Kristīne Līpiņa: «Es ļoti ceru, ka man būs vēl kāds bērniņš»

— Kā tu pašlaik dzīvo?

— Visu laiku veltu darbam. Tā tas bijis vienmēr, jo man allaž gribējies daudz strādāt. Turklāt, ja redzi, ka tas, ko tu dari, attīstās, rodas vēl lielāks stimuls darboties. Es pagājušonedēļ noslēdzu jaunu līgumu — man pēc diviem mēnešiem ir jāatver vēl viens veikals.

— Vai ideja par bērnu apģērbu veikaliņu tev radās, pateicoties tavai meitiņai Tīnai?

— Visu laiku galvā gruzdēja doma, ka man pašai vajag radīt ko savu. Un tad, kā tas bieži vien man dzīvē gadījies, atbilde atnāca negaidīti. Ja man nebūtu piedzimis bērns, iespējams, mana ideja par savu biznesu būtu citāda. Turklāt sākumā domāju, ka tikai ražošu preces, kuras nevar nopirkt, un darbošos kā vairumtirgotājs. Izrādījās, šī shēma nestrādā, un man bija jāpieņem lēmums veidot veikalu.

— Cik stundas tu pavadi darbā?

— Darbavietā es neesmu vairāk par astoņām stundām. Taču domas — kā attīstīt, kā atrisināt šo vai citu problēmu —, tādas ir nepārtraukti. No tā vaļā nevar tikt. Vienīgais, kā no tā uz kādu laiku var atbrīvoties, ir sports — skriešana pa mežu, izbraukšana ar laivu pa upi, aerobikas zāle —, bet mājās no tā atslēgties ir grūti.

Kādus piecus gadus regulāri vingroju. Trīs reizes nedēļā apmeklēju intensīvus treniņus. Sākumā gāju uz kardiotrenažieriem, jo, tiklīdz piedzima Tīna, man radās problēmas ar lieko svaru. Pēc tam sāku apmeklēt intensīvās aerobikas nodarbības. Tikko izlaižos, tā kilograms klāt.

— Cik ilgi pavadīji laiku mājās, audzinot Tīnu?

— Es tajā laikā ļoti intensīvi darbojos «Radio SWH» reklāmā. Biju iedomājusies, ka uzreiz pēc dzemdībām varētu atsākt strādāt, jo dzīvoju netālu no darba. Taču dzīvē izrādījās citādāk. Es strādāju, bet tikai mājās. Daudzus darbus koordinēju pa telefonu.

Daudzreiz bija tā, ka zīdīju bērnu, mobilais telefons bija vienā rokā, bet parastais — otrā. Taču neuzskatu, ka Tīnai tāpēc ko atņēmu. Un tomēr, ja man būtu iespēja otru reizi to visu atkārtot, būtu priecīga, ka man tā nebūtu jādara. Kad Tīnai apritēja pieci mēneši, es atsāku strādāt ārpus mājas. Darbā pavadīju divas, četras stundas, un tas bija daudz vienkāršāk.

— Kāda esi kā mamma?

— Man liekas, ka baigi forša! Arī Tīna ir forša meitene — viņai ir pieci gadiņi. Tīna ir saprātīga, patstāvīga, mērķtiecīga un asprātīga. Es, piemēram, vakar ar viņu runāju pa telefonu. Viņa šobrīd ir pie manas mammas Saldū. Es viņai saku: «Parunājamies ātri, jo man tūlīt sāksies viena tikšanās!» Viņa man atbild: «Nē, mammīt, ātri es negribu ar tevi runāt! Tu zini, ka es gribu ar tevi runāt lēni un ilgi. Parunāsimies, kad tev būs laiks.» Vai nav fantastiski?

— Vai jūti, ka esi mainījusies, kopš piedzima Tīna?

— Domāju, ka — jā. Agrāk man patika ātri braukt ar mašīnu. Es bez sirdsapziņas pārmetumiem varēju nesties ar 190 kilometriem stundā, jo šķita, ka man ir forša mašīna. Kopš piedzima Tīna, es pēkšņi sapratu, ka nedrīkstu tā darīt, jo esmu visvairāk vajadzīga Tīnai. Atbildības izjūta tik ļoti maina domāšanu, ka varu viennozīmīgi pateikt — kopš Tīnas piedzimšanas man galvā notika absolūts klikšķis. Agrāk man bija svarīgi — vispirms es pati un ģimene, tad rūpes par mammu, lai viņai manis dēļ nebūtu jāpārdzīvo. Tagad ir tā, ka tas ir otrajā plānā. Man par visu svarīgākais ir mans bērns.

— Bet vīrs — bērna tēvs?

