Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kad iebraucam Sardīnijā, ir jau pienākusi Vidusjūras nakts un salas melnās kontūras ir tikko saskatāmas pret tumšajām debesīm. Gaisā vējo jūras sāls, nevis rudens.
Braucam cauri visai Eiropai, cauri visiem gadalaikiem, un pirmā īsti saulainā diena mums uzaust netālu no ostas pilsētas Čivitavekjas, no kuras devāmies uz Sardīniju, Itālijai piederošu salu Vidusjūrā. Ne jau sardīnes zvejot, bet apvienot patīkamo ar lietderīgo — domubiedru kompānijā esam devušies uz pasaules rallija čempionāta posmu. Un arī pabaudīt vasaru, kuras ziemeļniekiem nekad nevar būt par daudz.
Sardīnija. Jautrība.
Jau mēnesi pirms brauciena teju vai katru dienu internetā vēroju laika prognozes Sardīnijai, un tās ir iepriecinošas — 25 līdz 29 grādi! Pirmais vakars, kad ēdam vakariņas nelielā, bet gaumīgā vietējā picērijā, gan ir vēss: vai nu ceļojuma nogurums iespaidoja, vai nu kā, bet drebinos un domās pārcilāju savas ceļasomas saturu, rēķinot, cik džemperu ir līdzi. Bažām nav pamata — nākamās dienas rīts uzaust debeszils, saule mūsu noīrētās mājiņas dārzā nobriedina citronus un granātābolus (jau trešo ražu!), bet strazdi, vīģu kokos plūcoties par gatavajiem augļiem, taisa īstu traci.
Ūdens tuvējā līcītī, līdz kuram apmēram pusotras minūtes gājiens pa mazu, šauru ieliņu starp tādām pat vienkāršām, gaišām mājām kā mūsējā, ir dzidrs, aicinošs un silts. Daži no mums saulainā un vasarīgā laiciņa iespaidā apsolās ik rītu doties nopeldēties, bet ne vienmēr tas izdevās, jo rallijs nozīmē arī agru celšanos un došanos uz ātrumposmu norises vietām, kas reti kad ir blakus mājai. Starp citu, uz Sardīniju ir vērts doties agrā pavasarī vai pavēlā rudenī, un tam ir daudz iemeslu — pirmkārt, tad var gan sauļoties, gan peldēties dzidrajā Vidusjūrā, otrkārt, tūrisma sezona vēl nav sākusies vai nupat kā beigusies un izīrējamo mājokļu cenas ir krietni lētākas, treškārt, tā var izvairīties no tūristu pūļiem, kas applūdina salu laikā no maija līdz augustam.
Mums ļoti paveicas ar to, ka uz Sardīniju nebraucam kā tūristi uz terra incognita, jo mums bija vislabākais gids un padomdevējs, kādu vien var vēlēties — Raimonds šai salā dzīvo jau vairākus gadus un, pateicoties viņam un viņa apburoši itāliskajai draudzenei Ticiānai, mūsu brauciens izvērtās par kaut ko vairāk nekā ekskursiju, jūtamies ne tikai kā labos viesos, bet jau kā mājās. Protams, mājās būšanas izjūtu ierobežo itāļu valodas nepārvaldīšana, ar ko gan ir jārēķinās — jo tālāk no tūrisma citadelēm, jo sliktāk vietējie pārzina kādu citu valodu, izņemot dzimto.
Toties jautrākie brīži ir, kad skaidrā latviešu valodā tiek veikta konversācija zivju veikalā, pērkot vakaram grilēšanai garneles un zivis (jo tas būtu skaidri grēkots — būt pie Vidusjūras un neizmēģināt vietējās jūras veltes, īpaši, ja pie mājas ir uzmūrēts parocīgs grils). Abi — latviešu pircējs un itāļu pārdevējs — saprotas lieliski. Labākā atziņa — visi taču saprot latviski, tikai runājot rokas nogurst.
