ir mākslinieks SIGISMUNDS VIDBERGS. Nenoliegsiet — pirmais, kas nāk prātā, ir Vidberga zīmētās sievietes. Garām, slaidām kājām, vijīgiem torsiem, tumšām zēngalviņām. Ne miņas no uzmācīgas pikantērijas, vien smalkjūtīga elegance. 1926. gada 25. aprīlī Rīgā atklāj otro Vidberga grafiku izstādi. Tajā līdzās «Bermontiādes» ciklam un citām grafikām skatāms arī cikls «Erotika», kura 24 zīmējumi tobrīd jau izdoti tāda paša nosaukuma grāmatā. Publikas jūsmība izceļ pēdējo un Vidbergam piešķir erotiskās mākslas meistara titulu. Tas pielīp uz mūžu. Izrādās — par sirdsēstiem pašam māksliniekam.
Bet neko darīt — šī slava jau nerodas tukšā vietā. 1925. gadā no maija līdz decembrim iznāk ilustrēts žurnāls «Eross». Vidbergs žurnālā vada grafisko daļu un, protams, zīmē ne tikai vākus, bet arī ilustrē rakstus. Māksliniekam šis darbs ir izdzīvošanas jautājums — jau 1924. gadā ir pārtraucis iznākt satīriskais mākslas žurnāls «Ho — Ho», kurā Vidbergs bija atbildīgais redaktors. Bet lasītāji to nezina. Viņi seko Vidberga tušas spalvas vilktajai līnijai. Tā slīd augšup no sievietes kāju gleznajām potītēm, glāsta slaikos stilbus, maigi apliec kāju augšdaļu un vidukli, lai krāšņi izplauktu krūšu ziedos arī Vidberga zīmējumos žurnālam «Elegantā Rīga» 1929. un 1930. gadā. Izturēta elegance. Kur viņš smeļ iedvesmu? Vai attiecībās ar sievietēm?
Savu mūža sievieti Dīdrihs Johans Sigismunds Vidbergs ierauga Pēterpilī. Viņš, 1890. gadā turīgu pilsoņu ģimenē dzimis jelgavnieks, kopš 1908. gada rudens Pēterpilī mācās daudzu latviešu mākslinieku iecienītajā barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, specializējoties stikla glezniecībā. 1915. gadā skolu pabeidz ar izcilību, iegūstot stipendiju gada studijām ārzemēs. Taču Pirmais pasaules karš laupa iespēju to izmantot.
Reiz uz ielas garāmbraucošā ormanī Sigismunds pamana jaunkundzi ar suni. Meitene ir satriecoša, un viņš dzenas ormanim pakaļ ar tramvaju. Jaunkundze — latviete Līna Seikstule — kļūst par viņa modeli. Viņas mati ir ogļu melni, acis tumšas un sejas krāsa tumsnēja. Paziņu vidū Līnu ierasts uzskatīt par čigānieti, un, šķiet, Sigismunds nav ieinteresēts šo mītu kliedēt.
Pēc gadiem piecdesmit beigām tuvojas jau Otrais pasaules karš. Līna un Sigismunds vēl joprojām ir kopā. Naktī uz 1944. gada 13. oktobri — nākamajā dienā Rīgu okupēs padomju armija — viņi ar pēdējo ešelonu aizbrauc no Mellužiem. Berlīnē nemitīgi bumbo, taču Vidbergi iztur stilu. Reiz pirms skriešanas uz patversmi Sigismunds gaida, kamēr Līna izņem matu ruļļus, uzkrāso lūpas un nopūderējas. Izturēta elegance. Vai viņa ir pieradusi būt gatava uz visu?
Modeļu netrūkst
20. — 30. gadu Rīga. Kādā blāvā agras svētdienas rītā pēc jautri pavadīta vakara Līna un Sigismunds kādu laiciņu vēl kavējas gultā, iedzerot pa glāzītei liķiera dēla Nino kompānijā. Ir viņiem tāda tradīcija. Atskan zvans pie durvīm. Nino dodas atvērt. Jauna sieviete kažokā. «Viņa teicās gribot satikt tēvu. Neskatoties uz maniem aizbildinājumiem, viņa tik gāja iekšā tieši guļamistabā pie vecākiem. Šeit šī dāma nometa kažoku un palika tikai melnās zeķēs ar kurpēm uz augstiem papēžiem. Pēc kāda laiciņa, ieņemot dažādas modeļa pozas, viņa draudzīgā sarunā paskaidroja, ka bija saderējusi ar saviem draugiem (laikam arī vēlu mājās pārnākušiem), ka pozēs Vidbergam lēdijas Godivas tērpā. Vēlāk izrādījās, ka tā bija kāda pazīstama politiķa meita, bet par derību iznākumu neko neuzzinājām,» atmiņās raksta Sigismunda dēls Nino. Vai šādās situācijās Sigismunds smeļ iedvesmu?
