Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieka vietas izpildītājs, pirmā divpusējo attiecību departamenta direktors Rihards Muciņš sarunā ar Voldemāru Krustiņu un Ģirtu Kondrātu.

V. Krustiņš: — No lasītāju zvaniem un vēstulēm ir skaidrs, ka jārunā par posmu, kas aizsākās brīdī, kad netika noslēgts robežlīgums ar Krieviju. Lasītāji zina, kā tas notika, bet tad sekoja izmeklēšana, kurā Valsts kanceleja secināja, ka Ārlietu ministrijas pārstāvji ir pārkāpuši savas pilnvaras, novedot līgumu līdz nepieņemamam stāvoklim.

R. Muciņš: — Valsts kancelejas juristi uzskata, ka robežlīgums ar Krieviju vairs nav uzlūkojams tikai kā tehnisks līgums. Neesmu jurists un neuzdrīkstēšos šo viedokli apšaubīt, jo acīmredzot ir jābūt kaut kādai juridiskai argumentācijai, kas lika viņiem tā secināt. Galvenais Valsts kancelejas juristu pārmetums ir par pirmo pantu, kur ir runa par robežu starp divām valstīm. Bet tad jāsaka, ka starptautiskus līgumus jau neparaksta neviens cits kā suverēnas valstis. Tad jau mandāta pārkāpumu var saskatīt arī paša līguma nosaukumā, kur Latvija un Krievija ir nosaukta vārdā. Šie aspekti mandātā nekad netika apskatīti. Un, ja mandāts kaut ko precīzi nenosaka, tad tā ir to cilvēku problēma, kas šādu mandātu apstiprināja.

— Tas skan loģiski no tās puses, kas aizstāvas, bet cilvēki jau tik rūpīgi katru burtu nepētīs. Viņi jautās, kā tas var būt, ka vēstnieks Vovers tīšuprāt pārkāpis viņam dotās pilnvaras, un kā tas var palikt bez sekām?

— Pirmkārt, Aivars Vovers jau ir nācis klajā ar paziņojumu presē, ka viņš neuzskata, ka ir pārkāpis savas pilnvaras. Tad sekoja premjera paziņojums, ka pārkāpums ir bijis, bet tas noticis pārāk sen, lai tam būtu kādas sekas.

— Tātad pārāk sen esam atdevuši Latvijas teritoriju, lai par to uztrauktos?

— Nē, mēs neesam atdevuši Latvijas teritoriju. Jau pašā robežlīguma sarunu sākumā Latvijas puse piedāvāja vienoties par to robežas daļu, kas vēsturiski ir pilnīgi skaidra un iezīmēta uz kartes, bet par Abreni panākt pagaidu vienošanos. Šo iespēju Krievijas puse noraidīja. Sarunu grupa dabūja jaunu valdības mandātu un sarunas turpinājās, bet jau citā gultnē.

— Vai šādas sarunas tiek stenografētas jeb mēs tikai runājam par kaut kādu rezultātu kopumā?

— Pēc katra sarunu raunda abas delegācijas raksta kopīgu protokolu, kuru apstiprina delegāciju vadītāji. Vēl ir atsevišķi ziņojumi, kurus raksta vai nu delegācijas vadītājs, vai kāds delegācijas loceklis, kuros īsumā ir aprakstīta sarunu gaita.

— Veidojas aina, ka Vovers dabūja pilnvaras, bet vienlaikus arī atļauju darīt to, kas ir nepieciešams.

— Lai gan mandāts, kā tagad izrādās, pieļauj interpretācijas par to, kas ir un kas nav tehnisks līgums, vienalga, vai tas būtu Aivars Vovers vai kāds cits Ārlietu ministrijas ierēdnis, neviens apzināti mandāta ietvarus nepārkāptu. Arī sarunu galarezultātu apstiprināja valdība un tam ir likumīgs spēks.

— Vai premjerministra kungs ir tik brīvs savos uzskatos, ka var sacīt, ka jebkam, kas saistās ar mandāta pārkāpšanu, ir noilgums? Bet nav arī valdības lēmuma, kas liecinātu, ka Valsts kancelejas secinājumi ir izvērtēti un atzīts, ka tie ir pareizi un premjers ar ārlietu ministru apņēmušies kļūdas labot.

— Jau sākumā Artis Pabriks un valdība kopumā ir teikusi, ka visu laiku nebija izvērstas rakstiskas analīzes par galarezultātu, kāds ir parafētais līgums. Tāda analīze tapa pēdējā pusgada laikā. Tad arī radās šis iespējamais robežlīguma konflikts ar Satversmi. Protams, tiešas atbildes — konflikts eksistē vai ne — nav.

Ģ. Kondrāts: — Un kas notiek pašlaik?

— Pēc maija notikumiem mēs aktīvi skaidrojām savu nostāju sabiedrotajiem ES un NATO valstīs. Mēģinājām arī aicināt Krieviju tomēr parakstīt robežlīgumu, jo deklarācija viņiem nav saistoša, bet Latvijai tā deva iespēju runāt par savu valstisko pēctecību. Krievija viennozīmīgi pateica: vai nu jūs atsaucat deklarāciju, vai nekas nebūs. Šī nostāja nav mainījusies.

