Ivars Prūsis: Kāpēc tā?

Kāpēc tā? 

Kādi tad ir mūsu pašreizējā bēdīgā stāvokļa galvenie iemesli? 

Pirmkārt, tā ir esošo varasvīru vienlaicīga nevēlēšanās un nespēja realizēt valstisku, uz visas sabiedrības labklājību un attīstību vērstu politiku. Nevēlēšanās izpaužas kā savu šauro, personisko interešu stādīšana pāri valsts un sabiedrības interesēm. Savukārt nespēja izpaužas gan kā vienkārša neprofesionalitāte un nolaidība, gan arī kā jau minētā nevēlēšanās nepieciešamības gadījumā pat mazliet «pārkāpt pāri» vai apdraudēt savas intereses un priviliģēto stāvokli.

Otrs problēmu cēlonis ir pašā sabiedrības vairākumā, tas ir mūsos, kas tā vietā, lai iestātos pret dažādām ikdienas «brēcošām» netaisnībām, pacietīgi «nes savu krustu» un vienatnē saviem spēkiem mēģina izdzīvot vai vienkārši neliekas ne zinis par lietām, kas pašus personiski neskar.

Bet varbūt problēma ir kur dziļāk?

Tomēr, apdomājot šo jautājumu detalizētāk, nākas konstatēt, ka gan varasvīru nevēlēšanās un nespēja, gan sabiedrības nevarēšana un apātija ir saistīta ar citiem daudz dziļākiem cēloņiem – cilvēku pasaules pamata likumsakarību izpratni un vērtību sistēmu. Cēloņi ir vairāki un tie ir savstarpēji saistīti, bet kā būtiskākos garīgā un attiecīgi arī materiālā pagrimuma iemeslus var minēt šādus.

1. Egocentrisku vērtību arvien plašāka izplatība.

Ja egoisms ir cilvēka dabiska īpašība apmierināt savas vajadzības, kas ietver arī atteikšanos no to daļas par labu citiem (ģimenei, radiniekiem, draugiem, tautai utt.), tad egocentrisms ir personisko vajadzību un vēlmju likšana pāri visam. Citiem vārdiem sakot, egocentrisms ir stipri pārspīlēts egoisms. Sabiedrībā, kurā dominē egocentriskas vērtības, nav būtiskas spējas veikt kādu darbu, radīt vērtības, bet gan ir būtiski būt pietiekami spēcīgam un spējīgam, lai piespiestu citus veikt darbu savā vietā un piesavināties darītāja darba augļus.

2. Neremdināmas mantrausības pieaugoša popularitāte.

Manta pati par sevi nav nekas slikts. Manta ir cilvēka radītās materiālās vērtības, bez tās cilvēka dzīve nav iedomājama. Tomēr ir daudz svarīgākas lietas par mantu – tā ir daba, cilvēku savstarpējā cieņa, saprašanās, iejūtība, ģimene, tautas kultūra utt. Mantas iegūšana nav nekas slikts, ja tai tiek ierādīta attiecīga vieta cilvēka dzīvē, ja tiekšanās pēc mantas ir otršķirīga, par primārām uzskatot garīgās vērtības, un ja tā netiek sagādāta uz citu cilvēku rēķina, nepelnīti piesavinoties viņu darba augļus. Diemžēl cilvēku skaits, kas mantu vērtē augstāk un tajā saskata visu vai ļoti daudzu problēmu risinājumu, pieaug. Diemžēl par ierastu parādību kļuvusi cilvēku masveida legāla un nelegāla laupīšana, kas palielina nabadzīgo un bagāto skaitu, bet samazina turīgo cilvēku daudzumu. Un ­– tas ir pats bēdīgākais – sabiedrībā arvien vairāk šāda lietu kārtība tiek uzskatīta par pieņemamu.

3. Nauda kā visu lietu mērs.

Nauda ir sabiedrības radīto vērtību ekvivalents, tas ir maiņas līdzeklis, kas nodrošina vienu radīto vērtību vienkāršotu apmaiņu pret citām. Naudas eksistence atvieglo cilvēku apmaiņu ar mantu, tā padara sabiedrības saimniecisko darbību efektīvāku. Tomēr, pārvērtējot naudas nozīmību un sākot ar to mērīt neizmērāmas lietas, šīs vērtības tiek noniecinātas. Tādu vērtību kā dabas, laika, kultūras, cilvēka utt. novērtēšana naudiskā izteiksmē ir nekas cits kā šo vērtību degradēšana, ja tā var teikt – «pārdošana pa lēto».

