Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sanktpēterburga ir Krievijas Eiropas daļas simbols. Pilsēta, kuras pamatakmeni 1703. gada 27. maijā, Vasarsvētku dienā, ielicis cars Pēteris I ar domu Eiropas progresīvākās arhitektūras tendences iemiesot jaunajā Krievijas galvaspilsētā. Par Sanktpēterburgas bagāto kultūras mantojumu stāsta tūrisma aģentūras «Laimtūre» direktore Tatjana Daugste.
Pilsēta pie Ņevas
Sanktpēterburga vispirms piesaista ar neparasto vārdu, kas veidojies no trim valodām: latīņu «svēts», grieķu «akmens» (tā burtiski tulkojams apustuļa Pētera vārds) un vācu «pilsēta». Svētā Pētera pilsētas arhitektūrā akcentēta saikne ar klasisko Romu. Pat ģerbonis ar diviem sakrustotiem enkuriem ir ļoti līdzīgs Vatikāna simbolikai.
Galvenajam ūdensceļam Ņevai pilsētas vēsturē bijusi izšķiroša nozīme. Upe ne tikai veicināja tirdzniecības attīstību, bet iespaidoja arī Sanktpēterburgas arhitektūru — plašās perspektīvas piešķir celtnēm īpašu majestātiskumu, izceļot tās apkārtējā ainavā. Ņevas krastos 28 kilometru garumā uzbūvēti paši ievērojamākie 18. un 19. gadsimta arhitektūras pieminekļi un galvenie laukumi vērsti pret upi. Pateicoties astoņiem paceļamajiem tiltiem, Ņeva ir kuģojama.
Pasaules mēroga tranzīta artērija savieno Ladogas ezeru ar Baltijas jūru. Izmantojot sarežģītu mehānismu, pēc pusnakts tilti noteiktā secībā tiek pacelti, un šo skatu vērot un saskandināt šampanieša glāzes dodas simtiem tūristu. Vienīgi skatu punkts jāizraugās pareizajā Ņevas krastā — tajā, kurā atrodas viesnīca, jo vairākas stundas satiksme ar pretējo krastu ir pārtraukta. Sevišķi skaisti tiltu pacelšana izskatās, tuvojoties vasaras saulgriežiem.
Tā kā Sanktpēterburga atrodas uz ziemeļiem no Rīgas, tur novērojamas baltās naktis, kad pilnīgi nesatumst. Svētku dienās Ņevā iebrauc Baltijas flotes karakuģi. Šī tradīcija saglabājusies kopš pilsētas dibināšanas. Ņevā uz mūžīgiem laikiem noenkurojies arī slavenais kreiseris «Aurora», kura lielgabals 1917. gada 25. oktobrī (pēc vecā stila) vēstīja uzbrukuma sākumu Ziemas pilij.
Viena no Sanktpēterburgas arhitektūras un mākslas pērlēm ir Kristus Augšāmcelšanās baznīca ar deviņiem kupoliem, kas tautā pazīstama ar nosaukumu «Spas na krovi». Tā uzcelta Gribojedova kanāla malā — vietā, kur 1881. gada 1. martā terorista Ignatija Griņevicka paštaisītā bumba nāvīgi ievainoja 63 gadus veco caru Aleksandru II.
Baznīcas augstākā torņa smaile paceļas 81 metra augstumā un pilsētas panorāmā pamanāma jau pa lielu gabalu. Baznīcas interjeram ir unikāla vērtība: evaņģēlija sižeti veidoti kā mozaīkas no sīkiem krāsainu flīžu gabaliņiem. Pēc Mihaila Ņesterova, Andreja Rjabuškina un citu mākslinieku skicēm tos izgatavojuši vietējie meistari Frolovu meistardarbnīcā. 6000 m2 fresku iekšējā apdarē un vēl 1050 m2 fasādēs — apjoma ziņā tik grandiozam flīzējumam nav analoga mākslas vēsturē. Interjerā īpaši izcelta vieta, kurā noticis uzbrukums Aleksandram II un izlietas imperatora asinis.