— Tagad Latvijas un Krievijas robežlīgums, kā tas bija līdz maijam, vairs nav Briseles dienaskārtībā.

— Pirms desmit gadiem mēģinājums noslēgt robežlīgumu bija saistīts ar mūsu vēlēšanos iestāties ES un NATO. Līdz ar to jautājums par robežlīguma parakstīšanu pēc tā parafēšanas un Krievijas atteikšanās to parakstīt bija gan ES, gan amerikāņu dienaskārtībā. Kad jautājums nonāca līdz parakstīšanai un nekas nenotika, tas, protams, Briselē un dažās galvaspilsētās radīja izbrīnu.

Tajā pašā laikā ES ārlietu ministru tikšanās laikā tika norādīts uz Igaunijas un Latvijas robežlīgumu ar Krieviju un Maskava tika aicināta darīt visu, lai robežlīgumus novestu līdz galam. Vai šis jautājums ES darba kārtībā būs tikpat bieži cilāts kā līdz šim? Droši vien, ka ne. Tomēr nepārprotama reakcija no ES puses bija.

Taču jautājums jau nav par Abreni. Krievija negrib parakstīt nevienu dokumentu, kur Latvija ir atzīta kā pirmskara brīvvalsts turpinājums. Tam var būt sekas vairākos aspektos, jo Latvija atdeva atpakaļ īpašumus, tiem, kam tie agrāk bija piederējuši, un tas ir Latvijas Republikas pilsoņu kopums.

Līgumā sausā valodā uz pusotras lappuses un trim pielikuma lappusēm ir pateikts, kāda ir Latvijas robeža. Ar to mēs nenoliedzam, ka Latvijas valsts nav Latvijas Republikas pēctece. Taču, līdzko parādījās deklarācija, kurā tas bija uzsvērts, viss apstājās.

V. Krustiņš: — Bija laiks, kad arī Krievija mums piedāvāja savu deklarācijas projektu, kurā nebija vietas vārdam «okupācija».

— Mums tā nebija pieņemama, bet kopīgas deklarācijas radīšana būtu process, kas, visticamāk, nekad nebeigtos. Otrs ceļš bija piedāvāt savu deklarācijas projektu. Tad skaidri bija redzams, cik tālu mēs atsevišķos vēstures jautājumos stāvam viens no otra, un Krievija atteicās no idejas par kopīgu deklarāciju.

— Tikmēr robežlīguma sakarā radušies citi jautājumi. Kā īsti ir ar Latvijas arhīvu atdošanu? Nav tādu liecību, ka mēs visu laiku būtu neatlaidīgi cīnījušies par to atgūšanu.

— Jautājums par Latvijas arhīviem Krievijas pusei ir ticis izvirzīts kopš 90. gadu vidus. Arī vienai no starpvaldību komisijas apakšgrupām būtu jānodarbojas ar arhīvu atdošanas jautājumiem. Taču līdztekus tam abu valstu arhīvu darbiniekiem ir savstarpējie kontakti un viņi sadarbojas uz pagaidu nolīguma pamata. Tiesa, Latvijas vēsturniekiem pieeja arhīvu materiāliem Krievijā notiek stingras izlases kārtībā, jo pastāv visādi ierobežojumi. Taču Stroda kungs un citi tur var strādāt. Jautājumu līdz galam varēs atrisināt tikai tad, ja Krievijas puse būs gatava pilnvērtīgam starpvaldību komisijas darbam.

— Bet tauta atkal varēs sacīt: klausieties, viņi ir aplaupījuši Latvijas valsti, kas nav salīdzināma ar PSRS ieguvumiem no Vācijas pēc kara!

— Ar laiku šis jautājums tiks atrisināts, jo grūti iet arī vāciešiem, lai atgūtu to, ko PSRS nolaupīja kara laikā.

— Mēs gribētu, lai Latvijas ārlietu resors būtu izrādījis stingru gribu un arī cīnījies par šo jautājumu atrisināšanu.

— Taču šai lietai ir arī otra puse — vai mums pašiem ir līdz galam skaidrs, ko mēs īsti gribam paprasīt atpakaļ. Baidos, ka tur ir savi robi. Piemēram, vēl nav skaidras bildes, kas ir tās mūsu kultūras vērtības, kas pašlaik atrodas Krievijā. Te varētu palīdzēt jaunā valdības darba grupa, kas nodarbosies ar kompensāciju jautājumiem. Viņi arī varētu uzskaitīt, cik un kādi arhīvi un kultūras vērtības ir Krievijā. Tur ietilptu arī jautājumi, cik daudz naudas cilvēki zaudēja 40. gados, piemēram, pasta krājkasē un vēlāk arī 90. gadu sākumā.

— Igauņi tajā īsajā brīdī, kad robežlīgums bija parakstīts, bet Maskava nebija atsaukusi savu parakstu, priecājās, ko tik visu no Krievijas nedabūs atpakaļ, pat prezidenta Petsa amata ķēdi.

