Ar 434 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 282. ir arheologs akadēmiķis ANDRIS CAUNE.
Saruna notiek viņa darbistabā Pļavnieku deviņstāvniecē. Visapkārt grāmatu kalni dažādās valodās un… skapji ar daudzām mazām kastītēm. Tajās simtiem 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses atklātņu. Sakārtotas tematiski: Rīga, vēsturiski notikumi, etnogrāfija, personas utt. Dzīvokļa saimnieks pastkartes sācis kolekcionēt jau studiju laikā, bet pa īstam pievērsies pēdējos 25 gados. Viņš bieži redzams Rīgas antikvariātos (agrāk arī Maskavā un Pēterburgā, kur bija speciālas šīs produkcijas pārdotavas), 6. vidusskolā, kur reizi mēnesī pulcējas atklātņu, pastmarku un grāmatu kolekcionāri. Mazajā Caunes kabinetā šo vēstures liecību ir tūkstošiem. Cik īsti, nezina pat pats krājējs. Viņš guvumu liek lietā, publicējot interesantākos eksemplārus grāmatās un Latvijas vēstures institūta žurnālā. Namatēvs ir gatavs stāstīt par savu vienīgo vaļasprieku stundām ilgi, bet mums ir jārunā arī par vēsturi, arheoloģiju un ģimeni. Jārunā par dzīvi visā tās daudzveidībā un sarežģītībā.
Pārdaugavas puika
Andris nācis pasaulē inteliģentā latviešu ģimenē 1937. gada 27. jūnijā. Tēvs Voldemārs — gleznotājs, kam iznāca kalpot leģionā. Māte Anna — skolotāja. Pēc bēgļu posta piedzīvotā Vācijā dēls mācījās (1946–1952) 35. vidusskolā Margrietas ielā, Pārdaugavā. Līdz senvēsturei ceļš vēl bija tāls. Vajadzēja vispirms apgūt zinības Mālpils hidromeliorācijas tehnikumā (1952–1956), kur maksāja stipendiju, kas grūtajos pēckara gados bija visnotaļ svarīgi. Sirds ilgojās pēc vēstures studijām, bet tēvs, kas labāk pazina jauno iekārtu, ieteica to nedarīt, jo leģionāra dēlam šajā laukā uz daudz ko nebija cerēt. Tāpēc izglītība bija jāturpina jau pa iemīto ceļu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidrotehnikas fakultātē (1956–1961). Arī darbs sākās šajā pašā specialitātē — inženiera grupas vadītāja amatā Kultūras ministrijas zinātniskās restaurēšanas projektu birojā. Jau tuvāk vēsturei, tomēr vēl patālu. Taču šī zinātnes nozare jau bija kļuvusi, tā sakot, par slimību šā vārda vislabākajā nozīmē. Interesanti atzīmēt, ka, tur strādājot, A. Caune sacerēja savu pirmo rakstiņu «Izposta vēstures pieminekļus», kuru «Rīgas Balss» publicēja 1959. gada 19. jūnijā. Autors tajā vērsās pret ļaudīm, kas Livonijas ordeņa pilsdrupās Salaspilī bija ierīkojuši akmeņlauztuves, bet zviedru skanstes šosejas malā izmantoja kā māla karjeru.
Ceļā uz mūža profesiju
Darbojoties vēl pirmajā specialitātē, A. Caune sāka neklātienē studijas LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē. Viens no mūsu varoņa biogrāfiem akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs raksta, ka Caunem interese par vēsturi bija jau radusies bērnībā, «pārcilājot vecmāmiņas mantu kastītē ar dažādiem vēsturiskiem notikumiem ilustrētas pastkartes, kuras Andris pats sāka vākt, vēršot uzmanību uz Rīgas vecajiem namiem u. c. celtnēm (..). Atvaļinājumu laikā A. Caune daudz ceļoja pa Latviju, vākdams materiālus par senajiem kulta akmeņiem, jo viņa diplomdarbs LVU bija par ticējumiem viduslaiku Latvijā. Viņš piedalījās arī arheoloģiskajos izrakumos, kur tapa viņa rūpīgi uzmērīto arheoloģisko pieminekļu situācijas plāni (..). Darbodamies «Dabas un vēstures kalendāra» redkolēģijā (1963–1975), A. Caune ar saviem rakstiem popularizēja dažādas atceres dienas Latvijas vēsturē, kā arī zinātnes un kultūras darbinieku piemiņu.»