4. Lietu nesamērīga lietošana.

Tautas paruna vēsta «kas pār mēru, tas par skādi». Jebkas lietots nesamērīgā daudzumā, kopumā nāk par ļaunu. Šo likumsakarību var pateikt arī citādi: ja gribi ko sabojāt vai parādīt kā nederīgu – pārspīlē vai noniecini. Ar šādu pieeju, aizsedzoties ar cēlām, tikumiskām, uz sabiedrību orientētām idejām un saukļiem, iespējams veikt pilnīgi pretējas darbības. Tādā veidā var nomelnot nevēlamas idejas un konkrētus to realizētājus. Pārspīlē ideju uz vienu vai otru pusi, un tā kļūst nepievilcīga. Piemēram, brīvībai pēc būtības ir pozitīva nozīme, bet pārlieku liela brīvība nav saucam nekā citādi kā par patvaļu un visatļautību. Cits piemērs – rakstītie likumi, bez tiem ir grūti iztikt, bet to pārlieku sīks un detalizēts apraksts noved pie tā, ka tos vairs neviens tā īsti nezina, pie tā, ka tie tiek uztverti burtiski, nevis pēc būtības, pie tā, ka tie nonāk pretrunā ar visiem zināmiem, bet neaprakstītiem tikumības (svešvārdā – morāles) likumiem, kas paver ceļu likumdošanas sistēmas izmantošanai, lai sasniegtu netikumiskus un sabiedrības interesēm neatbilstošus mērķus.

5. Multikulturālisms jeb tautisko vērtību noniecināšana.

Katra tauta ir uzkrājusi zināšanas, dzīves gudrības par pasaules likumsakarībām jeb dabas likumiem. To izpratne dod cilvēkam atbildi, kas viņš ir, kāda ir dzīves jēga, kas ir daba utt., tas dod spēku izturēt ikdienas grūtības, pārbaudījumus un ļauj nodzīvot mūžu saskaņā ar dabu, sevi un citiem cilvēkiem. Šīs zināšanas katra tauta ir ietērpusi unikālā, īpašā, sev vispiemērotākajā formā – kultūrā (reliģijā, ticējumos, teikās, paražās, valodā, tradīcijās, dziesmās utt.). Ģimene ir vieta, kurā cilvēks kopš dzimšanas caur savas tautas kultūru apgūst pasaules likumsakarības. Dabā izpaužas pasaules likumsakarības, tā ir to pirmavots, kas cilvēkam dod spēku un izturību. Nīcinot tautas kultūru, tiek nīcinātas tautas senču uzkrātās gudrības, graujot ģimeni, tiek grauta tautas pamatšūna, kas nodod jaunajai paaudzei iepriekšējo paaudžu pieredzi, izpostot dabu vai atraujot cilvēku no tās, cilvēkam tiek atņemts enerģijas un dzīvesprieka uzņemšanas avots. Galu galā veidojas pasīvi, kompleksaini un prognozējami cilvēki, kuri kaut ko grib, bet īsti nezina, ko, kuri pavada mūžu nemitīgos dzīves jēgas un laimes meklējumos, izmēģinot dažādus iekšējā nemiera novēršanas un iedomāto vēlmju apmierināšanas paņēmienus. Tādējādi veidojas vienaldzīga sabiedrība, kuras saprašana tālāk par «maizi un izpriecām» nesniedzas.

Multikulturālisms kā dažādu tautu kultūru līdzās pastāvēšanas doma ir apsveicama, ar nosacījumu, ka katra kultūra pastāv savā dabiskajā ģeogrāfiskajā vietā. Realizējot to kā dažādu kultūru eksistenci vienā telpā, tiek realizēta dažādo kultūru sajaukšanās. Rezultātā tiek iegūts ne šis, ne tas, no katras kultūras tiek paņemtas no konteksta izrautas drupatas, izveidojot kultūru sajaukumu, kas pazaudē galveno – zināšanas par pasaules likumsakarībām, dabas likumiem. Attiecīgi šīs vērtīgās zināšanas zaudē arī tautas.