— Vīrs, bērna tēvs, vienkārši ir. Es neuzskatu, ka mans vīrs ir cietis no tā, ka man piedzima bērns, vai ka mūsu ģimenē bija kādas nesaskaņas tieši tāpēc, ka piedzima Tīna, absolūti ne. Jānis ir sirsnīgs cilvēks, labsirdīgs, un viņš ļoti mīl savu meitu, un tādā ziņā viss ir labi.

— Bet kaut kādā ziņā ir slikti?

— Nu, teiksim tā — mūsu attiecībās tagad ir pārdomu periods.

— Vai tas nozīmē, ka tev kaut kā šajās attiecībās ir pietrūcis?

— Esmu viena no tiem laimīgajiem bērniem, kas nākusi no ģimenes, kur vecāki ļoti mīl viens otru, kur nekad nav bijuši lieli strīdi, kur vienmēr ir bijušas pārdomātas un plānotas brīvdienas. Esmu redzējusi, ko nozīmē labas vecāku savstarpējās attiecības. Tāpēc zinu, ko gribu pati savā dzīvē.

— Vai ģimenē esi tā, kas virza tās dzīvi?

— Katrā ziņā esmu ģenerators, kas rada visas idejas.

— Vai Jānis to viegli pieņem?

— Domāju, ka viņš ļoti labprāt to pieņem. Es arī pieņemtu, ja manā vietā kāds visu izdomātu.

— Tu gribētu citādāk? Lai mājās justos nevis kā darbā — par visu atbildīga, bet vājāka — kā sieviete?

— Tu forši visu pateici, es atļaušos neko nepiebilst.

— Vai tu būtu gatava šķirties? Vēlreiz spert tādu soli (Kristīnei ir bijusi vēl viena laulība).

— Es atbildēšu īsi: «Nekad nesaki — nekad!»

— Tu neesi no tām, kas pacietīs jebko, lai arī pašai būs slikti. Vai ir kas tāds, kā dēļ tu tomēr būtu gatava uzupurēties?

— Jebkurš, kas ir nobriedis kā pieaudzis cilvēks, ir gatavs līdz kaut kādam brīdim iet un uzupurēties un spēj pieciest, lai saglabātu, veicinātu, veidotu attiecības vai biznesu. Arī biznesā ir jāuzupurējas un jāpiecieš. Bet, lai nepazaudētu sevi, ir svarīgi atrast robežu. Esmu gatava daudz uzupurēties, bet līdz robežai, kas man ir pieņemama, nepazaudējot sevi. Tāpēc esmu pateicīga saviem vecākiem par to, ka mīlestība, ko viņi man ir snieguši, man devusi pašpārliecinātību. Arī Tīnai cenšos izrādīt savu mīlestību, ne tikai pasakot tos trīs vārdiņus, bet arī visādi izrunājoties un skaidrojot, cik viņa man ir svarīga. Lai viņai ir sajūta, ka pamats ir tik liels, ka to neviens nevar izsist. Man šī sajūta ir, un vecāku mīlestība pret mani ir ielikta tik pamatīga, ka, lai arī kā man dzīvē klātos, to nevar izsist. Gribētu, lai Tīnai būtu tāpat, lai viņa saprot, ka viņai ir tiesības pateikt arī nē, ja viņa to tiešām grib teikt.

— Daudzreiz sievietes sarunās atklāj, ka viņas attiecībās ar vīrieti nekad nebūs pilnībā atklātas, izmanto tā saucamās sievietes viltībiņas...

— Vari jau sevi mānīt, bet tad kādā brīdī tu pēkšņi saproti, ka patiesībā tās ir ilūzijas, kuras pati sev radi.

— Ilūzijas, ka tevi mīl?

— Ilūzijas, ka mīl, ka ir ideāla dzīve un vispār... Svarīgi atkal ir saprast to robežu, cik tālu iet ar viltībām. Labi, tās varbūt nav ļaunas viltības, bet sievišķīgas shēmas, ko jebkura sieviete savā dzīvē atbilstoši vajadzībām piekopj. Es domāju, ka šīs sievišķīgās shēmas ir vienkārši ģeniālas. Cepuri nost tām sievietēm, kuras māk savu dzīvi sakārtot. Tas ir forši, un tas nav tā, ka viņas vīrieti būtu aptinušas ap pirkstu. Tās ir sievietes, kas saprot vairāk, nekā vīriešiem šķiet. Viņiem varbūt liekas — re, kāda mīlīga blondīnīte, bet īstenībā viņa saprot daudz vairāk. Taču vīrietim nav jāzina, cik viņa saprot. Patiesībā vīrieši nemaz neiedziļinās sīkumos, un nevajag arī ļaut viņiem iedziļināties. Vajag vienmēr atstāt kaut kādu stūrīti — neatklāt visu savu sirdi. Neviens to nenovērtēs.