Literatūrā vien lakoniski uzsvērts, ka modeļu Vidbergam nav trūcis. Toreiz viņa tuvākais draugs ir Rihards Bērziņš, kuram pseidonīms Valdess un pazīstamais romāns «Jūras vilki». Ikdienā Rihards ir Latvijas telegrāfa aģentūras «Leta» direktors. Kāds aģentūras darbinieks Vidberga dēlam Nino stāstījis, ka viens no priekšnoteikumiem aģentūrā, pieņemot jaunu darbinieci, bijis — «labas» kājas, un šajā laukā Vidbergs «konsultējs».
Viņš ģērbjas nevainojami. Vienmēr glīti noskuvies ar gludi sasukātiem matiem un celiņu tieši vidū. Uzvalkos, kas šūti pie labākā drēbnieka, ar baltu lakatiņu krūšu kabatā. Allaž uzmanīgs pret sievietēm. Viņš ir labs partneris salona dejās. Tajā pašā laikā ģimenes cilvēks. Viņš uzdzīvo kopā ar to. Un ar Rihardu.
Eross nav galvenais
Ar Rihardu Bērziņu-Valdesu Sigismunds iepazinās 1921. gadā — gadu pēc atgriešanās no Krievijas «Letas» mākslas salonā rīko viņa pirmo grafiku izstādi Rīgā. No 1923. līdz 1924. gadam Vidbergs ir satīriskā mākslas žurnāla «Ho — Ho» atbildīgais redaktors un šajā amatā piedzīvo dažu dēku. Grafiķis ar humoru vēlāk atceras, kā trīs diennaktis sēdējis Termiņa cietumā par kādu Aleksandras Beļcovas zīmējumu, kas izsmej ievērojamu politiķi.
Vēl divus gadus no 20. gadiem, ko memuāru literatūrā mēdz saukt par brāzmainajiem, Vidbergs strādā presē — no 1926. līdz 1928. gadam ir «Ilustrētā Žurnāla» redaktors. 20. gadu vidū iesaistās ar Romana Sutas iniciatīvu izveidotās porcelāna apgleznošanas darbnīcas «Baltars» darbībā. 1925. gadā starptautiskajā dekoratīvās mākslas izstādē Parīzē saņem savu pirmo starptautisko atzinību — zelta medaļu par porcelāna šķīvju apgleznojumiem.
Sigismunds kopā ar Rihardu Bērziņu-Valdesu apēd ne vienu vien pudu sāls. Kurš lai labāk par Rihardu zinātu, kas plosa drauga dvēseli? Tas, ka laikabiedri viņa mākslu tik maz sapratuši un tik daudz pārpratuši — skan atbilde. Un Rihards paskaidro: «Plašākā publika, pievērsusi uzmanību Sigismunda Vidberga aktu zīmējumiem, ļoti ātri pierakstījusi tam «erotiskas mākslas meistara» apzīmējumu. Taisni šie zīmējumi neskaitāmu ilustrāciju, plakātu utt. starpā ar savu meistarību pievilkuši vislielāko uzmanību. Tāda nu reiz ir tā saucamā «sabiedriskā novērtējuma» negatīvā puse: ja reiz par kādu cilvēku pieņemts spriedums, nodibinājies uzskats, tad tas pavada cilvēku gandrīz līdz mūža galam. Bet, taisni zīmējoties uz S. Vidbergu, šis sabiedriskās domas novērtējums ir bijis aplams un pašos pamatos nepareizs.»
