Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8806420t1hb7fa.jpg)
Tuvojoties 18. novembrim — dienai, kad pirmoreiz cilvēces vēsturē tika proklamēta neatkarīga Latvijas valsts, mani ikreiz pārņem domas — kas sagaida mūsu tautu nākotnē, vai tā dzīvos un pastāvēs vēl arī pēc 50, 100 un vēl vairāk gadiem — tad, kad neviena no šo rakstu lasošiem cilvēkiem vairs dzīvo vidū nebūs? Un, lai gan vienmēr vajadzētu censties saglabāt optimismu un nekrist izmisumā, tomēr jāsecina — nē, ja viss turpināsies tā, kā tas noticis līdz šim, latviešu tauta pēc gadiem 100 būs pārstājusi eksistēt.
Kas tad ir par iemeslu tik pesimistiskām prognozēm? Vai tas, ka Latvijas neatkarība atkal ir likvidēta (šoreiz pašu latviešu absolūtā vairākuma neizmērojamā stulbuma dēļ) un mūsu zemi un tautu atkal pārvalda svešie? Nenoliedzami, šie faktori ir ļoti būtiski, taču tie vien negarantē mūsu tautas iznīkšanu. Latvieši kā nācija pastāv jau vairākus gadu simtus, no tiem tikai nepilnus 20 mēs esam bijuši daudzmaz neatkarīgi, un arī tad ekonomiskā vara mūsu valstī pilnībā nepiederēja latviešiem. Atlikušajā laika posmā mēs esam bijuši vergi, kalpi un vagari. Un tomēr mūsu tauta pastāvēja, neiznīka, saglabāja savu kultūras mantojumu, neasimilējās ne vāciešos, ne krievos, ne poļos, ne zviedros.
Kāpēc tad es šobrīd Latvijas nākotni redzu tik drūmās krāsās? Atbilde ir šāda: tāpēc, ka latviešu tautas nacionālās pašapziņas līmenis nekad nav bijis tik zems kā patlaban.
Pirmkārt, tas izpaužas mūsu ģimeņu veidošanas principos. Droši var teikt, ka reti kurai tautai uz Zemes ir tik liels jaukto laulību procents kā latviešiem. Protams, var jau šai parādībai meklēt visādus izskaidrojumus un attaisnojumus. Tā, piemēram, Visvaldis Lācis savā grāmatā «Vai vēlreiz zem krievu zābaka» apgalvo, ka latviešu sievietēm pēc Otrā pasaules kara esot bijis grūti atrast sev dzīvesdraugu no tautiešu vidus, jo daudzi latvju vīri tika karā izkauti, tāpēc esot vajadzējis precēties ar sveštautiešiem. Labi, var jau pieņemt, ka visi latvieši-vecpuiši pēckara gados bija nodzērušies noziedznieki un turklāt vēl impotenti, bet tad kā izskaidrot to, ka daudzi latvieši apprecēja cittautietes? Jo jaukto laulību skaits pēc principa — latviete un nelatvietis, latvietis un nelatviete — dalās apmēram puse uz pusi. Acīmredzot ne tik daudz karš un emigrācija ir bijusi pie vainas, cik abu dzimumu latviešu nacionālās pašapziņas trūkums. Šāda nožēlojama īpašība, par laimi, nepiemita mūsu senčiem, citādi mēs kā tauta sen vairs neeksistētu. Arī pagātnē, piemēram, pēc Lielā Ziemeļu kara, latvju tauta tika pamatīgi izkauta, tomēr tā spēja atkopties un pieaugt vēl lielākā skaitā nekā līdz tam. Tas notika tāpēc, ka pat ļaunākajos murgos nevienam latvietim(-tei) ne prātā nenāca precēties ar vācieti, poli vai krievu. Tas mūsu senčiem bija tik pašsaprotami, ka, ja kāds arī toreiz būtu pieļāvis šādu iespēju kaut vārdos, uz viņu skatītos kā uz prātā jukušu.
Diemžēl mūsdienās prevalē princips — ka tik būtu cilvēks labs un pie viena, ļoti vēlams, arī bagāts, bet tautība un pat rase daudziem ir ļoti nenozīmīgs jēdziens. Un nevajag šeit demagoģiski apgalvot, ka latvieši vienmēr pratuši draudzīgi sadzīvot ar visādu rasu un tautību cilvēkiem. Es arī esmu par sadzīvošanu un nebūt neuzskatu, ka mums būtu speciāli jānaidojas ar kādu tautu vai rasi, taču viena lieta ir sadzīvot, bet cita — sajaukties. Lūk, pēdējo procesu mēs nekādā ziņā nedrīkstam pieļaut.