Liberāla kapitālistiska demokrātija – vispasaules mantraušu jaunākā viltus mācība

Kā jebkura viltība, arī šī, virspusēji aplūkojot, ir pieņemama un sabiedrībai draudzīga, tās idejas saukļu, vadlīniju un pat atsevišķi apskatītu likumu veidā ir uz cilvēku tendētas. Kam gan var būt kas iebilstams pret dažāda veida «brīvībām» (vārda, rīcības, kustības utt.), pret cilvēktiesību ievērošanu, pret materiālo labklājību un citām visumā pozitīvām lietām. Tomēr prakse rāda, ko citu. Formāli šī mācība garantē cilvēcīgu dzīvi, bet reāli tā grauj veselīgas sabiedrības pamatus. Šīs mācības pat teorētiskā līmenī pieļauj cēlu ideju vārdā nesodīti veikt savtīgas un bezatbildīgas darbības, kas daudziem nes postu un nabadzību.

Tātad liberāli kapitālistiskā demokrātijā liberālisms ir iecietība pret visu svešo, neierasto, savādāko, kapitālisms ir efektīvākais saimniekošanas veids, kas nodrošina labklājību, bet demokrātija ir tautas vara pār valsts vadītājiem. Šiem trim principiem kopumā tad it kā būtu jānodrošina iepriekš minētie labumi. Prakse tomēr rāda ka mums ir visas šīs brīvības ar vienu «bet» – ja vien mums ir pietiekami daudz naudas jeb, precīzāk sakot, jo vairāk naudas, jo lielāka brīvība. Ja cilvēkam nav naudas, viņš nevar aizstāvēt šajā ideoloģijā definētās tiesības, viņš nevar nodrošināt sev pajumti, pārtiku, izglītību, veselības aprūpi, bez naudas nav iespējams uzturēt ģimeni. Visu izšķir nauda, bez naudas jaunās mācības veidotajā sabiedrībā normāla dzīve nav iedomājama, nauda ir cilvēka rīcības dzinējspēks, nauda ir varas avots – jo vairāk var iegūt par naudu, jo lielāku varu nauda dod. Tā kā visas sabiedrības radītās vērtības tiek pārvērstas naudā, būtiska ir naudas sadale un katram sabiedrības loceklim pieejamā naudas daudzuma attiecība pret citiem sabiedrības locekļiem pieejamo naudas daudzumu. Jo vairāk naudas var piederēt vienam sabiedrības loceklim, jo lielāka var būt viņa vara, jo priviliģētāks var būt tā stāvoklis. Turklāt kopējais sabiedrībai pieejamais naudas daudzums ir ierobežots, attiecīgi – jo vairāk pieder vienam sabiedrības loceklim, jo mazāk paliek pāri citiem.

Kas tad šādā izpratnē ir liberālisms – tas ir pozitīvs sauklis, pamatojoties uz kuru vienu sabiedrības locekļu brīvība tiek ierobežota par labu citiem sabiedrības locekļiem – pārsvarā tiem, kam ir vairāk naudas. Liberālisms grauj tūkstošgadīgas vispārcilvēciskas tikumiskās vērtības un tautu kultūras kā šo vērtību izpausmes veidus, jo vienmēr atrodas kāds, kam tas nav pieņemams un kā «tiesības» jāievēro. Šādi tiek mērots ceļš uz  viegli vadāmas, sašķeltas, bez principālas sabiedrības radīšanu, kas nav spējīga pat saprast liberālisma īsto būtību un vēl jo vairāk pretoties šādai lietu kārtībai.

Kas tad ir kapitālisms – tas ir sabiedrības saimniekošanas modelis, kas nosaka sabiedrības vērtību radīšanas, sadales, uzkrāšanas un izmantošanas kārtību. Kapitālisms ir mācība par naudu, kā pie tās tikt un kā to noturēt, tā ir mācība, ka nauda stāv pāri visam, tā ir mācība, kas naudu pielīdzina Dievam. Savukārt demokrātija ir tautas formāla vara pār valsts vadītājiem. Vara tāpēc, ka tauta pati ievēl savus vadītājus, bet formāla tāpēc, ka tautai nav reālu iespēju ietekmēt tos, nav reālu iespēju tapt pārstāvētai valsts varā, nav reālu iespēju plaši paust savu viedokli, nav reālu iespēju izvēlēties. Tas tāpēc, ka tauta ir tikai jēdziens, kas apzīmē atsevišķu indivīdu kopumu, neorganizētu cilvēku daudzumu. Šie cilvēki katrs ir par sevi, katrs darbojas individuāli, katram ir maza nojausma, ko dara, domā, rīkojas citi. Tautai, protams, ir iespējas apvienoties, organizēties un kopīgiem spēkiem mēģināt ietekmēt valsts vadītājus, paust savu nostāju, tapt ievēlētiem utt., bet atkal ar to pašu «bet» – ja ir pietiekami daudz naudas, bez pietiekamiem naudas līdzekļiem šāda darbošanās praktiski jau iepriekš ir lemta neveiksmei. Bet kam ir nauda jeb kam ir tik daudz naudas, lai to atvēlētu kādām organizācijām – visbiežāk tiem, kam ir vara, tiem, kam ir egocentriski mantrausīgas tieksmes un spējas, tiem, kas negrib zaudēt naudu un tās dotos labumus, tiem, kas naudu par velti nevienam nedod.

