Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Baltkrievijas vizītes iespaidi
Es šogad līgoju divreiz — kopā ar latviešiem Baltkrievijā un mājās, Latvijā. Uz Vitebsku devos kopā ar savu padomnieci Lailu Jembergu un Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta ārvalstīs dzīvojošo tautiešu atbalsta nodaļas vadītāju Andreju Berdņikovu (sekretariātā ir arī garāki nosaukumi — par to vienmēr šausminās mediju pārstāvji!).
Šis nebūs stāsts par politiku. Es netikos ar oficiālām Baltkrievijas amatpersonām, jo Eiropas Savienības un ASV sankciju dēļ pret Baltkrieviju sakarā ar cilvēktiesību pārkāpumiem šajā valstī oficiālas starpvalstu tikšanās ministru līmenī pagaidām nav ieteicamas. Šie ir tikai mani iespaidi, it kā atgriežoties padomju laika pēdējā desmitgadē. Savā ziņā — jaunībā.
Laika mašīna
Izbraukuši pašā rīta agrumā, tikai pēcpusdienā šķērsojam Latvijas — Baltkrievijas robežu. Gaidām krasu kontrastu, taču tā nav. Tikai zaļās Latvijas pļavas nomainījušas zaļi zilas Baltkrievijas pļavas. Tur savvaļā aug daudz zilo lupīnu — tāpat kā mums rapši un pērkones. Tāpat kā Latviju, stārķi ir iemīlējuši arī Baltkrieviju — viņu ligzdas manāmas elektrības stabu un ūdenstorņu galos.
Ceļā uz Vitebsku apdzīvotas vietas seko viena pēc otras. Pie Vitebskas mūs sagaida Latvijas konsule Imanta Vingre un pavada līdz viesnīcai, lai mēs neapmaldītos. Kā izrādījās, Vingres kundze ir apveltīta ar labu humora izjūtu, kas, šķiet, palīdz viņai strādāt ar stingro Lukašenko roku pārvaldītajā valstī.
Pēc konsules ieteikuma dodamies uz universālveikalu — tā esot izklaides iespēja, ko nedrīkst laist garām. Konsulei izrādījusies taisnība: sajūta tāda, it kā mēs būtu nonākuši padomju laikos, vienīgā atšķirība ir tā, ka plauktos atrodami šolaiku produkti — kokakola un džinsi. Visspilgtāk atmiņā man palikusi bērnu apģērbu nodaļa. Rindām vien milzīgā izvēlē tiek piedāvāti pirmsskolas vecuma zēnu uzvalciņi — tāpat kā padomju laikos tieši «neejošā» prece veikalā ir vairumā. Ja man būtu līdzi mans piecgadīgais dēls, varētu viņu apgādāt ar uzvalciņiem līdz pat skolas sākumam!
Otra lieta, kas mums te, Latvijā, jau aizmirsusies, bet tur, Baltkrievijā, vēl sastopama — tas, ka veikalā pārdod nesezonas preces. Veikala stendos izlikti milzīgi krājumi ar ziemas apģērbiem un nekādu atlaižu nav — tas ir pavisam ikdienišķi. No vienas puses, protams, pareizi — kal ratus vasarā, ragavas — ziemā, taču Latvijā šādus skatus vairs nevar redzēt. Mēs jau esam pieraduši — ja jau nesezonas prece, tad noteikti ar atlaidēm. Taču — visu cieņu — rindu gan tur vairs nav. Vienīgais izņēmums — universālveikala sulu sekcija. Tāpat kā kādreiz Rīgas centrālajā universālveikalā — tur, kur tagad ir «Narvesen», agrāk bija sulu sekcija, pie kuras vasarā vienmēr bija rindas — karsts, visiem gribas dzert. Tāpat arī te. Tikai pierastās stikla glāzes nu jau nomainītas ar parastām plastmasas glāzītēm.
Mēs bijām gaidījuši, ka viesnīcā katrā stāvā sēdēs dežurante un būs viena duša un tualete uz visu stāvu. Dežurantes tiešām ir, taču ar tādu rietumniecisku piesitienu — tagad katrai ir savs kabinets, ne tā kā agrāk, kad Padomju Savienības rajonu viesnīcu katrā stāvā bija milzīgs galds, aiz kura sēdēja tantuks un adīja zeķi. Tomēr pārējais pārsniedz cerēto — mūs sagaida omulīgi vienvietīgie numuri, kuros katrā ir duša, tualete, divi dvieļi, ziepes un šampūns.
