Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8773349t1hfadf.jpg)
Kad pagājušonedēļ piezvanīju uz Ādažu militāro bāzi un uzdevu savu tradicionālo jautājumu «Kas jauns?», leitnants Smiltiņš man noslēpumaini un pacilājoši atbildēja: «Pie mums ir Boņuks! Nu, tas pats no filmas «Cilvēka bērns»», un piebilda: «Viņam jau gan mazliet apnikusi tā Boņuka slava, diez vai īsti gribēs ar tevi runāt.»
Taču Boņuku… atvainojos, 21 gadu veco dižkareivi Andreju Rudzinski nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas gaitenī sastopu smaidīgu, atvērtu un gatavu parunāties, neskatoties uz to, ka ir izšķirošo eksāmenu diena. Pat nesagaidījis jautājumus, Andrejs sāk stāstīt par 90. gadu sākumu, pārmaiņu, juku un puča laikiem, kad Streiča vadībā notika «Cilvēka bērna» filmēšana, — kā pirmklasniekam viņam saprašanas par notikumiem gan neesot bijis daudz, taču kaut kas līdzīgs tankam uz viena no Rīgas tiltiem gan iespiedies atmiņā. Par aktieri kļuvis, kad mamma vietējā Rēzeknes avīzē «Darba Karogs» ieraudzījusi sludinājumu, ka filmēšanās vajadzībām meklē 6–7 gadus vecu zēnu. Lomai apstiprināts, kā pats Streičs teicis, «ar pirmo šāvienu» — bijis pirmais, kas Rēzeknē atrādījies filmēšanas grupai. Bijis drošs puika, no kameras nav baidījies, bez aizspriedumiem aktierus Akvelīnu Līvmani un Jāni Paukštello uztvēris kā savus otros vecākus, kā filmas ģimeni.
«Ar «Cilvēka bērnu» man aktiera karjera arī beidzās, pat īstu nezinu, kāpēc. Bija gan dažas piedalīšanās televīzijas raidījumos, mēģināju spēlēt Rēzeknes jauniešu teātrī, taču tas neaizrāva un ilgi tur neuzturējos,» bez nožēlas balsī tagad saka Andrejs. «Izmēģināju arī citas lietas — vieglatlētiku, skrēju 60 metru distanci ar barjerām, tiku līdz līmenim, kad varēju braukt un piedalīties sacensībās Latvijā. Patika iesaistīties visādās nodarbēs: biju policistu un dzelzceļnieku pulciņos, dziedāju korī, dejoju, spēlēju ģitāru. Tad 1996. gadā aizgāju uz Rēzeknes jaunsardzes nodaļu — ar to arī sākās mana militārā karjera.»
Pēc vidusskolas beigšanas kādu laiku strādājis par fotolaboratorijas operatoru, bet dzīvē kaut kā pietrūcis, līdz paņēmis pasi un aizgājis uz kara komisariātu un pateicis: «Gribu dienēt jūras spēkos!», jo gribējies jūras… Uz kuģa 2003. gadā gan nenokļuva, jo nebija piemērotas specialitātes, taču jūru izbaudījis, jo dienēja krasta apsardzē.
«Tas bija brīnišķīgs gads pie jūras. Vispirms Liepājā, tad Ventspilī un visbeidzot Kolkā, kur bija visjaukāk: svaigs gaiss, klusums, vienība kā ģimene, labas attiecības ar vecākajiem karavīriem un profesionālo dienestu, interesantas apmācības, piedalījāmies starptautiskās mācībās Klaipēdā. Sākumā biju operators planšetists Miķeļtorņa postenī, pēc tam — rotas dežurants, kam bija jāatbild par to, lai karavīri izpildītu dienas plānu un ievērotu kārtību.»