Un visbeidzot, kas tad ir liberāli kapitālistiska demokrātija? Tā ir universāla, starptautiska mācība, par sabiedrību, kas orientēta uz naudu un uz tās varu. Tā ir mācība, kas likvidē robežas naudas varas priekšā, tā ir mācība, kas ved uz absolūtu vispasaules naudas varu, tā ir mācība, kas apvieno visu tautu egocentriskos mantraušus un to apkalpotājus, kam ir daudz vairāk naudas par savas tautas vairākumu. Liberāli kapitālistiskā demokrātija  ir vienošanās starp nacionālo bagātību turētājiem, kas nosaka vienotus «spēles noteikumus», izslēdz savstarpēji iznīcinošus mantraušu strīdus un ļauj koncentrēties galvenajam mērķim – sava priviliģētā uz naudu balstītā stāvokļa pavairošanai un saglabāšanai.

Ko darīt?

Pirmkārt, jācenšas ikdienā dzīvot un rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu – apzinīgi veikt ikdienas darbus, rūpēties par ģimeni un  tuviniekiem, saticīgi sadzīvot ar apkārtējiem, attīstīt savas spējas un iemaņas, sakopt savu apkārtni utt.

Otrkārt, jāpārstāj piedot atsevišķiem politiķiem un visai varas elitei kopumā, jāpārstāj «uzķerties» uz dārgajām pirmsvēlēšanu kampaņām, jāpārstāj balsot par «mazāko ļaunumu», jāizmanto beidzot tās niecīgās iespējas, kas cilvēkiem tomēr ir iedotas, lai noteiktu valsts likteni. Šajā sakarā jāsaprot, ka pie esošā stāvokļa lielākā vai mazākā mērā ir vainojama katra partija un politiķis, kas bijis pie varas, attiecīgi par tām partijām vairs balsot nedrīkst, ja nespēja neko izdarīt līdz šim, nespēs arī turpmāk. Jāsaprot ir arī tas, ka vismaz mūsu apstākļos neviena organizācija, kas tiešām reāli grib ko uzlabot, nespēs iegūt pietiekami daudz finansējuma, lai organizētu vērienīgu pirmsvēlēšanu kampaņu. Ja partijai ir tik daudz naudas resursu, kas ļauj tai reklamēties televīzijā, tas nozīmē, ka tai ir finansētāji, kas ieguldīto naudiņu vēlēsies atpelnīt, tāpēc par šādām partijām arī balsot nav jēgas. Tas, kas atliek, ir mazas, mazpazīstamas partijas, kuru izredzes pārvarēt procentu slieksni parasti tiek vērtētas visai zemu. Par to nav jābrīnās, jo vairākums ļaužu diemžēl joprojām, ejot pie vēlēšanu urnām, aizmirst politiķu melus, neizdarības un bezdarbību, un paklausīgi no piedāvāto, plaši izreklamēto egocentrisko mantraušu saraksta mēģina izvēlēties šķietami vismazāko ļaunumu. Ja vairākums no mums pārstās tā rīkoties, arī tā saucamo mazo partiju izredzes stipri pieaugtu. Tiesa gan, arī šīs partijas iespēju robežās jāizvērtē visai kritiski, pirmkārt, no to kandidātu tikumiskās stājas un, otrkārt, no to spējām kaut ko radīt.

Treškārt, iespēju robežās jāiesaistās sabiedriskajā dzīvē, jācenšas iesaistīties sabiedriskās organizācijās, biedrībās un partijās, jo, ja tikumiski ļaudis to pat necenšas darīt, nav jābrīnās, ka valda netikumiskie.

Pēcvārds

Nobeigumam gribētu uzsvērt, ka šis ir tikai subjektīvs viedoklis un ar to negribu pretendēt uz absolūtu patiesību. Tomēr, manuprāt, šādus viedokļus par dažādām tēmām palaikam publiski vajadzētu censties izpaust katram, jo tas ir viens no veidiem, kā mēģināt uzlabot esošo stāvokli, jo kā saka – «kas daudz prasa, maz dabūn, bet, kas maz prasa, nedabūn neko».