Arī televizors un radiomezgls. No piecām radiostacijām tikai viena raida baltkrievu valodā. Pilsētas (Vitebskas) un valsts (Baltkrievijas) radiostacijās skan dziesmas par mīlestību, anekdotes un tikai labas ziņas krievu valodā. Baltkrievijas TV ziņās 21. jūnija vakarā pirmais un visgarākais sižets ziņu izlaidumā — par to, kā republikas prezidents, godinot Otrā pasaules kara upuru piemiņu, nolicis ziedus pie memoriālā ansambļa Hatinkā un ticies ar tautu. (Oficiāli 22. jūnijs Baltkrievijā ir Otrā pasaules kara sākuma un upuru piemiņas diena. Šajā karā bojā gājis katrs trešais Baltkrievijas iedzīvotājs.
Bet, tā kā 22. jūnijā bija paredzēta prezidenta oficiālā vizīte Maskavā, tad piemiņas pasākums tika pārcelts uz 21. jūniju.) Ziņu izlaidums veltīts tam, lai cilvēki saprastu, kā valsts (prezidents) par viņiem rūpējas, — prasa padomu tautai (kas sapulcējusies Hatinkas memoriālajā kompleksā), vai jaunā uzņemšanas kārtība augstskolās, kas paredz testēšanu iestājeksāmenu vietā, ir labāka par iepriekšējo, izsauc pie sevis un nostrostē kādu ministru par to, ka dzīvojamās ēkas laukos netiek būvētas tik ātri, kā prezidentam gribētos utt.
Kaut arī galveno varoņu vārdi ir citi, arī sejas — citas, pārņem sajūta, ka šādas ziņas es jau kādreiz esmu redzējis. Ziņas bez ziņām (skandalozākā ziņa — par 80 dolārus lielu kukuli aizturēts kapracis) jeb strikti normēts informācijas daudzums uz katru iedzīvotāju.
Jau krietni pēc pusnakts televīzijā tiek demonstrēta kāda filma. Pašu filmu neatceros, bet atceros reklāmu, ko rādīja tās laikā: izpletis spārnus, zilās debesīs slīd piekūns. Nākamais kadrs: pele grauž vārpu. Patīkama, labi nostādīta vīrieša balss stāsta, ka grauzēji iznīcina tik un tik kilogramus graudu gadā. Viens piekūns gadā nomedī kaut kādu noteiktu skaitu peļu, tādējādi nosargājot daudzus kilogramus labības. Reklāma beidzas ar aicinājumu — nešaujiet plēsīgos putnus! Kaut ko tādu pie mums vairs nevar redzēt!
Atpakaļceļā no Vitebskas piestājam veikalā — biju pārliecināts, ka šajā valstī jābūt manas bērnības saldējumam. Patiesi — nevar apgalvot, ka baltkrieviem trūktu mārketinga iemaņu. Lai pierādītu neticīgajiem ceļabiedriem savu taisnību, nopērku katram vienu saldējumu «Drec yfituj ltncndf»*.
Tas ir četrkantīgs plombīra saldējums vafelē, garšo gluži tāpat kā toreiz. Arī veikali atgādina tos laikus — Padomju Savienības pēdējos gadus, kad šādi tādi produkti veikalos jau parādījās un pastāvēja arī ierobežota tirgošanās brīvība (kā nekā perestroika un kooperatīvi taču!). Nē, Baltkrievijā nekādā ziņā vairs nav rindu sistēmas, dažādu produktu netrūkst, taču kur gan vēl mūsdienās ieraudzīsim veikalā plauktu, kurā cita pēc citas rindojas pilnīgi vienādas trīslitru sulas burkas?
Veikalā iegādājamies konfektes un šokolādes mājiniekiem. Mana padomniece nopirkusi šokolādi, kas vislabāk parāda Baltkrievijā valdošo ideoloģiju — «Ijrjkfl ltncrbq lkz gjckeiys[ vfkmxbrjd»**. Turpat veikalā manīta arī «Ijrjkfl ltncrbq lkz [jhjib[ ltdjxt["***. Tas ir tas, kas tiek sagaidīts — lai viņi būtu labi, paklausīgi. Tās ir vērtības, ko ieaudzina no bērnības. Arī mani nedaudz pārņem sentiments — kā nekā tā ir arī mana bērnība.
