Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Veselība. Pacienti un tuvinieki nesaņem no ārsta saprotamu informāciju par ārstēšanas un izmeklēšanas gaitu
Rīdziniece Inta Grīnberga nolēmusi vērsties Latvijas Ārstu biedrības ētikas komisijā, jo Garīgās veselības valsts aģentūras (GVVA) stacionārā ārstus vaino nevērīgā attieksmē pret māti. Neapmierināta ar medicīnisko aprūpi, meita māti izņēma no slimnīcas, un pēc pāris dienām viņa nomira.
Mirst pēc ārstēšanās slimnīcā
«Mamma bija radusi silti ģērbties. Kamēr biju darbā, viņa tomēr kaut kur dzīvoklī bija apsaldējusies un dabūjusi plaušu karsoni,» stāsta Inta Grīnberga. Šā gada februāra vidū mammu Ugu Grīnbergu ievietoja Rīgas 1. slimnīcā, kur viņai konstatēja labās puses plaušu karsoni. Divas nedēļas sieviete ārstējās slimnīcā, bet tālākai izmeklēšanai ārsti ieteica pārvest uz psihiatrisko slimnīcu. «Pirms diviem gadiem pēc asinsizplūduma galvā mammai veica operāciju. Pēc operācijas viņai pasliktinājās atmiņa, tomēr, kamēr strādāju, viņa mājās viena dzīvoja. Skatījās televizoru, klausījās radio, šķirstīja žurnālus. Kad vajadzēja, pati ieslēdza gāzi un uzsildīja termoforu. Viņai patika plēst tualetes papīru. Devu, lai ir nodarbošanās.
Ārsti 1. slimnīcā teica, ka viņu vajagot pārbaudīt, lai varētu izrakstīt nervu zāles, iztaisīt encefalogrammu. Nedomāju viņu tur pamest.«
Ceturtajā martā 81 gadu veco sievieti ievietoja Garīgās veselības valsts aģentūras stacionārā 19. nodaļā, kur viņa pavadīja tikai četras dienas, jo meita, viņasprāt, medicīnas personāla nevērīgās attieksmes dēļ pret māti no turienes izņēma.
«Man grūti runāt, ko es visu tur redzēju,» meitas acīs ir asaras. «Kad 5. martā aizbraucu, mamma bija nolikta gulēt palātā pie durvīm. Pret cilvēku, kas tikko izslimojis plaušu karsoni, attieksme varētu būt nedaudz labāka. Biju iedevusi līdzi garās un īsās zeķes, naktskreklu. Slimnīcā visas drēbes bija norautas, iedotas īsas kapzeķes, mugurā slimnīcas pidžama. Rokas bija aukstas, kājas aukstas. Kad vaicāju, kur zeķes, man paziņoja, ka tās atdotas mazgāšanā. Aizvedu viņai čības, bet arī tās pazuda. Iebildu, ka viņa radusi silti ģērbties un ka atvedīšu vēl vienu segu. «Nē, nevajag, mums viss ir,» atteica. Nākamajā dienā aizbraucu — tas pats. Kāda slimnīcas darbiniece cilvēciski ieteica: «Ja gribat, lai viņa paliek dzīva, vediet viņu mājās.«
Ārste pavēstīja, ka mammai ir plaušu karsonis. Iebildu, ka 1. slimnīcā viņa bija izārstējusies. «Kāds viņai pa ceļam varēja uzspļaut,» biju pārsteigta par ārstes teikto. Vēlāk izrakstā no stacionāra lasu, ka staigā ar personāla palīdzību, bet vai ar plaušu karsoni var staigāt? Teicu, ka šādos apstākļos viņu turēt nevaru, ņemšu ārā. Ārste uzrakstīja zīmi, ka pēc stingra pieprasījuma paciente tiek izņemta. Kad ņēmu laukā no slimnīcas, rentgens bija iztaisīts, bet neviens man neteica, ka viņai varētu būt plaušu karsonis un viņu vajadzētu vest atpakaļ uz 1. slimnīcu ārstēties.
