Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Senas ēkas, kuras 20. gadsimta sākumā no pašu cirstiem guļbaļķiem slēja toreizējie Latvijas jaunsaimnieki, nu kļuvušas iekārojamas mūslaiku jaunajiem latviešiem, kuri savu glauno savrupmāju interjerā iecienījuši detaļas no ķirmju saēstiem kokmateriāliem. Baumo arī par šādu kokmateriālu eksportu.
Kad Jānis Brenčs 6. novembrī pēc divu nedēļu pārtraukuma piebrauca pie savām mājām Vectilžas pagastā, viņš ieraudzīja rosīgus vīrus, kuri automašīnas piekabē krāva to, kas vēl bija palicis pāri no viņa Kārkliņiem — ķirmju, mitruma un gadu desmitu apskādētus guļbaļķus.
«Kas tu tāds esi? Ko tev vajag? Tā māja jau jūnijā pārdota,» pār plecu izmeta darbīgie svešinieki. No viņiem un vēlāk atbraukušā guļbūves pircēja Jānis pēcāk uzzināja, ka māju (1990. gadā viņš te nosvinējis latgaļu kāzas), pašam saimniekam nezinot, par apaļiem 100 latiem jau vasarā notirgojusi kāda šeptīga Latgales sieva.
Krāpnieki izmantojuši to, ka pats saimnieks dzīvo Balvu rajona Briežuciemā un 1926. gadā no guļbaļķiem uzslieto māju Vectilžā aprauga tikai paretam. «Ziemā, kad atbraucu mežu patīrīt no krūmiem, mājā pārguļu, apsasildos, tāpat čaju uz plītes uzvāru,» stāsta Jānis, laizdams skatienu pāri drazu kaudzei, ko badīgu svešinieku cirvji un laužņi atstājuši no viņa Kārkliņiem. Lai gan netālu no ceļa, mājas bijušas idilliskā vietā blakus meža ielokam, kur agros rītos mēdzot ganīties briežu buciņi. Bez mājas palicis, Jānis tomēr saimniekošanai Vectilžā ar roku neatmetīšot. Tagad būšot rūpīgi jāpieskata jau aizsaulē aizgājušās mātes mājas, kuras vientuļas slejas netālu no izpostītajiem Kārkliņiem.
Svešiniece, kuru tur aizdomās par Jāņa mājas notirgošanu, viņam pēc nelikumīgās andeles izputēšanas zvanījusi, piedāvājot «vienoties». «Kas man ko vienoties? Viņa notirgoja manu māju,» neizpratnē spriež apzagtais vīrietis. Apkrāpts jūtoties arī guļbūves pircējs — viņš domājis, ka par nieka naudu izdosies tikt pie vieglas peļņas, izdevīgi tālāk pārdodot senatnīgus kokmateriālus, bet nu viņa vārds iesaistīts krimināllietā, ko ierosinājusi Balvu rajona policijas pārvalde. Pircējs Jānim solījies, ka turpmāk, pirms ķerties klāt lēti nopirktai lauku guļbūvei, došoties uz pagastu apprasīties, vai ēka nopirkta no patiesā īpašnieka.
Legāli pirkta veca ēka, kas domāta pārvešanai citviet vai senatnīgu būvmateriālu iegūšanai, maksā vidēji vienu līdz divus tūkstošus latu, bet var maksāt pat 3000 latu, ja vien būve ir ļoti liela un ļoti labā stāvoklī, «Neatkarīgajai» stāsta Namdaru biedrības vadītājs Kārlis Apinis. Viņš pats piedalījies vairākos projektos, kad klients nopircis senu guļbūvi, piemēram, klēti, un pārvedis citviet, kur tā, precīzi no jauna salikta, pārtapusi viesu mājā. Apinis gan uzsver, ka visos šajos gadījumos ēkas iegūtas likumīgi, nopērkot no to īpašniekiem.
Latvijas Būvgaldnieku brālības vadītājs Edvīns Lācis «baumu līmenī» dzirdējis, ka guļbūves konteineros pat tiekot pārvestas uz Šveices Alpiem, kur tūristu pievilināšanai pārtop «autentiskās ganu būdiņās». Viņš arī zina stāstīt, ka seni kokmateriāli ir ļoti pieprasīta modes lieta Somijā, kur ķirmju saēsti un dažkārt pat apsūnojuši dēļi tiek izmantoti, piemēram, gleznu rāmju izgatavošanai un citiem interjera priekšmetiem. «Piemēram, Amerikā māja, kas uzbūvēta no vecu ēku detaļām, maksā ļoti dārgi,» stāsta K. Apinis, piebilzdams, ka arī Latvijā «autentisku būvmateriālu mode iet plašumā». Vispieprasītākie esot vecu ēku grīdas un griestu dēļi, arī sijas un spāres.
Balvu rajona policijas pārvalde ierosinājusi lietu pēc Krimināllikuma 175. panta 1. daļas «par svešas kustamas mantas slepenu vai atklātu nolaupīšanu», kas draud ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz 80 minimālajām mēnešalgām. Balvu policijas pirmstiesas izmeklēšanas nodaļas priekšniece Solvita Leišavniece informē, ka konkrēti aizdomās turamie jau ir apzināti.