Latvieši
Vitebskas latviešus mēs satiekam 20. jūnija vakarā Iļjas Repina muižā — muzejā Zdravņevo (tā atrodas netālu no Vitebskas). Mākslinieka Repina gaumes izjūta ir neapšaubāma — muižas apkārtnē ir izteikti gleznaina daba. Mūsu pašu Daugava tur ir mainījusies līdz nepazīšanai — kļuvusi daudz straujāka, krasti — pirmatnējāki. Daugavu, kāda tā ir Latvijā, var salīdzināt ar sirmu, padzīvojušu, rimtu māmuļu, bet pie Vitebskas (muiža atrodas netālu no pilsētas) tā atgādina jaunkundzi, kas steidz meklēt precinieku.
Viena upe, bet tik atšķirīgi temperamenti un mentalitātes! Lai cik dažāda, tomēr tā vieno latviešus Latvijā un latviešus Baltkrievijā — pat latviešu biedrību tur sauc «Daugava». Baltkrievijā dzīvo apmēram 2500 latviešu, «Daugavas» biedru skaits ir 75, taču šī biedrība ir ļoti stipra un aktīvi sadarbojas ar manu sekretariātu, cenšoties saglabāt latviešu kultūru, valodu un identitāti. Šoreiz mēs nesatiekam visus vietējos latviešus, jo cilvēki ir aizņemti savos darbos, taču Repina muiža mūs atcerēsies vēl ilgi, jo līgo dziesmas izdziedājāmies tā, kā Latvijā tas ne vienmēr sanāk.
Latvieši Baltkrievijā tāpat kā jebkur pasaulē kopj un glabā savu kultūru. Visspilgtāk tas redzams Vitebskas latviešu svētdienas skolas audzēkņu floristikas darbu izstādē, kur bērni savos darbos bija atveidojuši latviešu tautas tērpus. Līdzās šiem bērnu darbiem izstādē Iļjas Repina muzejā eksponēti arī divu baltkrievu keramiķu — Ludmilas un Valerija Kovaļčuku — darinātie māla putni. (Abu mākslinieku darbi tikuši izstādīti ne tikai Baltkrievijā un Padomju Savienībā, bet arī Baltijas valstīs, Bulgārijā, Polijā un Vācijā). Tovakar latviskais ik uz soļa mijās ar baltkrievisko — latviešu bērnu darbi vienā izstādē kopā ar baltkrievu keramiķu darinājumiem, latviešu līgo dziesmas kopā ar dziesmām un dejām par godu Jankas Kupalas svētkiem baltkrievu folkloras kopas izpildījumā.
Folkloras kopas vadītājs Aleksejs stāstīja mums daudz interesanta par gleznotāja Iļjas Repina dzīvi viņa muižā Zdravņevo un iepazīstināja mūs ar baltkrievu tautas kultūru. Uz mūsu jautājumu, kāpēc rudzupuķe tiek uzskatīta par Baltkrievijas simbolu, viņš izstāstīja šādu stāstu: sensenos laikos dzīvojis puisis vārdā Vasilijs. Viņš mīlējis kādu meiteni, viņa viņu ne. Aiz bēdām, ka viņa mīlestība palikusi bez atbildes, puisis nomiris. Tajā vietā no zemes izaugusi puķe, kuras zieds izskatījies pēc zilas zvaigznes. Tā bijusi rudzupuķe. Krievu valodā — dfcbktr, kā sauca no mīlestības mirušo puisi.
20. jūnija vakara gaisotni Daugavas krastā Baltkrievijā pie Jāņu ugunskura, šķiet, visprecīzāk izsaka Ludmilas Kovaļčukas tosts: «Par saprašanos!"
Pēc Jāņu svinēšanas latviešu lokā patstāvīgi dodamies uz «mājām» — savu viesnīcu. Nakts, sveša pilsēta, kartē nav nemaz tik viegli orientēties, tādēļ nomaldāmies. Ik pa brīdim apstājamies, lai pajautātu ceļu. Baltkrievi ir laipni un atsaucīgi, taču pēc diviem neveiksmīgi izklāstītiem maršrutiem pieņemam nedaudz pārdrošu, bet, kā vēlāk izrādās, ģeniālu lēmumu — pajautāt ceļu vietējiem miličiem. Miliči tērpušies formās, kas akurāt kā no padomju laikiem nākušas. Tomēr ceļu viņi mums izstāsta profesionāli, tāpēc ātri vien nonākam viesnīcā.
