Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ar 4418 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» 12. vietā ir ĒVALDS VALTERS. Latvietis. Strēlnieks. Aktieris. Dārznieks. Domātājs. Gadsimta liecinieks un sirdsapziņa. «Ja gods ir cilvēkam dots, tas godam jānes,» mēdza teikt Ēvalds Valters. Viņš dzīvoja godam. Šoreiz par Valtera dzīvesdziņu un gudrību – par veselību un veselumu.
Latviešu valodā vārdam «vesels» ir trejāda nozīme. Vesels kā rutks – vesels, jo neslims. Vēl var būt arī vesels, jo nesaplēsts, nesagriezts, ja par šķīvi vai maizes klaipu ir runa, un vesels, jo viengabalains, pretrunu nesaplosīts un nesamocīts, ja tas par cilvēku teikts. Un re, kad tie abi kopā – veselība un veselums –, tad nu rodas tā trešā, dziļākā nozīme, kas vien uz cilvēku attiecināma, turklāt ne jau uz kuru katru. Vesels, jo saskaņā ar sevi, ar savu laiku un tautu. Vesels, jo vienots ar visu lietu mūžīgās kārtības likumiem.
Ar Ēvaldu Valteru iepazināmies, kad vēl biju Kinematogrāfijas institūta Režijas fakultātes pēdējā kursa studente un gatavojos uzņemt savu diploma filmu «Tās dullās Paulīnes dēļ». Kā parasts, aktierus uz kinostudiju veda asistente Dacīte. Noliktajā laikā Dacīte ar Ēvaldu Valteru klāt. Valters – mundrs un smaidīgs, bet Dacīte – pagalam aizelsusies, lāgā pat parunāt nevar. Kas tad nu? Mākslinieks, tas ir, Ēvalds Valters kāpjot pa divi pakāpieniem uzreiz, Dacīte nejaudājusi viņam tikt līdzi! Izrādās, kāds uzticams dakteris Valteram teicis, ka kungiem «pēc septiņdesmit» esot nevis daudz jāstaigā, bet gan daudz jākāpj – vismaz 200 pakāpieni dienā. Tad nu Valters to arī praktizēja – diendienā, gadu no gada. Tāpēc, kad ļāvuši izvēlēties dzīvokli – pirmajā, ceturtajā vai piektajā stāvā –, ilgi neprātojot, ņēmis pēdējo. Un kāpis bez atelpas – vienā ņēmienā – arī simtgadnieks būdams.
Ja filmēšana iekrita pirmdienās, mēs jau zinājām – Ēvaldam gavējamā diena, pirmdienās viņš neēda. Un tad vēl trīs dienas katru pavasari. Kad Veriņai, Ēvalda Valtera dzīvesbiedrei aktrisei Verai Gribačai dietologi jautājuši, kāds ir viņas vīra – ilgdzīvotāja ēdienkartes noslēpums, viņa smaidot atbildējusi: «Neizsmalcinātām riktēm klāt krietna deva mīlestības.«
Savu dzīves gudrību Valters nevienam neuztiepa, bet no tā, ko par labu bija atzinis, neatkāpās un uz muļķībām neļāvās pierunājams. «Ja kāds man piedāvā papirosu – tik pat labi viņš man var arī dubļus dot,» teica Valters, bez dusmām un nosodījuma vērodams pīpmaņus. Kinostudijā pēc pirmizrādēm – tā sauktajās tortes ballēs – vienu glāzīti konjaka ar kolēģiem viņš mīļu prātu iedzēra, bet tas arī viss. Veriņa apliecina – ne krogi, ne bohēma Ēvaldu neinteresēja.
Vakaros pie miera viņš mēdzis doties ap desmitiem vienpadsmitiem. No rīta cēlies ap astoņiem, ja vien filmēšanai nebija paredzēta rīta maiņa – tad cēlās agrāk, jo dienu arvien sāka ar sevis sakārtošanu – gan garīgu, gan fizisku. Rīta jundā ietilpa meditācija, jogas vingrinājumi, kontrasta ūdens procedūras – kopumā tas aizņēmis stundas divas. Jogu Ēvalds praktizējis līdz pat dzīves pēdējam mirklim.
Ēvalds nekad un nekur nekavēja. «Nevajag skriet, bet vienmēr laikā iet,» viņš mēdza teikt. Ēvaldam nekad un nekas nav kritis no rokām ārā. Nekas nav saplīsis vai netīšām salūzis. Un nekas nav kaut kur aizkritis, pazudis, noklīdis. Viņš neesot bijis pedants, nebūt ne – uz galda un plauktos bijis daudz grāmatu, papīru, rokrakstu, bet viņš arvien zināja, kur ko ir nolicis.
Ēvaldam patikusi latīņu valoda – visus koku un krūmu nosaukumus bez minstināšanās varējis nosaukt. Un ne jau tikai tos. Deviņdesmit deviņu gadu vecumā pēkšņi nolēmis, ka latīņu gramatika jāatkārto – esot šo to piemirsis, bet varot taču vēl noderēt. Ņēmis grāmatu un lappusi pa lappusei atsvaidzinājis zināšanas. Tas disciplinē!
