Labrīt, Ingu!
Kur tie labie nodomi un ideāli paliek? Es tev ar putām uz lūpām klāstīju par «mēs> sajūtu, par jauki pavadīto ģimenes vakaru. Viss jaukums izplēnēja pēc pāris dienām. Vīrs atkal, pārnācis mājās, degunu iebāza televizora, turklāt cīnoties ar karstumu talkā ņēma alus pudeli. Pat vairākas. Ne izceļams no savas vietas. Miegains. Peldēties nevienu neved ne lūdzams. Esot vanna, lai tajā arī plunčājas, kam vajag slapjumu…
Bet manī asinis kūsā! Karstas dienas. Karstas naktis. Darbā blūzīte pielipusi pie muguras un krūtīm. Nostājos pie ventilatora, lai drusku apžūtu un atžirgtu no pārmērīgā karstuma. Pieveru acis un iedomājos, kā mani apskautu ūdens, ja tiktu peldēties.
«Mmm…» izdzirdu sev pie auss pazīstamu balsi. «Tu gan sapņaini kārdinoša izskaties.»
Slinkums pat satrūkties. Lēni pagriežu galvu, lai ieraudzītu sava sapņojuma traucētāju. Valdiņš plati smaida.
«Ā, tu. Es sapņoju par peldēšanos.»
Valdziņš pieliecas man vēl tuvāk un tikai kustinot lūpas saka:
«Nu tad braucam peldēties!»
Ieplešu acis. Tūlīt! Aizšmaukt no darba? Man taču nav peldkostīma!
«Es būšu pie savas mašīnas, ja ko vajag,» skaļi saka kārdinātājs tā, lai dzirdētu citi un aiziet.
Aizeju līdz savam rakstāmgaldam. Atkrītu krēslā un sajūtu, kā svārki no jauna pielīp pēcpusei.
Nu aizbraukšu nopeldēties! Pēc peldes labāk strādāsies! Teikšu, ka dodos uz banku. Mani pārņem nedarba sajūta. Ak, jā peldkostīms! Nu štrunts! Peldēsies vešā! Slepus palūru zem blūzītes, ko es no rīta uzvilku? Krūšturis ir gana pieklājīgs, lai kādā klusā ezeriņa līča krastā drīkstētu izmesties. Neitrāli balts un bez cakām. Biksītes arī tādas pašas.
Gāju uz Valdiņa mašīnu īpaši lēni, lai nevienam nenāktu prātā, kas man aiz ādas. Man gan tas nācās grūti. Kamēr neaizvēru aiz sevis mašīnas durvis, šķita, ka uz muguras man laistās nodevīgs uzraksts: «Es braucu peldēties, kamēr jūs paliekat strādājot!»
Cik jauki, ka Latvija nav Sahāra un katras lielākas vai mazākas pilsētas tuvumā ir kāda ūdens tilpne. Braucām tikai kādu pusstundu. Visu ceļu smējāmies kā skolnieki, kas aizšmaukuši no stundām.
Ezera ūdens bija dievīgs! Tiesa, man uznāca kautrības lēkme, nevarēju vien atrast pietiekami biezus krūmus, lai tur novilktu svārkus un blūzi. Visu laiku, kā tāds pusaugu skuķēns Valdiņam atkārtoju:
«Tu tikai neskaties!”
Valdiņš smējās un ķircinājās:
«Ja paskatīšos, tu pārvērtīsies par vardi? Tad man tevi būs jābučo, lai atpakaļ uz darbu aizvestu iepriekšējā izskatā.«
Es gan par vardi nepārvērtos, bet Valdiņš tik vai tā mani noskūpstīja. Kad es cēla un slapju bridu ārā no ūdens, pienāca klāt un pavisam nopietni teica:
«Cik tu gan esi skaista, manu vardīt!»
Samulsu. Apstājos. Nodūru acis un slepus nopētīju, kurā vietā tas skaistums manā rumpī slēpjas. Tā arī neatradu. Toties Valdiņa spēcīgās rokas atrada mani. Pievilka savam no peldes vēsajam ķermenim un skūpstīja manu seju, kaklu, plecus… Ingu, viņam bija erekcija. Ak, kungs, cik sen mani, trīs bērnu māmiņu, neviens nav tā iekārojis, vienkārši uzlūkojot peldes laikā!
Turpinājumu izstāstīšu rīt. Būs traki. Tagad daudz darbiņa. Lai gan gribas nevis strādāt. Bet sapņot… par peldi…
Aija