— Vai arī tu esi kādā brīdī atklājusies par daudz?

— Nu, nevarētu teikt, ka esmu kaut kā savu sirdi slēpusi un kādu daļu turējusi sevī. Bet nav arī tā, ka esmu izklājusies kā balta lapa — nekad. Vienmēr esmu bijusi pati.

— Arī savam mīļotajam vīrietim?

— Nu jā! Mīlestība ir mīlestība. Tu kaut kādā brīdī tomēr izrādi savas jūtas līdz galam. Bet tas nenozīmē, ka esmu pazaudējusi savu es. Jo ir ļoti daudzas sievietes, kuras iemīlas un pazaudē savu dzīvi, pazaudē savu «es» un sāk dzīvot vīrieša dzīvi. Un tad kaut kas nesanāk, paiet kādi gadi, vīrs viņu pamet, un tad viņa domā: «Bet kā? Es tev ziedoju visus savus gadus!» Man liekas, ka tas ir nepareizi. Nedrīkst pazaudēt savu «es» mīlestībā. Ja to pazaudē, neesi vairs nevienam interesanta.

— Vai tici attiecību krīzēm, vai arī jūs ar Jāni esat tādas izbaudījuši?

— Jā, mums bijušas pat ļoti smagas krīzes.

— Kas palīdzēja tām tikt pāri?

— Acīmredzot tās bija standartlaulības krīzes, kas vienkārši pāriet. Ja kāds cilvēks pēc deviņu gadu kopdzīves teiktu — zināt, mūsu attiecības ir vienkārši ideālas, mums nekad nav bijuši konflikti, esam vienkārši ideāls pāris, es nemūžam tam neticētu. Dzīvē tā nenotiek.

— Kā tev šķiet, kāpēc cilvēki aiziet no ģimenes, kad kopā ir nodzīvoti desmit, divdesmit gadi?

— Manuprāt, galvenokārt šīs krīzes izveidojas no tā, ka cilvēki pārāk agri apprecas. Kas notiek tālāk? Piedzimst bērni. Kamēr bērniņi ir mazi, kamēr viņi ir skolēni, vēl ir kas saistošs. Bet pienāk brīdis, kad bērni izaug, un tad sievietei ir 40 un tikpat arī vīrietim. Abi vēl ir jauni cilvēki un attopas, ka viņus vairs kopā nekas nesaista. Veiksmīgi ir tie pāri, kuri ir auguši un veidojušies vienā virzienā, saglabājot katrs savu neatkarīgo dzīvi. Bet tur ir tik daudz faktoru, kam jāsakrīt, lai ilgstoši nodzīvotu kopā. Protams, ne visos gadījumos tā ir, jo man ir arī labi piemēri — mums ir ģimenes draugi, kurus tiešām var apbrīnot. Esmu pārliecināta, ka šiem cilvēkiem ari bijušas kaut kādas problēmas, kam viņi tikuši pāri, bet var apbrīnot, ka pēc divdesmit kopā nodzīvotajiem gadiem viņi spēj saglabāt tādas attiecības. Protams, šķiroties sāp gan vienam, gan otram. Bet cilvēkam priekšā ir vēl puse dzīves.

Paiet kāds laiks, un arī tas, kurš pamests, atzīst — cik labi, ka tas notika, jo es biju pieņēmis, ka tāds ir mans liktenis, ka man ir tā jādzīvo. Es tikai tagad redzu, cik dzīve ir krāsaina! Protams, ja kādam ir slikti, visstulbākais, ko var darīt, ir mocīties, jo dzīve katram ir tikai viena. Taču tas nenozīmē arī to, ka pie pirmā strīda ir jākravā koferis.

— Vai tev ir svarīgi, ko apkārtējie saka par tavu lēmumu, kas citiem varbūt šķiet nepareizs?

— Man ir cilvēki, kuri man nav mazsvarīgi, un viņu viedokļi man ir būtiski. Bet lielos vilcienos man ir vissvarīgāk, kā es pati jūtos. Tie nav mani untumi vai izlaistas sievietes gājieni, nē. Es katru savu soli esmu pārdomājusi. Jautājums ir, vai es vēlos visai pasaulei ko pateikt. Pārsvarā nevēlos.

— Kam tu uztici savas sāpes?

— Ir viena tverama būtne un viena netverama būtne. Tverama būtne ir mana mamma, netverama — Dievs. Lai arī neesmu dziļi ticīgs cilvēks, Dieva klātbūtni es esmu izjutusi un uzticos tai.

— Bet atbildi Dievs tev taču nevar iedot...