Sardīnijā teicami un bez aizspriedumiem ekspluatē stereotipu, ka Itālijā vīns ir lētāks par ūdeni. Ik vakaru mums uz galda ir pa resnvēderainai vīna pudelei ar sarkanu vai balto vīnu. Nekas izcils, protams, bet tik neatņemams Itālijas izjūtai! Un garneles, resnas kā desas un baltas kā svaigi cepta maize, pārlietas ar citrona sulu, kas nupat noplūkts turpat dārzā! Mmmm…
Sardīnija. Zivju zupa.
Katrā kultūrā, vai tā būtu nācija pie jūras vai pie citiem ūdeņiem, ir savi īpašie, specifiskie zivju ēdieni. Apspriežoties ar Raimondu, lūdzam viņa padomu par vietējiem, ēdieniem un piekrītam nobaudīt kaut ko patiešām nacionālu līdzās vietējam alum Ichusa -un Raimonds mums sarunā pusdienu maltīti kādā pieostas krodziņā netālu no Olbijas. Ja nav antipātiju pret zivīm, un gribas izbaudīt kaut ko garšā neparastu, noteikti jābrauc uz Sardīniju un jāpasūta dzupa di peše — zivju zupu.
To mēdz gatavot katrā ēstuvē, taču ne katru dienu un prātīgāk ir savu vēlmi pusdienās baudīt tieši šo zupu pieteikt dienu iepriekš. Intriga tiek radīta un, lai arī brokastis bija sātīgas (no līdzpaņemtajiem Latvijas cīsiņiem un 35 olu omletes), esam apņēmušies notiesāt visu līdz pēdējam. Interesanti, ka neviens pat īpaši neuztraucas par to, ka gaidītā eksotika varētu neiet pie sirds, lai gan pirms tam dažs labs rauca degunu par jēdzienu «zupa».
Viesmīlis nes divas lielas bļodas, no kurām vienā ir sarkans šķidrums, otrā — visdažādākie jūras produkti — zivs, kalmāri, astoņkājīši un citi mošķi, ko tā arī neizdodas atpazīt. Šai Sardīnijas zivju zupai ir vienkārša, bet ļoti īpaša recepte. Šķiet, kas tur var būt — zivs un buljons, taču paēdiens ir tik sātīgs, ka pēc otrā šķīvja iztukšošanas negribas pat vietējo desertu — ceptu sieru ar medu. Ēdelīgākie no mūsu kompānijas izmēģina arī to, un ir tikpat apmierināti kā ar zupu.
Tāpat kā ar sardīniešu maltītes nobeiguma noti — miršu liķieri Mirto. Kontinentālajā Itālijā ir Limoncello, Sardīnijā — Mirto. Specifiskā zāļu uzlējuma garša neļauj Mirto glāzīti cilāt bieži, bet mazās devās par šo dzērienu garšas kārpiņas pēc labām pusdienām vai vakariņām priecāsies līdz ar jums. Tā kā ceļojuma lielu daļu aizņem rallija apmeklēšana, eksperimenti ar vietējo virtuvi mums ir ierobežoti laikā, bet, ja kādreiz izdosies atgriezties Sardīnijā, ir vēl daudz iespēju gūt jaunus gastronomiskus iespaidus. Gadījumā, ja kāds vēlas savās mājās izbaudīt Sardīnijas aromātus un izjūtas, te būs «Zupa di pesche» recepte:
Sastāvdaļas: kalmārs, garneles, astoņkājis, jūras vai ezera zivs (vēlams — bez asakām), ķiploks, čilli pipari, sāls, baltvīns, tomāti, olīveļļa.
Darba gaita: katlā ielej nedaudz olīveļļu un pievieno ķiploka daiviņas ar dažiem čilli. Piemet kalmārus, astoņkājus, pielej baltvīnu. Pēc kāda laika pievieno garneles un visu vāra. Beigās pievieno zivi un uzreiz piemet klāt tomātus. Visu vāra, līdz tomāti izjūk zupā. Ja nepieciešams, pielej ūdeni.