Pēc augstskolas beigšanas (1969) viņa viss turpmākais darba mūžs ir saistīts tikai ar Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtu (tagad LU Latvijas vēstures institūts). Desmitiem gadu Caune, runājot vienkāršā valodā, raka, raka un raka. Vispirms Bauskā, bet visvairāk dzimtajā pilsētā — vairāk nekā 30 (!) vietās Vecrīgā. Pareizāk sakot, vadīja izrakumus, noskaidrojot pilsētas senāko apbūvi, dabūjot nozīmīgus zinātniskus datus par Rīgas pirmsākumiem un iedzīvotāju kultūru.
Iegūtos faktus, ziņas un skaitļus viņš neturēja kā sveci zem pūra, bet sistemātiski nodeva plašākas sabiedrības ziņā. Ne tikai tradicionālajās arheologu un etnogrāfu zinātniskajās konferencēs, bet arī ne vienā vien grāmatā un rakstos. A. Caune 1981. gadā Maskavā Arheoloģijas institūtā aizstāvēja kandidāta disertāciju par senās Rīgas dzīvojamām mājām 12. — 14. gs. Pēc trim gadiem tā iznāca grāmatā Latvijā (kā jau tolaik — krievu valodā…). Šis izdevums saņēma 12 (!) visnotaļ pozitīvas recenzijas presē latviešu, krievu, vācu un poļu valodā.
Nākamajā — 1985. gadā tam sekoja grāmata ar mazliet sensacionālu nosaukumu «Rīga zem Rīgas», bet precizējošu apakšvirsrakstu «Arheologa stāsts par senās Rīgas zudušajām celtnēm». Tā izpelnījās piecas labvēlīgas atsauksmes, no tām vienu igauņu valodā (acīmredzot šoreiz traucēja valodas barjera). Dažus gadus vēlāk šī grāmata nāca klajā arī krievu valodā. Tematiku turpināja izdevums ar līdzīgu amata un papildinošo nosaukumu «… Pati Rīga ūdenī: arheologa stāsts par zudušo Rīdziņas upi, par pirmo ostu, kuģniecības līdzekļiem un amatiem senajā Rīgā» (1992).
Jādomā, ka ne tikai līviem, bet arī viņu latvju brāļiem bija interesanti izlasīt 1998. gadā iznākušo A. Caunes pētījumu «Rīgas lībieši un viņu īpašumu zīmes», turklāt vēl ar kopsavilkumu lībiešu un angļu valodā. Šī unikālā izdevuma vērtētāju vidū bija pat trimdas prominentais vēstures profesors Indriķis Šterns tālajā Ņujorkā iznākošajā avīzē «Laiks».
Lai gan Caune pašlaik dzīvo citur, dzimtā Pārdaugava un raksta sākumā minētās atklātnes viņam tuvas jo tuvas. Pierādījums tam ir divas grāmatas: «Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem: pilsēta un pilsētnieki 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma atklātnēs» (1994) un «Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem: pārdaugavas iedzīvotāji 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma atklātnēs» (1998) (abām kopsavilkumi vācu un angļu valodā). Arī šos krājumus raksturoja kā Latvijas, tā ārzemju pētnieki un žurnālisti, minēto I. Šternu ieskaitot, kas šoreiz ar savām domām iepazīstināja Vēstures institūta žurnāla lasītājus.
Dažus vārdus par A. Caunes zinātniskajiem un populārzinātniskajiem rakstiem. To ir ap 700. 1988. gadā izdotajā Rīgas enciklopēdijā vien 83 (!). No «Aklās ielas» sākot un ar «Zirgu ielu beidzot». Teiksit, tie ir rakstiņi. Pareizi, bet no savas pieredzes varu apliecināt, ka ne viens vien no tiem prasa lielāku darbu nekā plašs šķirklis. Kur vēl viņa rediģētie un recenzētie artiķeļi. Par grāmatām nemaz nerunājot.