Nākamajā rītā, viesojoties Vitebskas latviešu svētdienas skolā, mēs iepazīstamies ar Repina muzejā redzētās izstādes mazajiem darbu autoriem. Es varu tikai apbrīnot šīs skolas direktores Viktorijas Špakas degsmi un enerģiju, kopjot latviskās kultūras lauciņu un mācot bērniem latviešu valodu. Todien klasē sēdēja astoņi bērni. Ar mani kā ministru viņi gan kautrējās runāt latviešu valodā, taču no sirds centās saprast Raiņa dzejoli.
Raini par «savējo» padarīt te ir apņēmusies režisore Līga (no Daugavpils), un viņas apņēmība ir nesatricināma: Rainis (un viņa darbi) izraudzīts par vienojošo elementu starp Vitebskas latviešu svētdienas skolas bērniem un Daugavpils Latviešu biedrības un Baltkrievu biedrības bērniem. Raiņa mājā Berķenelē septembra beigās paredzēts viņa darbu kopuzvedums, kurā piedalīsies apmēram 30 bērni no Latvijas un Baltkrievijas. Mūsu apmeklējums latviešu svētdienas skolā (šogad tai aprit desmit gadi) bija iegadījies tieši uzveduma mēģinājuma laikā. Lai Rainim izdodas radīt sapratni starp dažādās zemēs dzīvojošajiem latviešiem!
Vēl tikai piebildīšu, ka pagaidām latviešu svētdienas skola pajumti radusi Latvijas konsulāta Vitebskā telpās — tur, kur kādreiz bijis bērnudārzs. Tagad otrajā stāvā ir iekārtota konsules darbistaba, kuras sienu rotā mūsu Valsts prezidentes portrets, bet bijušā bērnudārza vārtus sargā formās tērpti puiši, kuri ik reizi, kad braucām garām, piesita roku pie cepures un uzsmaidīja mums.
Kas kopīgs Nicai un Vitebskai?
Atbilde — gleznotājs Marks Šagāls. Eiropā ir tikai divi viņa muzeji — viens atrodas Nicā, bet otrs — Vitebskā, viņa dzimtajā pilsētā. Domāju, tas nebūs pārspīlējums, ja teikšu, ka, neapmeklējot gleznotāja vecāku māju Vitebskā, ir grūti izprast, kāpēc Šagāla darbi ir tādi, kādi tie ir. Mēs ikviens nākam no savu vecāku mājām, un Šagālam tas bija mazs namiņš Vitebskas nomalē, ko gleznotājs paņēma līdzi uz Parīzi savā sirdī un darbos.
Es personīgi nekad neesmu bijis liels Šagāla mākslas pielūdzējs, taču Šagāla muzeja direktore Ludmila Hmeļņicka par gleznotāja dzīvi stāsta tik aizrautīgi, ka es jūtu — varētu cienīt Šagālu kā izcilu personību. Gribētos atrast kādu biogrāfisku grāmatu par Marku Šagālu, tik ļoti mani ietekmējis savdabīgais Ludmilas Hmeļņickas stāstījums.
Vitebska hronikās pirmo reizi minēta 1021. gadā. Varētu domāt, ka tā ir pilsēta ar senatnīgiem vaibstiem un smaržu, bet tā nav. Dažādu ārējo apstākļu un, iespējams, arī apzinātas rīcības dēļ Vitebskā nav saglabājušies vai, precīzāk, ir saglabāti tikai daži tās vēstures liecinieki — ēkas un pieminekļi. Kā viena no senākajām celtnēm būtu minama Blagoveščenskas baznīca pilsētas sirdī Daugavas krastā (un arī tā tikusi saglabāta, tikai pateicoties sabiedrības aktivitātēm). Daudzas vēstures liecības iznīcinājis karš, naudas trūkums un padomiskā domāšana. To vietā ir stājušās padomju laika būves ar tām raksturīgo visu vienādojošo arhitektūru. Īsāk izsakoties, Vitebskas senā un spilgtiem notikumiem (piemēram, sava karagājiena laikā tur uz dažām dienām bija apmeties Napoleons) bagātā vēsture nekādi «neapgrūtina» tās iemītnieku dzīvi šodien un neliek par sevi manīt.
Vecpilsēta. Neliels skvēriņš, kurā uz soliņiem atpūšas saules un vasaras nogurdināti pilsētnieki. Afišām nolīmētā kioskā var iegādāties biļetes uz koncertiem un pasākumiem. Pie kioska stāv divi vīri, arī pie viņiem var nopirkt koncertu biļetes, tikai lētāk.
