Sanda Guseva: «No rīta kā parasti devos uz darbu. Strādāju netālu no Russel square. Ap desmitiem pasaule pārvērtās — visi runāja tikai par notikušo, sajūta ļoti nelāga. Iepriekšējā dienā svinējām, nākamajā — sēras. Cilvēka dzīvība ir trausla, tas lika aizdomāties, kas dzīvē ir svarīgāks un ko vēl gribas paspēt izdarīt. Piedzīvotais ļāva saprast, cik laimīgi mēs patiesībā esam un ka sīkumi ir tikai sīkumi, par kuriem nav jēgas uztraukties. Mājās no Holbornas uz London Bridge devos kājām kā tūkstoši citu londoniešu. Policija bija visapkārt, sirēnas nepārstāja gaudot, ambulances mašīnas stāvēja gatavībā. Šausminošs murgs. Ir mazliet bailes kāpt atkal transportā…»
Jogita Leja: «Mans rīts sākās kā parasti. Aizgulējos. Pēc 15 minūtēm bija jābūt darbā. Jāpāriet bija tikai Tower Bridge. Viss likās kā parasti, tikai satiksme lēna. Cilvēku pūļi. Nodusmojos par to, ko tie cilvēki var drūzmēties. Pirmais, ko darbā dzirdēju, bija: «Tu zini? Tu redzēji?» Autobuss uzspridzināts! Metro stacija arī uzspridzināta (piecu minūšu gājiens no darbavietas). Ir nelāgi satraucoša sajūta, ka skaties apkārt un gaidi, kas notiks tālāk. Viss beidzies. Neziņa. Telefons nestrādā. Cik dzirdēju no aculiecinieku stāstītā, cilvēki asinīm noplūduši, saraustīti ķermeņi… Daudzi tikuši cauri sveikā tikai ar lielu izbīli un mazām skrambām… Man un maniem draugiem paveicās.»
Artūrs Naumovs: «Esmu 5 minūšu attālumā no Edžveirrodas stacijas. Iedomājoties metro stacijas interjerus, pagaidām negribas tur rādīties. Cilvēki vairāk neizpratnē, nevis panikā. Dzīvoju arābu kvartālā. Visapkārt vienīgi musulmaņi. Ņemot vērā tagadējos apstākļus, sajūtas diezgan interesantas.»