Atbildīgā redaktora amatā
«Senā Rīga» — ar tādu nosaukumu, gatavojoties pilsētas 800 gadu jubilejai, A. Caunes redakcijā 1998. gadā nāca klajā zinātnisku rakstu krājums. Tajā apkopoti jaunākie pētījumi Latvijas metropoles un tās tuvākās apkārtnes arheoloģijā un vēsturē. Tie aptver ne tikai kādreizējo seno pilsētu — viduslaiku Rīgu, bet arī tai pieguļošo teritoriju — Daugavas lejteces apgabalu, kura liela daļa tagad iekļauta mūsdienu lielpilsētas robežās. A. Caune plašā historiogrāfiskā apskatā analizē, kā veidojies priekšstats par pirmsvācu Rīgu, un secināts, ka tikai arheoloģiskie izrakumi devuši pamatotāku priekšstatu par pilsētas pirmsākumiem. Apkopojot pēdējo pētījumu rezultātus, autors izstrādājis jaunu Rīgas 12. gadsimta plānojuma rekonstrukciju.
Šī grāmata izpelnījās 7 recenzijas Latvijā, Vācijā un ASV. No ievadkrājuma pakāpeniski izauga sērija «Senā Rīga», ko Vēstures institūts veido sadarbībā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju.
A. Caunes otrā rediģētā un arī ar saviem rakstiem bagātinātā sērija «Viduslaiku pilis» veltīta šīm monumentālajām un mazāk monumentālajām feodālisma laika celtnēm. To 1999. gadā aizsāka pētījumu krājums par Rīgas arhibīskapijas pilīm. Atbildīgā redaktora publikācija tajā veltīta bīskapa sētām Rīgā, no kurām līdz mūsdienām neviena celtne vairs virs zemes nav saglabājusies. Autors apkopojis agrāko pētnieku ziņas par celtņu fragmentiem gan no pirmās bīskapa sētas, tagadējās Jāņa sētas vietā, gan no otrās bīskapa un vēlāk arhibīskapa sētas Daugavmalā. Izdevums ir bagāti ilustrēts, rakstiem doti kopsavilkumi svešvalodās. Tas grāmatu padara saprotamu un nepieciešamu arī ārzemju piļu pētniekiem, kuri līdz šim par Latviju lielākoties izmanto novecojušu literatūru.
Pērnā gada beigās sabiedrība saņēma jau ceturto šīs grupas izdevumu — grāmatu, kuras autori A. Caune un viņa meita, arī vēstures doktore un akadēmiķe Ieva Ose, to nosaukuši par Latvijas vācu piļu leksikonu. Tur bez saturiskās puses vēl īpaši jāuzslavē ģimenes seniora fotoamatiera teicamie attēli (sīkāk sk. manu recenziju «Latvijas Avīze», 2005.30.04.).
Ieva (1961), vecākā meita no pirmās laulības, ir, ja tā var teikt, divu mūzu — mākslas vēstures un arheoloģijas — kalpone, jo pirmo specialitāti apguva Mākslas akadēmijā. Arheoloģijas pamati turpretim iepazīti pulciņā skolā un studiju laikā vasarās izrakumos tēva vadībā. Nu jau izdotas trīs savas un sastādītas tikpat daudz grāmatu. Vienlaikus izlolota meita Elīna un tagad jāpalīdz auklēt mazmeitiņu Elizabeti. Caunem savukārt jāturpina skolot meitu Zandu no otrās laulības, kura gatavojas mācībām augstskolā, un dēls, arī Andris, kam vēl priekšā 11. klase. Viņa pirmais palīgs šajās rūpēs ir dzīvesbiedre Zigrīda, kura tirgo grāmatas apgāda «Zvaigzne» pārdotavā Valdemāra ielā iepretim bijušajai Rīgas domei. Ar grāmatām strādā arī akadēmiķa meita Maija, kuras darba vieta ir Nacionālā bibliotēka.
Vēstures komisijas galvgalī
A. Caunes zināšanas un pieredze, gadiem ejot, auga augumā. 1993. gadā viņam piešķīra Dr. habil. hist. zinātnisko grādu un profesora nosaukumu. 1995. gadā ievēlēja par akadēmiķi, nākamajā gadā — par Vēstures institūta direktoru (līdz 2002. gadam). Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1998. gadā uzticēja pieredzējušajam pētniekam un administratoram vadīt Latvijas vēsturnieku komisiju, kuras galvenais uzdevums ir zinātniski un objektīvi izpētīt mūsu valsts un tautas likteņus divu pēdējo okupāciju laikā. Šīs institūcijas darbs, kurā piedalās arī ārzemju zinātnieki, norit trijās galvenajās formās: pirmām kārtām pētniecībā, otrkārt, vietēja mēroga un starptautisku konferenču organizēšanā un, treškārt, rakstu krājumu izdošanā. Sīkāk par darbības pēdējo virzienu, kas ir vispubliskākais. Komisija ir izdevusi 14 apjomīgus foliantus, un visus tos atbildīgi rediģējis šā zinātniskā kolektīva šefs. Nav slikts rezultāts. Gluži otrādi — labs. Par spīti skeptiķiem, kas nebeidz gausties, ka Latvijas vēsture netiekot pētīta (plus minētajiem sējumiem vēl jāatzīmē pēdējo gadu tūkstošu mijā izdotais latviešu tautas un valsts pagātnei veltītais akadēmiskais trīssējumnieks un skandalozais Latvijas XX gadsimta vēstures viensējums).