Kad aizbraucām pēc viņas uz slimnīcu, bija vakars, ārstējošās ārstes nebija. Izrakstu neviens nedeva, neko neteica. Atvedu mammu mājās, nopirku zāles, kuras ārste bija uzrakstījusi uz šī papīra,» Inta rāda saburzītu papīra lapu, nevis recepti. «Dienu nosēdēju mājās kopā ar viņu. Viņa bija mierīga, mani pazina, runāja. Nākamajā dienā sarunāju cilvēku, lai pasēž. Vakarā ap 11 vakarā mammai palika slikti, krūtīs tā burbuļoja, ka šķita — katliņš vārās. Izsaucu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Kad atbrauca ātrie, mamma bija pagalam.«
Pēc kāda laika GVVA saimniecības māsa atvēra skapi, kur bija gan čības, gan zeķes; Inta Grīnberga joprojām pārliecināta, ka mamma slimnīcā apaukstēta, kas arī bijis iespējamais nāves cēlonis. «Viņiem vienalga, kas notiek ar astoņdesmit gadus vecu cilvēku, — lai tik vāļājas gultā. Ja es būtu redzējusi to rentgenu! Man taču divas nedēļas nedeva izrakstu. Aizbraucām pie dakteres, bet viņa teic, ka nezinot, kur tas ir, — arhīvā vai stacionārā. Ja uz rokas būtu bijis izraksts, iespējams, zinātu, kā rīkoties.»
Ārsti noliedz apvainojumus
Baidoties, ka, paziņojusi par mātes nāvi, izrakstu no stacionāra vispār nedabūs, Inta GVVA to noklusēja. Ārsti no manis uzzina, ka Uga Grīnberga divas dienas pēc iznākšanas no slimnīcas mirusi. Viņi noliedz, ka paciente būtu saaukstējusies slimnīcā. Slimnīca ir sertificēta un atbilst visām sanitārajām prasībām.
GVVA direktors Jānis Buģins: «Paciente pie mums ieradās no Rīgas 1. slimnīcas pēc pneimonijas ārstēšanas. 2003. gadā viņai bija asinsizplūdums galvā. Pēc operācijas viņa kļuva dumja. 1. slimnīcas ārsti konstatēja, ka viņai ir akūta psihoze, proti, akūts trakums — cilvēks nezina, ko dara, un tāpēc viņu atsūtīja uz mūsu slimnīcu ārstēties.»
Ugas Grīnbergas ārstējošā ārste Larisa Vasiļjeva: «Viņa bija uzbudināta, negulēja. Saņēmusi medikamentus, paciente nomierinājās, naktī gulēja. Svētdien meita pavēstīja, ka ņemšot uz mājām. Teicu, ka drēbju nav, dokumentus svētdienā izsniegt nevar. Pabrīdināju, ka pēc pneimonijas obligāti jāvēršas pie ģimenes ārsta. Neko konkrētu ieteikt nevarēju, jo man uz rokas vēl nebija rentgena atzinuma. Norunājām, ka pirmdien vai otrdien viņa ieradīsies mātei pakaļ. Saruna bija draudzīga. 8. martā viņa māti paņēma uz mājām. Aprīļa sākumā meita ieradās pie mums un paziņoja, ka māte atrodas 1. slimnīcā un ārstējošais ārsts vēloties zināt par te veiktajiem izmeklējumiem. Šādu uzziņu nodaļa neizsniedz, viņai pēc pieprasījuma jāvēršas kancelejā. Konfliktu nebija. Četrās dienās, no kurām divas bija izejamās dienas, mēs izdarījām visu, ko varējām.«
No Rīgas 1. slimnīcas nekādu rekomendāciju par pacientes turpmāku ārstēšanu nebija, tomēr, kā skaidro GVVA 19. nodaļas vadītāja Edīte Marčinska, pāris stundu pēc iestāšanās slimnīcā pacienti izmeklēja terapeits, kas nozīmēja pretiekaisuma terapiju un atkārtotu rentgenu. 8. martā veiktais rentgena uzņēmums liecina, ka pneimonija ir uzsūkšanās fāzē, tāpēc nevar apgalvot, ka 1. slimnīcā paciente bija pilnīgi izārstēta. Turklāt rentgena atbildi ārsti saņēma, kad paciente jau bija mājās, tālab nevarēja nozīmēt papildu terapiju. «Tomēr pneimonija nevarētu būt nāves cēlonis, iespējams, pacientei radās problēmas ar sirdi,» secina ārste. «Izrakstā no 1. slimnīcas norādīts par asinsrites nestabilitāti. Tad jājautā: kāpēc no somatiskās slimnīcas pacientu izraksta ar šādu kardiogrammu?"