Ņevas prospekts četrarpus kilometru garumā veido Sanktpēterburgas galveno maģistrāli, pie kuras atrodas Kazaņas katedrāle. Tās monumentālā kompozīcija aizgūta no Romas Svētā Pētera baznīcas. 24 kolonnu ieskautais dievnams uzcelts desmit gados (1801–1811) un nosaukts Dievmātes ikonas vārdā. Slavenā svētbilde, viens no krievu nacionālajiem simboliem, 1612. — 1613. gadā nesa svētību kņazam Dmitrijam Požarskim, atbrīvojot Maskavu no poļu karaspēka. Kazaņas katedrāle lepojas ne tikai ar Dievmātes ikonas kopiju. Tajā apglabāti1812. gada Tēvijas kara varoņa ģenerālfeldmaršala Mihaila Kutuzova pīšļi, trofeju karogi un ieņemto pilsētu atslēgas, bet katedrāles priekšā līdzās viņam vietu atradusi arī Barklaja de Tolli statuja.
Dzintara istaba
No 1708. līdz 1724. gadam Carskoje Selo kļuva par Pētera I dzīvesbiedres Katrīnas I ārpilsētas rezidenci, vēlāko Krievijas imperatoru iemīļotu uzturēšanās vietu. Šeit pēc arhitekta Braunšteina projekta uzcēla divstāvu mūra pili un iekārtoja regulāra plānojuma dārzu. Muižas kompleksam 18. gadsimta vidū piebūvēja baznīcu baroka stilā un saimniecības ēkas. Gan pils, gan baznīcas fasāžu krāšņie dekori tapuši pēc slavenā itāliešu arhitekta Rastrelli zīmējumiem.
Viens no Katrīnas pils lielākajiem dārgumiem ir Dzintara istaba, kura Otrā pasaules kara laikā tika evakuēta uz Kaļiņingradas apgabalu un tur pazuda bez pēdām. No 1701. līdz 1709. gadam izgatavoto pārvietojamo Dzintara istabu Pēterim I uzdāvināja Prūsijas karalis Fridrihs Vilhelms I, un sākumā tā izdaiļoja cara kabinetu Ziemas pilī. Katrīnas pilī Dzintara istaba nonāca 1755. gadā, kad Rastrelli papildināja to ar skulptūru un Florences mozaīku. Tagad krievu dzintara meistari pēc senajām fotogrāfijām Dzintara istabu radījuši pilnīgi no jauna. Gan finansiālu, gan tehnisku sarežģījumu dēļ darbs turpinājies gandrīz 30 gadus, jo pēc melnbaltajiem foto bijis ļoti grūti noteikt, kādas nokrāsas dzintars izmantots oriģinālā. Tomēr īsi pirms Sanktpēterburgas 300 gadu jubilejas Dzintara istaba Katrīnas pilī vēra durvis apmeklētājiem.
Strūklaku paradīze Pēterhofa
Krievijas imperatoru vasaras rezidenci Pēterhofu sauc arī par parku, piļu un strūklaku pilsētu. Grandiozā ideja Somu līča krastā veidot triumfālu valsts svinībām piemērotu parādes parku pieder Pēterim I. 18. un 19. gadsimtā celtās pilis, Ermitāžas paviljons, zeltīto skulptūru grupas un strūklaku kaskādes liek elpai aizrauties un sagādā ne mazumu pārsteigumu, kad piepeši no asprātīgi veidoto tematisko strūklaku sprauslām sāk gāzties ūdens. Pēterhofas simbols ir Samsona strūklaka, kas alegoriski vēsta par krievu karaspēka uzvaru pār zviedriem kaujā pie Poltavas 1709. gadā.
Pēterim I mīļākā bijusi piejūras pils Monplezīra («mon plaisir» franču valodā nozīmē «mana labsajūta»), kuras arhitektūrā jaušama holandiešu ietekme, ar ko imperators savā laikā bija aizrāvies. Savukārt skaistākā ir Lielā pils, kas ar strūklaku kāpnēm iezīmē Lejas parka centrālo daļu. Rietumu daļas spilgtākais akcents ir Marli pils ar tāda paša nosaukuma strūklaku kaskādi, bet austrumu malā izceļas kaskāde «Šaha kalns».