Šeit kā pozitīvs piemērs nenoliedzami ir minama žīdu tauta, kas arī prata iekļauties un atrast savu vietu tajā valstī, ko tobrīd apdzīvoja, nereti pat tik lielā mērā, ka piesavinājās sev šīs tautas valodu un pat pamatiedzīvotāju uzvārdus (atcerēsimies, ka idišs ir veidots uz vācu valodas bāzes, bet daudziem Eiropas žīdiem uzvārds beidzas ar izskaņu «-man» pēc vācu valodas parauga). Tomēr absolūtajā vairākumā žīdi precējās tikai un vienīgi ar savas tautas pārstāvjiem. Un, lūk, rezultāts — šī tauta izdzīvoja, par spīti tam, ka gadsimtiem ilgi tai vajadzēja iztikt bez savas valsts, kā arī tā tika pakļauta dažādām vajāšanām (cik pamatotām, tas ir cits jautājums, kam šoreiz nepieskaršos).
Arī latvieši pagātnē dzīvoja pēc līdzīga principa, bet nu šķiet, ka no tā ir atteikušies. Ja tā būs arī turpmāk, šaubu nav — mūsu tautas dziesmiņa būs nodziedāta.
Vēl kas man ļoti šo vārdu burtiskā nozīmē griežas ausīs un duras acīs — mūsu tautiešu jaunās paaudzes ārkārtīgi nelatviskie personvārdi. Ja paklausās kaut vai raidījumu «Daudz laimes», vecākiem un vecvecākiem vēl ir daudz maz ciešami vārdi — latviski vai organiski iekļāvušies starptautiski — Jānis, Juris, Pēteris, Māra, Līga, Aleksandrs, Viktors, Anna, Marija, toties mazbērni un mazmazbērni gan tikpat kā visi ir Ričardi, Hārdiji, Marlēnas, Nikolas, Sandijas, Elēnas (Lienes vietā!), Kristeri (Kristapu vietā!) utt. Tīri vai izskatās pēc sacensībām — kurš savam bērnam vai mazbērnam iedos pēc iespējas kroplāku, nelatviskāku un grūtāk izrunājamu vārdu. Un nereti bērns pat tiek «aplaimots» ar vairākiem šādiem kretīniskiem personvārdiem. Kas pats šausmīgākais — tā rīkojas ne tikai jauktās ģimenes, bet arī tās, kur abi vecāki ir latvieši!
Jūrniekiem ir tāds ticējums — ja kuģi nosauksi par sili, tas arī peldēs kā sile. Tas pats attiecas uz cilvēku — kāds viņa personvārds, tāda arī viņa būtība (ar ļoti retiem izņēmumiem). Daļa vecāku, dodami nelatviskus vārdus bērniem, to varbūt neapzinās, bet daudzi tieši grib, lai viņu lolojums neatšķirtos no vidusmēra angloeiropieša, sak, lai ārzemju draugiem nebūtu jāmežģī mēle, pie šāda latvieteļa vēršoties.
Visbeidzot trešais faktors, kas tuvina mūsu tautu iznīcībai, — nekad vēl, pat kara laikā (bet tagad tomēr ir relatīvs miera laiks), nav bijusi tik liela latviešu imigrācija no valsts. Protams, ir daļa tautiešu, kam šeit tiešām draud bada nāve. Tomēr lielākoties latvietīši dodas uz ārzemēm piedzīvojumu meklējumos, arī tāpēc, ka nejūtas piederīgi šai valstij un tautai, jo ģimenē un skolā šī izjūta viņiem nav tikusi ieaudzināta. Ja latviešiem būtu tik spēcīga nacionālās piederības izjūta, kāda tā ir žīdiem, par pēdējo faktoru varbūt varētu pārāk neuztraukties. Taču komplektā ar manis minētajiem pirmajiem diviem faktoriem kļūst skaidrs — ja latviešu vairākuma dzīves uztverē jau vistuvākajā laikā nekas nemainīsies, mūsu tauta dzīvos vairs tikai dažus gadu desmitus. Un tur vajadzēs vainot pirmām kārtām ne cittautiešus, ne mūsu valsts neizdevīgo ģeogrāfisko stāvokli, bet tikai un vienīgi mūs pašus. Jo, ja pats slimnieks negrib izārstēties, ārsti viņam palīdzēt ir bezspēcīgi. Tas pats attiecas arī uz slimu (jāsauc lietas īstajos vārdos) tautu.
Kā tad novērst draudošo drūmo perspektīvu? Īsi un skaidri — nebūt tādiem, kā minēts šajā rakstā! Un stingri, kategoriski, nelokāmi nosodīt tos tautiešus, kas tādi ir vai kļūst par tādiem!
Galvenais — nebūt vienaldzīgiem pret mūsu tautiešu rīcību gan politikā, gan arī sadzīvē. Un, protams, cīnīties par to, lai mūsu valsts atgūtu savu neatkarību. Kā liecina socioloģiskās aptaujas, vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju jau nožēlo mūsu atrašanos Eiropas Savienībā (reāli šis skaitlis droši vien ir vēl lielāks, jo aptaujas taču pasūta valdošais noziedzīgais režīms, kas nav ieinteresēts atspoguļot patiesību). Mūsu uzdevums ir panākt, lai visi šie neapmierinātie būtu gatavi arī cīnīties par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu ārpus Eiropas Savienības sastāva! Jo pretējā gadījumā mēs, latvieši, nekad kungi savā dzimtajā zemē nebūsim!