Lehs Luginskis, slimnīcas konsultatīvās, diagnostiskās un sociālās rehabilitācijas daļas vadītājs, saka: «1. slimnīcā konsultē psihiatrs, un, ja psihiskie traucējumi būtu tādā līmenī, ka tos varētu ambulatori noņemt, ārsti jau 1. slimnīcā būtu izrakstījuši zāles. Viņu pārveda uz šejieni nevis tāpēc, lai noteiktu turpmāko terapiju, bet tāpēc, ka viņa 1. slimnīcā nebija noturama, jo uzvedās neadekvāti — vaidēja, bļāva, traucēja citus slimniekus. Pieļauju, ka ārsti izvērtēja, ka viņas somatiskais stāvoklis ir tāds, lai viņa varētu būt te.» Lehs Luginskis tomēr pieļauj, ka meitai varētu nepatikt kāda intonācija, tomēr vēlreiz uzsver, ka bijis izdarīts viss, ko ārsti četrās dienās varēja izdarīt.
Ja kaut kas neapmierina, meita drīkstēja izņemt māti no slimnīcas, atzīst slimnīcas direktors. Psihoze pacientei bija noņemta, viņa nebija bīstama ne sev, ne citiem. Tomēr ne vienmēr pirms tam tuvinieki kritiski izvērtējot situāciju. «Šī ir psihiatrijas slimnīca, bet ābols no ābeles tālu nekrīt,» stingri norāda direktors. «Ja meitai ir pretenzijas, jāvēršas Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā, viss pārējais ir tukša runāšana. Jebkurš nepierādīts fakts var draudēt ar tiesu.«
Lielākā nelaime — saskarsmes trūkums
Samilzusī situācija liecina tikai to, cik svarīgi pacientam vai slimnieka tuviniekam izrunāties ar ārstu, arī to, ka ārstam nav tiesību neko slēpt par pacienta slimību.
Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā (MADEKKI) 2004. gadā saņemts 61 iesniegums (6,83% no kopējo iesniegumu skaita) par psihiatriskā dienesta darbu. Garīgās veselības valsts aģentūrā ietilpst arī tiesu psihiatriskās ekspertīzes, un lielākoties sūdzību iesniedzējus neapmierina tiesu psihiatrisko ekspertīžu slēdziens; par ievietošanu stacionārā, ārstēšanu, ārstu neprofesionalitāti sūdzas samērā reti, saka inspekcijas vadītājas vietniece Valentīna Berga. «Ārsta attieksmi — pieeju, sarunu, nostādni — ir ļoti grūti izvērtēt, jo, cilvēks, nonākot akūtā psihozes stāvoklī vai arī ar izteiktiem garīgās veselības traucējumiem, ne vienmēr izprot tā brīža situāciju, kad tiek stacionēts,» uzsver V. Berga. «Bieži nesaprašanās rodas, ja piederīgie, konstatējuši sliktu attieksmi pret pacientu, nevēršas pie ārstējošā ārsta, nodaļas vadītāja, slimnīcas vadītāja un nesāk dialogu; ja ārsts kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas sniegt atbildi, tad tas ir pārkāpums. Šādas situācijas bieži vien rodas sestdienās, svētdienās, kad ārstējošā ārsta vai nodaļas vadītāja nav darbā un ir tikai dežūrārsts.«
MADEKKI 1. medicīnas daļas vadītāja Iveta Lisovska skaidro, ka lielākoties nesaskaņas rodas tāpēc, ka pacienti nesaņem no ārsta saprotamu informāciju par ārstēšanas un izmeklēšanas gaitu, kā arī citām ārstēšanas metodēm. «Ja radušās pretenzijas, pirmām kārtām jārunā ar ārstējošo ārstu, slimnīcas administrāciju. Ja nav iespējams vienoties, MADEKKI jāuzraksta iesniegums un mēs izvērtēsim ārstu rīcību, vai pneimonija bija izārstēta, cik neatliekama bija pacientes pārvešana no Rīgas 1. slimnīcas, vai Garīgās veselības valsts aģentūrā varēja nodrošināt terapeita uzraudzību. Jāsaprot, ka šādā stacionārā tomēr nepieciešama specifiska uzraudzība, — acīmredzot čības atņēma tāpēc, lai pacients nestaigātu. Jābūt ārkārtējiem apstākļiem, nespējai samierināties ar attieksmi, lai tuvinieks izņemtu pacientu no stacionāra.»