Vai Vidbergs par savas mākslas alfu un omegu uzskata Erosu? Tā jautā viņa trimdas draugs Hugo Vītols un atbild ar «nē». «Ne tikai tāpēc, ka viņš, bez mīlestības tēmām, pievērsies daudz jo daudz citām, bet gan tāpēc, ka, pat visriskantākās tēmas ilustrējot, viņš savā mākslā nekad un nekur nav bijis «erotisks», seksuāli motivēts. [..] Vidbergs rāda kailu ķermeni ne tāpēc, ka tas ir seksuāls, bet tāpēc, ka tas ir skaists.»
Bet «deģenerētā sabiedriskā doma», kā to 1939. gadā kvalificē Rihards Valdess, ir noturīga, un nav ko brīnīties, jo arī Vidberga grafikas, kas tapušas pēc pasūtījuma, ir izcili meistardarbi. Šodien daudzi atceras, ka Vidbergs zīmējis «Erotikas» ciklu un ilustrējis Jāņa Sudrabkalna tulkotās franča Pjēra Luisa «Bilitis dziesmas», kuru nieka 550 eksemplāru tirāža 1927. gadā pret parakstiem tika valstsvīriem, diplomātiem, māksliniekiem un dzejniekiem ar Raini priekšgalā, tādejādi izvairoties no grāmatas iekļaušanas sēnalu un neķītrības literatūras sarakstā. Bet reti kurš zina, ka Vidbergs ilustrējis arī Antuāna Prevo «Manonu Lesko», Homēra «Odiseju», «Kama Sutru». Tāpat devis metus Nacionālās operas iestudējumiem — «Dona Kihota» dekorācijām un «Dona Kihota», «Žizeles» un «Mīlas uzvaras» kostīmiem. Šo sāpi uzsver Hugo Vītols. «Kas atcerēsies, ka viņš gleznojis stikla gleznojumus Aglonas svētnīcai — trijiem augstiem aizaltāra logiem? Ka viņš metus logu gleznojumiem darinājis arī Darba kameras un Kongresa namiem un Straupes baznīcai?"
1938. gadā Sigismunds atzīmē 25. darba jubileju ar izstādi, kurā eksponē tos no saviem labākajiem darbiem, ko izdevies saganīt kopā, un tos, ko radījis pēdējos gados. Te redzams cits mākslinieks. Ne tāds, par kuru spriež «paviršā doma». Rihards Bērziņš-Valdess ir kaislīgs drauga kantes turētājs. «S. Vidbergs nav bijis un nav tas, kādu to redz viņa darbos, kas radīti grūtos materiālos apstākļos, lai pelnītu uzturu.«
Tiešām tikai kopš, visticamāk, 1933. gada, kad ar sociāldemokrātu atbalstu Sigismunds iegūst Rīgas pilsētas mākslas muzeja grafiskā kabineta pārziņa vietu, viņam izdodas stabilizēt ienākumus un mākslā darīt to, kas pašam patīk. Tāpēc Rihards skumst, ka tik dziļš, īpatns meistars ilgi bijis spiests laiku un talantu sadrumstalot sīkos pasūtījumos.
Ļaušanās azartam
Sigismundam nav klājies viegli. 1932. gadā ekonomiskās depresijas laikā Vidbergus pat izūtrupē — apraksta mēbeles, uzteic dzīvokli. Mākslinieks uzmeklē darba biržu un pierakstās bezdarbniekos. Skolas naudas parāda dēļ dēlam Nino jāatstāj Franču liceja pamatskolas priekšpēdējā klase. Togad Vidbergi vasaru pavada nevis Mellužos, kā ierasts, bet Cēsīs. Un tad grafiķis iegūst darbu muzejā. Vai brīnums, ka viņš tiecas aizmirsties ne tikai mākslā?
1940. gadā Sigismunds svin 50. dzimšanas dienu, beidz Rīgas aviācijas skolu un iegūst sporta lidotāja diplomu! Tas nozīmē — tiesības pilotēt motorlidmašīnu, jo pilntiesīgs planieru jeb, kā saka toreiz, buru lidotājs viņš ir no 1928. gada, kad pēc cītīgiem treniņiem saņem attiecīgu diplomu. «Pēc kādas avārijas, ko piedzīvoju nolaižoties, nogulēju uz gultas sešas nedēļas. Paziņas toreiz brīnījās vien, kad izveseļojies lidošanu atkal atjaunoju. Pat aviācijas pulka komandieris Indāns kādā parādē apjautājās, vai neesot bailes…,» stāsta Vidbergs «Laika Mēnešraksta» žurnālistam 1960. gadā.