Pašās beigās triju ilggadēju A. Caunes kolēģu domas.
Ē. Mugurēvičs: — Pateicoties savām zināšanām kā tehniskajās, tā humanitārajās zinātnēs, A. Caunem bijis (un ir! — R. T.) iespējams uzrakstīt augstvērtīgus pētījumus, veiksmīgi sintezējot dažādas atšķirīgas zinātnes nozares. Pētījumā par Rīgas dzīvojamām mājām viņš kā zinātnieks ar inženiera un vēsturnieka izglītību varēja sniegt Rīgas senpilsētas rekonstrukcijas, kas bija pārliecinoši balstītas uz aplūkojamā laika Baltijas reģiona celtniecības analoģijām. Tika publicēts desmitiem rakstu un vairākas grāmatas par Rīgas izcelsmi, apbūvi, ostu, pilsētnieku materiālo un garīgo kultūru.
Akadēmiķis Jānis Bērziņš: — Institūta direkciju pārņēma nelabvēlīgos apstākļos — iepriekšējā direktora nemotivētās vadības stila dēļ kolektīvs bija sašķelts, radītas jukas finansiāli saimnieciskajā un organizatoriskajā darbībā. Institūts bija nonācis zināmā izolācijā starp pārējām zinātniskajām iestādēm. Viņš veiksmīgi institūtu uzveda atkal uz ceļa. Patstāvīgs. Ja to prasīja institūta intereses, bija spējīgs pieņemt nepopulārus lēmumus. Nostiprināja mūsu apgādu. Aizsāka ievērojamāko Latvijas vēsturnieku bibliogrāfiju izdošanu, kas sekmīgi turpinās. Daudz uzmanības veltīja un veltī «Latvijas Vēstures institūta žurnāla» rediģēšanai un izdošanai.
Akadēmiķis Jānis Stradiņš: — Viņa vārds Rīgas vēstures pētītāju virknē, iedrošinos apgalvot, stāvēs līdzās Johanam Kristofam Brocem, Konstantīnam Metigam, Jānim Straubergam, Teodoram Zeidam. Viņš ir autoritāte senās Rīgas izpratnē, izpētē (..). Andris Caune ir izpētījis un uzbūris pirmsvācu Rīgas ainu pilnīgāku nekā jebkurš, un tas ir viņa īpašais nopelns. Taču, gadiem ejot, Caune pievērsies arī mūra Rīgai, vācu Rīgai. Viņš ir racis, pētījis, analizējis.
Atliek vien pabeigt: «Vivat Rīga! Vivat Caune!»
Daži izraksti no akadēmiķa CV:
1992. gads — kļūst par biedrības «Arbeitskreis fŅr Hausfor– schung» locekli, (Mārburga, Vācija);
1993. gads — Vācu poļu pētnieku biedrības Vartburgā biedrs (Vācija);
1994. gads — pirmais Latvijas zinātnieks, kuru apbalvo ar Baltijas Asamblejas zinātnes prēmiju;
1997. gads — tiek apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni;
1999. gads — kļūst par Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas īsteno locekli (Vīnē, Austrijā);
2000. gads — Baltijas vēstures komisijas korespondentājbiedrs (Getingene, Vācija);
2001. gads — Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa par būtisku devumu senās Rīgas vēstures un arheoloģijas izpētē;
2004. gads — Spīdolas balva (kopā ar I. Osi) par Latvijas vācu piļu leksikonu;
visu laiku — piedalīšanās zinātniskās konferencēs un simpozijos Vācijā, Krievijā, Polijā, Lietuvā, Somijā, Ukrainā un citās valstīs.