Iveta Lisovska stāsta, ka MADEKKI nereti saņem sūdzības, kas sastāv no divām daļām: pacientu neapmierina medicīniskā aprūpe un saskarsmes trūkums (ārsts ar pacientu nav runājis, izskaidrojis utt.). Šādā gadījumā pirmo daļu izskata MADEKKI, otru — Latvijas Ārstu biedrības ētikas komisija.
Par pamatotu MADEKKI uzskata iesniegumu, pēc kura izskatīšanas speciālists konstatējis rupju medicīniskās aprūpes pārkāpumu. Ja pacients ir ārstēts, tikai ārsti visu darījuši klusējot, ir pārkāpts Ārstniecības likuma 41. pants — pacientam nav izskaidrotas ārstēšanas iespējas, pateikts, kāpēc jālieto tieši šie un ne citi medikamenti, kāpēc nepieciešama operatīva iejaukšanās. Tā nav administratīvi sodāma rīcība.
Ja pacientam vai slimnieka tuviniekam šķiet, ka ārsts nav rīkojies atbilstoši profesionālajai ētikai, viņam jāraksta iesniegums Latvijas Ārstu biedrības ētikas komisijai, skaidro biedrības ārstu reģistra vadītāja Inese Rušele. Komisija objektīvi izvērtē sūdzību, uzklausot abas puses, un pieņem lēmumu. «Pēdējā pusotra gada laikā sūdzības no pacientiem ir aizvien nepamatotākas, jo pacienti ir ļoti emocionāli, pārlieku prasīgi. Viņi visu uztver ļoti personiski caur savu pārdzīvojumu prizmu: ārsts uz mani tā paskatījās, laikam gribēja kukuli. Kā pacients var zināt, ko ārsts tobrīd domājis? Ir pat visai absurdas sūdzības, piemēram, par to, ka dežūrārsts ļoti ātri nav ieradies mājas vizītē.» Inese Rušele uzskata, ka ārsts šodien ir ļoti neaizsargāts.
Tomēr Eiropas Savienības tiesību eksperti atzinuši, ka Latvijā par maz aizsargātas arī pacientu tiesības. Ārsti noklusē par slimību un ārstēšanas gaitu; bez pacienta atļaujas izpauž informāciju par slimību un ārstēšanu; nelūdz piekrišanu ārstēt; izstāsta par vienu slimību, neinformējot par pārējām, nemaz nerunājot par atļaušanos izteikt pacientu aizskarošas frāzes («Jums laiks uz priedēm» («LA» 2. jūlijs); «Kāds viņai pa ceļam varēja uzspļaut»). Pacientu tiesības Latvijā aizsargā Patērētāju tiesību aizsardzības likums, Civillikums, līdz Saeimai nonācis Veselības ministrijas izstrādātais pacientu tiesību aizsardzības likumprojekts.
Kur vērsties, ja ārsts neprofesionāli veicis savu darbu
1. Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija (MADEKKI) aizstāv pacientu intereses, izskata sūdzības, veic pārbaudi un dod galīgo atzinumu par veselības aprūpes profesionālo kvalitāti (tālr. 7205127).
Iesnieguma izskatīšanas kārtība un noteikumi:
- rakstisks iesniegums par medicīniskās aprūpes problēmu, iesniegumā norādot personas kodu, dzīves vietas adresi, ārstniecības iestādi un ārstēšanās laiku;
- visu nepieciešamo medicīnisko dokumentāciju ekspertīzei no ārstniecības iestādēm pieprasa inspekcija;
- klients saņem rakstisku atbildi likumā «Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās» noteiktajos termiņos, kas atkarībā no pārbaudes apjoma parasti ir no 15 līdz 30 dienām.
2. Sabiedriskā organizācija «Latvijas Pacientu tiesību birojs» (tālr. 7276425).
3. Latvijas Ārstu biedrības ētikas komisija (tālr. 7287321).