Sigismundu valdzina garīgā spriedze. «Atbildīgais uzdevums pie motora stūres dod un prasa strauji kāpinātu dzīves izjūtu. Tas māca vērtēt momentu un atņem nozīmi laikam, jo katrs brīdis ir tikpat svarīgs kā vesels mūžs,» Sigismunds skaidro savam biogrāfam Oļģertam Liepiņam. Lidošanas kaislība viņā iesēdusies, mācoties Pēterpilī. 1912. gadā viņš kā pasažieris piedalās jaunas konstrukcijas lidmašīnas izmēģināšanā. Tā gan nogāžas purva malā, taču abi lidotāji ir sveiki un veseli. Daudzo skatītāju sumināti, viņi kājām atgriežas lidlaukā. «Vienīgā reize manā dzīvē, kad jutos kā varonis,» Sigismunds komentē 50 gadu vecumā.
Ar aviāciju viņš Krievijā saskaras vēlreiz. Pēc 1917. gada oktobra apvērsuma viņu iesauc sarkanajā armijā un ieskaita XII aviācijas rotā. Tur viņš dien divus gadus, taču — uz zemes.
Vidbergu saista arī hipodroms. Mākslinieks bauda zirgu skaisto gaitu, žokeja veiklību. Viņu vilina sacensību atmosfēras «ražotais» adrenalīns, ko uzkurina totalizatora biļete kabatā. «Saista» nav pat īstais vārds, jo Sigismunds ne tikai vēro sacīkstes. Viņš vismaz reizi tajās piedalās kā žokejs. Ir 1934. gads. Ceturtdienā 6. decembrī «Jaunākās Ziņas» steidz vēstīt lasītājiem, ka svētdien Rīgas hipodromā aktieri un dziedoņi mainīs skatuvi pret zirgiem. Vienā braucienā rikšošanas sacensībās uz strīpas izies Nacionālais teātris pret Nacionālo operu. Un Vidbergs taču dievina baletu! Viņš ies talkā operai, kuras uzvesto baletu pastāvīgs viesis ir ne tikai izrādēs, bet arī mēģinājumos. Reportierim viņš smaidot paziņo: «Es jau esmu vecs braucējs. Kad vēl nebija taksīši, vienmēr braucu važonī un tagad arī vēl pirmajā sniegā vienmēr braucu kamanās.» (Toreiz Rīgā zirga iejūgtās kamanas ziemā ir sabiedriskā transporta līdzeklis.)
«Pēc šādas plaušu un nervu atsvaidzināšanas mākslinieks spēj atkal mierīgi atgriezties pie tušas spalvas vai labas grāmatas. Latviešu grāmata ir daudz pateicības parādā māksliniekam, jo ar savām ilustrācijām un vinjetēm viņš modernā garā izdaiļojis lielāku skaitu grāmatu un periodisku izdevumu,» spriež «Atpūtas» žurnālists Jānis Dombrovskis.
Pilsētas cilvēks
1941. gadā Vidbergs ir Latvijas Mākslas akadēmijas docents grafikā. 1944. gadā viņš dodas trimdā uz Vāciju. 1949. gadā izceļo uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur jau dzīvo Nino ar ģimeni — sievu Mēriju un divām meitām. Kad Vidbergs sāk runāt par mazmeitu Ingeborgu, ko savējie sauc par Bebu, viņa valodā ieskanas cits tonis, stāsta «Latvju Žurnāls» 1953. gadā. «Kad abas Vidbergu paaudzes satiekas, Sigismundam jāstāsta pasaka — «… mežā dzīvoja liels, pelēks vilks…». Vai viņš koda, grib zināt Beba. «Vilks bija nikns un koda…» Mazmeita bailīgi paskatās vectēvā un sākumā lēnītēm, bet tad arvien ātrāk meklē kaut kur drošāku vietu. Un vakarā Beba priekš gulētiešanas skaita lūgšanu: «Es Tev pateicos, mīļais Dieviņ, ka tu nepārvērti vectēvu par vilku…»»
1953. gadā Sigismunds saņem trimdas latviešu augstāko atzinību — Kultūras fonda balvu par cikliem «Aiz dzelzs priekškara» un «Balets». 1952. gadā četrus «Aiz dzelzs priekškara» darbus līdz ar plašāku apcerējumu par grafiķi publicēja amerikāņu laikraksts «Herald Tribune». Tobrīd ir tapis cikls «Bruklinas meitenes» un iecerētā «Hārlema» varētu būt grafiķim interesants izaicinājums, jo tuša ir melna un tādi ir arī nēģeri. «Tikai šim nodomam nepieciešamas ilgākas studijas, kas prasa laiku, bet daudz laika paņem darbi eksistencei,» atzīst grafiķis «Latvju Žurnālam».
