Labrītiņ, Inguci!
Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku! Mans romāniņš ar Valdiņu sāk kāpināt tempu. Es jau vairs nevaru izlekt no braucošā vilciena! Arprāc!
Bet kas par romantiku! Kas par satraukumu! Izdomāt, izkombinēt iespēju aizšmaukt no visiem. Visiem pienākumiem tai skaitā. Tā ir tāda atpūta! Tāda atstresošanās! Es jūtos kā gumijas lēcējs! Inguci, es jau kļūstu atkarīga no šīm izjūtām!
Valdiņš atsūtīja man e-mailu, kurā aicina pusdienas pārtraukumā uz drauga dzīvokli. Esot dabūjis atslēgas.
Man TO ļoti gribas un reizē ir dikti bail. Ja nu kāds uzzinās! Tomēr «gribas» guva pārsvaru pār «bail». Tagad dodos grēkot. Kad atgriezīšos, pastāstīšu kā gāja…
Trakā Aija
Nu jau labdien, Ingu!
Tu zini, mana sajūsma noplaka. Un pie visa vainīgi svešie palagi.
Kad pienāca pusdienas laiks, kā lidot izlidoju no darba. Aizspurdzu aiz stūra, kur mani mašīnā gaidīja Valdiņš, un pēc desmit minūtēm mēs jau bijām pie kādas piecstāvu ķieģeļu mājas ieejas durvīm.
Drauga dzīvoklis bija trešajā stāvā. Kā bērni smiedamies uzskrējām līdz vajadzīgajam stāvam. Valdiņš atslēdza durvis un iestūma mani dzīvoklī iekšā. Mūs apņēma sveša dzīvokļa smaržas un smakas. Es tā kā sastingu. Svešs paliek svešs. Valdiņš man uzklupa, bučodams un izģērbdams vienlaicīgi.
Es tā kā ķepurojos pretī. Atrašanās svešā dzīvoklī stindzināja manas erotiskās izjūtas. Bet es biju tur, kur biju. Turklāt man tas ne visai patika. Vēl vairāk man nepatika, kad mani iestūma svešā gultā uz svešiem, ne būt ne svaigiem, palagiem. Tas mani paralizēja.
Valdiņš kaisli čukstēja man ausi visādas jaukas lietas, bet es nespēju tās uztvert. Tie svešie palagi ar svešu cilvēku dvaku man atņēma jebkādas uztveršanas spējas.
«Kas ar tevi?» Valdiņš mitējās ap mani ņemties un neizpratnē jautāja.
Es sāku raudāt. Caur elsām izdvesu: «Ved mani prom! Man te nepatīk!”»
Es tik daudz gaidīju no šī piedzīvojuma, kas izčākstēja svešos palagos… Man šķita, ka šai reizei būtu jābūt vēl labākai par iepriekšējo. Es jūtos tik ļoti aplauzusies!
Aija