Pēc armijas Andrejs atpūties piecas dienas, tad sācis strādāt Rēzeknes televīzijā par videooperatoru. Pēc pusgada tomēr nolēmis pārcelties uz Rīgu — trakoti gribējies pameklēt laimi —, kur atradis darbu videostudijā. «Laime» ilgusi četrus mēnešus: neregulāri ienākumi, dzīve trijatā īrētā istaba, uz nerviem krītošā nesaprotamā Rīgas steiga. Andreja atgriešanās Rēzeknē sakritusi ar laiku, kad nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienībai Rēzeknē iedalīta papildu štata vieta. Pieteicies, izturējis konkursu un nu jau ceturto mēnesi A. Rudzinskis ir 54. zemessardzes bataljona NMN rotas trešā vada speciālists, kas nupat sekmīgi beidzis nesprāgušās munīcijas izlūka kursu. Tā ir pirmā pakāpe speciālistiem, kas strādā ar lādiņiem. Izlūku uzdevums ir braukt uz notikuma vietu un identificēt lādiņus. Pēc izlūkiem pie darba ķeras neitralizētāji.
«Ar darbu esmu ļoti apmierināts. Dzīvoju savā dzimtajā pilsētā, no mājām līdz darbam man ir desmit minūšu gājiens, stabils atalgojums — 240 lati uz rokas, lielas karjeras iespējas — man ir savi plāni, par kuriem pagaidām neko neteikšu. Paralēli studēšu augstskolā pedagoģiju. Protams, man ir bīstams darbs, bet jāvadās pēc instrukcijām, jāmācās, tad jau risks mazinās. Tāpēc jau arī pastāv nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola, kur mācāmies ļoti nopietni un kur ir ļoti stingri pasniedzēji, kas atlaides nedod. Mēs visi zinām, ko nozīmē sapierim kļūdīties. Rēzeknē armijas cilvēkus ciena un ir liela konkurence uz bataljona štata vietām, arī normālā atalgojuma dēļ. Piemēram, es atļāvos paņemt kredītu un izremontēt istabu.»
Vai savu filmas varoņa vārdu Andrejs savā dzīvē izmanto — gadās taču situācijas, kad tas lieti var noderēt?
«Vienmēr un visiem saku, ka esmu Andrejs Rudzinskis, taču bieži mani atpazīst. Kad ierados Ādažu bāzē, pirmais jautājums bija: «Tu esi tas Boņuks?» Tā arī mani visu laiku te sauca. Obligātā dienesta laikā izdevās noturēties ilgi — veselas trīs dienas —, iekams mani atpazina kā Boņuku. Rīgā laboju zobus, bet dakteris smaida: he, Boņuks atnācis! Tomēr patīkami, ka mani atceras kā Boņuku, tāpēc arī nenožēloju, ka filmējos. Jau tagad varu teikt, ka no manis kaut kas vēsturē paliks. Vienlaikus Boņuks uzliek pienākumu labi uzvesties. Tiklīdz kaut kas gadījās, tā vienmēr neaizmirsa piebilst: tas jau Boņuks… Skolā nepatika latviešu valoda un literatūra, ko nekādi nevarēja pieņemt skolotāji: tu bija tāds varonis, tēloji latviešu literatūras klasiķa tēlu, bet negribi mācīties literatūru! Bet ko gan darīt, ja vairāk saistīja citi mācību priekšmeti?»
Andrejs Rudzinskis patlaban dzīvo Rēzeknē pie savas draudzenes Diānas. Tēvs Juris pēc Rēzeknes piena kombināta likvidācijas vairākus gadus bijis bezdarbnieks, tagad sācis strādāt par pārdevēju būvmateriālu veikalā, māte Vija ir otrās grupas invalīde un dzīvo mājās. Interesanti, ka īsu brīdi Andrejs bijis partijas «Jaunais laiks» aģitators, bet ātri aptvēris politikas virtuvi un no politiskām lietām tagad kategoriski norobežojas. Tomēr savādi, ka Boņuku neviena partija neiedomājās aicināt savā vidū bēdīgi slavenajās Rēzeknes pašvaldības vēlēšanās. Jo Boņuku joprojām pazīst un atceras.