— Atšķirībā no igauņiem un lietuviešiem mēs neesam līdz galam padarījuši savu mājas darbu — apkopojuši visus okupācijas zaudējumus, kas attiecās uz valsti. Igauņiem ir «Baltā grāmata», kurā netiek minētas naudas summas. Lietuvieši min arī finansiālos zaudējumus. Tagad gan šis process ir sācies arī šeit. Ārlietu ministrijai ir vajadzīgs saraksts, ar ko attiecīgā brīdī uzrunāt to vai citu valsti, bet pati tā zaudējumu uzskaiti neveiks. Turklāt nav jau runa par kaut kādu abstraktu summu, bet galvenais ir zināt, ko tieši esam zaudējuši.

— Jau kādreizējam vēstniekam Krievijā Imantam Daudišam jautājām, kad vairāk uzzināsim par tiem, kas ir krituši Volhovā, un kad tur tiks sakopti latviešu kapi.

— Kapu līgums nav noslēgts. Krievija, aizbildinoties ar administratīvo reformu un naudas trūkumu, jau divus gadus par šo tematu ir izvairījusies runāt. Taču mums ir vēsturnieka Aināra Bambala aprēķini, cik latviešu ir apbedīti Krievijā.

— Vai var teikt, ka Krievija, nemitīgi klaigādama par saviem apbedījumiem Latvijā, savā zemē nav darījusi neko?

— Jā, tā var teikt. Protams, daļa padomju armijas karavīru apbedījumu Latvijā tiek kopta, jo tas ir paredzēts līgumā par Krievijas armijas izvešanu un bijušo padomju militārpersonu sociālo aizsardzību.

— Pensionāru aprūpe neparedzēja sociālā līguma parakstīšanu. Vai pēc tāda līguma noslēgšanas Dāvids un Goliāts nemaksās vienādi?

— Tas tiešām neizrietēja no 1994. gada līguma. Tur ir cits līgums par sociālajiem pabalstiem. No mūsu puses šis līgums ir gatavs, un Čizova kungs publiski paziņoja, ka Krievija ir gatava to parakstīt. Bet tad arī presē izskanēja ziņa, ka Čižovs ir pārsteidzies vai nav bijis pietiekami labi informēts. Līgums pagaidām neesot izgājis visas saskaņošanas procedūras starp dažādām Krievijas ministrijām.

Taču tas nav tik daudz ārpolitisks, cik sociāls jautājums par to, vai Latvijas valsts ir gatava maksāt pensijas cilvēkiem, kas strādāja padomju triecienceltnēs. Runa ir par pāris miljoniem latu valsts budžeta naudas.

— Kad vērojam Krievijas vēstnieka V. Kaļužnija uzstāšanos, redzam, kā viņa uzstāšanās stils atšķiras no citu valstu vēstniekiem. Neviens cits nemitīgi neaizrāda, cik mums te ir slikti.

— To jau arī ārlietu ministrs kādā no savām intervijām ir teicis, ka Kaļužnija kungs nav profesionāls diplomāts. Tā ir viņa paša izvēle, ko un kā runāt, kliedzoši nepārkāpjot diplomātijas normas.

Kad Kaļužnija kungs pavasarī uzstājās Žurnālistu nama diplomātiskajā salonā, lai arī ar dažām «pērlēm», tomēr runa bija korekta. Taču nākamajā dienā Krievijas Ārlietu ministrijas mājas lapā parādījās runas pilns teksts bez vēstnieka izlaidumiem. Tas gan bija kliedzošs un sekoja saruna ministrijā.

— Avīzei, protams, viņš ir interesantāks nekā iepriekšējo trīs vēstnieku stīvi diplomātiskā izrīcība. Kā privātpersona neesmu pārliecināts, ka Kaļužnija kungs bija tas, kas ieteica Maskavā neakreditēt «Latvijas Avīzes» korespondentu Ģirtu Kondrātu.

— Taču nobeigumā par kādu sakritību — vēstnieks Teikmanis ieradās pie Krievijas patriarha tieši tad, kad Kaļužnijs pie kardināla Pujata. Turklāt patriarhs Aleksijs II nebūt nav tas pats, kas savulaik bija Jānis Pāvils II. Arī viņa vizīte šeit nebūtu tas pats. Šāds flirts ar Aleksiju II, manuprāt, ir bīstams, jo vienlaikus parādījās «pētījumi», ka pareizticība un krievu valoda Latvijā ir visizplatītākā. Kas būs trešais, kas tiks pierādīts?

— Tā tomēr bija sakritība. Teikmanim agri vai vēlu vizītē pie patriarha būtu bijis jāiet. Protams, ielūgums patriarham apmeklēt Latviju tika izteikts, bet nekādas konkrētas vienošanās pagaidām netika panāktas.

— Vilkt paralēles ar Igaunijas prezidenta Arnolda Rītela tikšanos ar Krievijas pareizticīgo patriarhu arī nevar, jo divas reizes vienā upē iekāpt nevar.

Komentāri