Pusdienojam vietā, kura nosaukta par «Traktir». Ar savu izvietojumu (ienākot jākāpj pa kāpnēm lejup) un pustumšajām velvēm šī vieta nedaudz atgādina astoņdesmitajos gados rīdziniekiem labi zināmo krodziņu Blaumaņa ielā «Zem ozola». Bet, nobaudījuši pirmo karoti zupas, mēs aizmirstam visas dīvainības, ko bijām redzējuši un piedzīvojuši vēl pirms brīža. Neatceros pēdējo reizi, kad biju ēdis tik garšīgu boršču! Ja nebūtu tik tālu jābrauc, es būtu ar mieru regulāri ēst pusdienas šajā traktierī.
Aplūkojot pilsētu, kaut kas mulsina ielu nosaukumos. Nē, pat ne gluži pašos ielu nosaukumos, bet gan to rakstībā — pie vienas mājas redzama plāksnīte ar nosaukumu krievu valodā, bet pie nākamās — baltkrievu valodā. Man tas radīja nelielu orientācijas diskomfortu, un es iedomājos, kā justos uz Latviju atbraukušie cilvēki, ja viņi uz vienas mājas lasītu ielas nosaukumu latviešu valodā, bet uz nākamās — krievu valodā, kā to gribētu daudzi mūsu krievvalodīgie politiķi.
Ap pieciem pēcpusdienā Vitebskas ielas atkal sāka pildīties ar cilvēkiem, šķiet, beidzies darbalaiks un pilsētnieki izbauda pelnīto atpūtu. Pa pāriem, kā arī pulcējoties bariņos atbilstoši savām interesēm (kurš dambretistu, kurš — kāršu spēlmaņu pulciņā), cilvēki skvērā un parkā pie Daugavas, kurā izveidots memoriāls komplekss ar Mūžīgo uguni, malko vasaras vakara romantiku, atšķaidītu ar alkoholu.
Pavisam jaunas meitenes ar ļoti izteiksmīgi krāsotām sejām lēnām pastaigājas pa pilsētas ielām. Šķērsojot ielu pa pazemes pāreju, mēs nonākam citā realitātē. Mēs atgriežamies 20 gadus senā pagātnē, kad puisis ar ģitāru rokās dzied dumpīgi smeldzīgās Viktora Coja dziesmas. Viņam apkārt godbijīgi klusi stāv zēni un meitenes, un viņu acīs deg spīta liesmiņa. Viņi ir tik saliedēti savā vēlmē būt pret (nevis tāpēc, ka viņi būtu iepazinuši kādu labāku dzīvi, bet gan tāpēc, ka «pret» ir viņu dabiskais agregātstāvoklis), ka pat bail viņiem iet garām. Es skatos uz šiem jauniešiem un domāju par dzīves ritumu — tā vienmēr un visur (vienalga, vai tā ir Latvija vai Baltkrievija) iet uz priekšu, sniedz mums arvien jaunas iespējas. Kādā grāmatā reiz izlasīju, ka eņģeļi apskauž cilvēkus par to, ka cilvēkam ir tiesības izvēlēties.
Pēcvārda vietā
Esmu atgriezies Latvijā, jau aklimatizējies. Ģimenes lokā nosvinēti Jāņi, iespējams, Latvijas Līgo vakara noskaņu ietekmējušas Jāņu svinības Vitebskā. Arī kolēģiem esmu atvedis Baltkrievijas konfektes — drīzāk gan kaut ko līdzīgu zefīram šokolādē. Kad ikpirmdienas sanāksmē ar tām uzcienāju darba biedrus, atskan ovācijas, taču tās apklust, kad pirmais, kas iekodies šajā «zefīrā», pajautā pārējiem: «Bet jūs pagaršojāt?» Aizdomīgs klusums, kad pēkšņi kāds iesaucas: «Tie taču kā bērnībā!» Atvieglota nopūta, un turpinām sanāksmi.
Ja tāda iespēja ir, iesaku apmeklēt Baltkrieviju, īpaši — satikties ar turienes latviešiem. Tas ir tā vērts — dzirdēt latviešu valodu šajā valstī, dzirdēt latviešu dziesmas, redzēt, ka Latvija vēl nav aizmirsta un, šķiet, šie cilvēki saglabās saikni ar Latviju mūžam.
*Mūsu bērnības garša
** Bērnu šokolāde paklausīgiem zēniem
*** Bērnu šokolāde labām meitenēm
Honorāru A. Latkovskis ziedojis bērnu invalīdu un ģimenes sabiedriskajai organizācijai «Cerību spārni» Siguldā