Mājās tās skaistākās bijušas sirmās stundas, kad lēnām dziest diena, bet nakts vēl nav iestājusies. Tik nededz to lampu, viņš lūdzis. Sirmajās stundās viņi ar Veriņu esot ceļojuši – uz 17. gadsimta Franciju, uz Luvru, Prado vai Ermitāžu. Pasaulslavenos muzejus Ēvalds pārzinājis labāk par daudziem, kas tur klātienē pabijuši. Viņa stāsti – dzīvi un aizraujoši – Veriņai bieži vien radījuši sajūtu, ka vīra uzburto ainu pati savām acīm ir skatījusi un piedzīvojusi. Ēvalda Valtera interešu loks bija patiesi plašs – literatūra, jo īpaši franču, mākslas vēsture, botānika, valodas. Viņš tulkoja Lafontēnu, Rasīnu, Moljēru, slepus rakstīja «Rusiādi», dzeju un atziņas.
Klusums bija Ēvalda Valtera dzīves svarīgā lieta. Veriņa gribējusi braukt uz Tezē, tur esot klusums. Bet Ēvalds teicis – noej pie Ventas, tur ir klusums ar daiļumu, kālabad meklēt to svešumā! Veriņa nemācējusi pie Ventas klusumu rast – vēl taču zirnīši jāatsien, kartupeļi jāapkaplē, burkāni jāizravē, kāds te klusums, ja galva raižu un nevaļas pilna! Bet Ēvalds apsēžas uz lielā akmens zem liepas, un viņam – klusums. Zilspārnu spāre ap viņu lidinās, rotaļājas ar sirmo vīru – te uz rokas uzmetas, te uz pleca. Ēvalds sēž un priecājas.
Peldēja viņš līdz pat 99 gadu vecumam – Lielupē, Ventā, jūrā. Viļņiem ir raksts, viņš teica. Paglabā to! Šodien Venta tek rāmi, tas par svētību tavam ķermenim un arī garam – straume tevi izvingrina un glāsta.
Ēvalds mēdza it visu apmīļot – lielo akmeni, upes viļņus, koku stumbrus. Viss viņam dzīvs! Nekad un nekam viņš nespēra. Tā ir riebīga dvēseles stīga – spert kaut kam. Ja traucē – pieliecies, pacel, noliec citur, bet nesper – ne akmentiņam, ne čiekuram, ne pār ceļu pārkritušam koka stumbram. Pavelc nost, pārkāp pāri vai apej apkārt, bet nespārdies. Arī ar cilvēkiem – ja kas nepatīk, paej malā, izvairies, aizej prom, bet neielaidies tukšās pļāpās un muļķīgos strīdos.
Godprātīgs, krietns, mazrunīgs, viņš nenodarbināja sevi ar negatīvo, netērēja laiku sliktajam. Ja viņam kas patika – priecājās, ja ne – klusēja. Tikai vienu reizi, kad Smiļģim kādā sapulcē brukuši virsū, Valters cēlies kājās un teicis: «Viena melna žurka grauž Dailes teātri.» Un neko vairāk. Bet, kad raudāja – no prieka vai saviļņojuma –, tad ar abām plaukstām slaucīja asaras.
Reiz, kad Veriņa ļāvusies skumjām par kādu ne līdz galam īstenotu skatuves sapni, vīrs viņai pateicis: «Neviens darbs nav lielāks un skaistāks par to, kas rada dzīvību. Mūsu labākais mākslas darbs ir dēls.» Valtera jaunākais dēls Raits piedzima, kad viņam bija 65, bet Veriņai – 30 gadi. Lūk, kādu veltījumu tēvs uzrakstīja dēlam izlaiduma dienā:
Manam zēnam – Raitam – skolas dienām beidzoties. Veltījums – ceļa maize
Brīvu gara plūsmu!
Dvēseles līdzsvaru!
Meditācijas plašumu daiļuma izpratnei.
Neaizmirsti, ka visa mūsu dzīve nav nekas cits kā gara attīstības process caur domām un darbu.
Vislielāko prieku gūsi sev,
Ja dvēselē mieru ieliet proti,
Pat sūrie sviedri šķitīs tev
Par gaismas pērlēm pārveidoti.
Papus Jāņu naktī, 1979, Mellužos.
Daudzi domā, ka ozols pie Oskara Kalpaka pieminekļa, ir pēdējais, ko Ēvalds Valters iestādīja. Taču Veriņa zina teikt, ka ir vēl arī pīlādzītis – Ēvalda dzimtajā pusē Saules kalnā, kur Valteram par godu novadnieki 90 gadu jubilejā iedēstījuši sarkano ozolu birzi, tur savā simtgadē Ēvalds ielicis vēl arī mazu pīlādzīti. Tas tagad ņipri aug.
Neilgi pirms aiziešanas Ēvalds Veriņai teicis: «Es jau tepat vien būšu, tepat līdzās. Esot tur, pat līdz tālākai zvaigznei ir tuvu, ja pa siržu ceļu spējam iet. Man šķiet, ka es spēju.«
Un vēl viņš teica: «Patika atnāk un aiziet, bet gara tuvums paliek uz mūžu.«
Dabā viss pastāv saiknē un mijiedarbībā – diena nenoliedz nakti, tumsa neapstrīd gaismu, uguns neapsūdz ūdeni. Tāpēc nesper, bērniņ, ne sunītim, ne uguns pagalītei, godā dzīvību un tās Radītāju, sveic katru dienu ar mīlestību un arī pavadi tā – tad dzīvosi ilgi, gudri un skaisti. To prata Ēvalds Valters. Mīlestībā un gaismā viņš dzīvoja, nu mīlestībā un gaismā ir apskaidrots – tur, kur, pa siržu ceļu ejot, pat līdz tālākai zvaigznei ir tuvu.