Ko īsti nozīmē šie eksistences darbi, Sigismunds 1960. gadā skaidro vēstulē māsai Felicitai Tomsonei uz Latviju: «Pirmie pāris gadi gāja pagrūti, nezinājām ne valodu, nezinājām arī, kas jāstrādā un kā jāstrādā. Par laimi, mani uzņēma savā mākslas darbnīcā viens amerikāņu mākslinieks — viņš man maksāja no savas naudas nedēļas algu un man gādāja darbu. Tā viņa gādībā esmu ilustrējis trīs grāmatas. Kad saņēmu no firmām honorāru, tad naudu viņam atdevu. Tā es pie viņa nostrādāju kādu gadu. Pa šo laiku iepazinos ar Amerikas vajadzībām un prasībām. Sāku zīmēt musturus kaklasaitēm un pats gāju pie firmām savus ražojumus piedāvāt. Maniem zīmējumiem bija labs noiets. Pēc kādiem trim gadiem mode uz tāda veida kaklasaitēm pārgāja, un bija jāsāk kas jauns. Sāku taisīt zīmējumus vīriešu pidžamām. Staigāju atkal apkārt, pārdodams šos zīmējumus — veicās. Vienu dienu aizgāju atkal ar saviem zīmējumiem pie vienas firmas, kas jau vairākkārt bija no manis pirkusi, un viņi man piedāvāja pastāvīgu vietu pie sevis mākslas studijā.«
Sigismundam vēstules rakstīšanas brīdī ir 70 gadi. Pārnākot mājās no maizes darba audumu un audumu zīmējumu firmā «M. Lovensteins», grafiķis vēl joprojām ķeras pie «savas skunstes». Ņujorka viņu valdzina. Viņu fascinē nēģeru «eksotiskā mistika», draiskulīgie meksikāņi un viņu sombrero un maza meitenīte, kas uz ielas stūra tiesā saldējumu. Vidbergs ir tipisks pilsētas cilvēks. Trimdā tapuši izcili viņa grafiku cikli: Revolūcija, Latvijas ainavas, Melluži, Jūras vilki, Sāpju ceļš, Baigais gads, Štutgarte, Hārlema naktī, Ņujorkas ainavas un citi.
Klusuma nomāktībā
Sigismundam atklāj stenokardiju. Viņš pamet maizes darbu un 1967. gadā kopā ar Līnu pārceļas uz dzīvi pie dēla. Sigismunds valdzina mazmeitas ar uz vietas sacerētām pasakām un smīdina ar māku kustināt ausis. «Saulainā jaukā dienā es izeju pasēdēt dārzā. Putniņi lido apkārt. Vāveres lēkā pa koku zariem, un mazi zaķēni lēkā pa zāli. Tā sēžot un skatoties uz visu to, paliek arvien bēdīgāk ap dūšu,» māsai raksta Sigismunds. «Beigu beigās uznāk depresija. Redzi, visu mūžu esmu nodzīvojis pilsētās, gan lielās, gan mazās, un šīs vietas esmu iemīlējis, tā ka grūti nākas šīs vietas aizmirst.»
Pārmaiņa no pilsētas uz dēla «lauku» klusumu viņu padara nemierīgu. Sigismunds ar izmisumu vēro klusās ielas. Iestājas depresija. Viņš vairs nezīmē. Kādu dienu grafiķi paralizē smadzeņu trieka. Pēc vairākām nedēļām viņš aiziet mūžībā. Tas notiek 1970. gadā. Sigismunda Vidberga pelni ir apglabāti Ketskilas latviešu kapos, bet daudzi darbi atrodas Valsts mākslas un Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeju krājumos.