— Jā, bet atbilde man atnāk pati, kā es stāstīju par savu biznesu. Es vienkārši tādā enerģētiskā līmenī par to spēcīgi domāju, un pēkšņi atbilde ir gatava, un saprotu, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš, kas man jāizmanto. Varbūt tā ir mana intuīcija, daudzreiz pat sapņi. Es neesmu māņticīga un neesmu arī nekāda mistiķe, bet ir kas tāds netverams, kam varu pateikties par klātbūtni.

— Kā tu tērē naudu?

— Ļoti pārdomāti, īpaši daudz neaizraujos ar sevis lutināšanu tādā ziņā, ka neapmeklēju kosmetologus, masierus vai nez kādas ietīšanas procedūras. Bet kas man ir būtiski — sakopt rokas, kājas un matus. Es neuzskatu, ka tas paņem tik daudz laika un naudas. Atzīstu visu, kas ir dabisks gan apģērbā, gan izskatā. Tas nenozīmē, ka esmu absolūti pret kaut kādiem palīglīdzekļiem, kas uzlabo sievietes izskatu. Bet man patīk būt maksimāli dabiskai, lai es justos ērti. Kas attiecas uz apģērbu, man kā biznesa sievietei ir vairāki biznesa kostīmi. Esmu pilnīgi traka uz kurpēm, bet man tas viss ir tiešām saprāta robežās. Es neiztērēšu 400 latus par apaviem, jo zinu: ja iztērēšu 80 vai 100 latus, tad apavi tieši tāpat kā par 400 latiem nonēsāsies gada laikā. Uzskatu — katrai lietai ir sava cena, un es nemaksāšu vairāk tikai tāpēc, ka uz tās būs rakstīts kāda populāra zīmola nosaukums. Tas attiecas arī uz drēbēm. Man ir labas drēbes, bet to nav daudz. Un zinu: ja man būs viens džinsu kostīms, man nebūs otra. Tāpēc, ka man otru nevajag. Es varu uzvilkt tik, cik varu. Turklāt jebkuras drēbes morāli noveco tavā galvā pat tad, ja esi tikai trīs reizes tās uzvilkusi. Tik un tā — pēc gada, diviem tu vairs to neuzvilksi.

— Vai savu Tīnu ļoti pucē?

— Lai gan man pašai ir bērnu apģērbu veikals, es kādreiz domāju — ārprāts, bet savam bērnam nav īsti, ko vilkt mugurā! Protams, no «Mini modes» ražojumiem viņai ir pilnīgi viss. Es piekrītu vecākiem, kas stāsta, ka Latvijā bērniem ir ļoti grūti nopirkt apģērbu. Arī es kā ražotāja varu pateikt, ka ir ļoti grūti saražot to, ko īsti vajag, jo tirgus ir maziņš un vēlmes ir ļoti dažādas, bet ieguldījumi lieli. Arī veikalā drēbes morāli noveco.

— Vai tev ir savi modes dizaineri, kas apģērbiem veido modeļus?

— Ļoti daudz dizainēju pati. Es pasaku mammai, ko gribētu, un viņa uzzīmē. Mamma kādreiz bija laba tērpu modelētāja, un tāda viņa ir arī tagad. Man vienīgais četrinieks skolā bija zīmēšanā, un es zīmēju tā kā dators — taisnām līnijām. Es nemāku sapludināt krāsas un uzzīmēt visādus kruzuļus, tāpēc savas idejas izstāstu mammai, un viņa tās realizē. Man ir arī viena meitene, kas lēnām iesaistās «Mini modes» darbībā ar dažādiem projektiem. Viņa ir ļoti talantīga un šad tad uzzīmē ļoti skaistu modeli, kuru esam ielikuši ražošanā. Ja šī sadarbība turpināsies, man būs vēl viens cilvēks, kas man palīdzēs dizainēt, un mēs kļūsim interesantāki.

— Tev zināmā mērā ir viegli, ka tev pašai ir meitiņa un tu kā mamma zini, ko vajag bērnam vilkt mugurā.

— Jā, bet būtu forši, ja man būtu arī dēls: jo puikām ir problēmas ar apģērbu un puiku mammas to vien saka — pilns veikals ar meiteņu drēbēm.

— Vai tu būtu gatava vēl vienam bērniņam?

— Es vienmēr esmu gatava. Protams, ka bērns ir ļoti liela atbildība. Visvienkāršāk ir tad, ja tas pēkšņi gadās un tev nav kur sprukt. Taču cilvēki ir dažādi, un man nekas nevar gadīties tāpat vien. Es savu dzīvi plānoju. Bērni — tā ir vislielākā vērtība, un par viņiem vajag domāt, un nevajadzētu viņus atlikt. Es ļoti ceru, ka man būs vēl kāds bērniņš.