Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8813106t1he3a3.jpg)
Pirmais Īrijas vēstnieks, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, Tims Movs Rīgā strādā jau kopš septembra. Skolu beidzis laikā, kad daudzi īri centās pamest savu dzimto zemi, tāpēc labi izprot situāciju, kāda Latvijā ir pašlaik.
— Kas ir pamatā tam, ka Īrija daudzus jauno ES valstu iedzīvotājus pievelk gluži kā magnēts?
— Pirms apmēram 160 gadiem Īrijā bija 6,5 miljoni iedzīvotāju. Taču 1961. gadā mēs valstī bijām palikuši vairs tikai 2,8 miljoni. Visus šos garos gadus cilvēki brauca prom no salas meklēt labāku dzīvi. Apmēram tajā pašā laikā, kad Latvija (1921. gadā), mēs ieguvām neatkarību. Pēc ļoti ilga pārtraukuma varējām sākt veidot paši savu saimniecisko dzīvi. Cilvēki centās un darīja, ko spēja, bet pārticība līdz pat 60. gadu vidum tā arī nedevās rokā. Tad 1973. gadā mēs pievienojāmies ES, ko tolaik sauca par Eiropas Ekonomisko kopienu. Pirmajos desmit gados pēc pievienošanās mēs zaudējām daudz no savas tradicionālās ražošanas, pārdzīvojām arī tā saukto naftas šoku, atkal pieauga bezdarba līmenis. Taču nākamajā desmitgadē mēs sākām savu māju savest kārtībā: pirmkārt jau Māstrihtas līgums uzlika par pienākumu ieviest ES prasības finanšu jomā. Daudz naudas 70. un 80. gados ieguldījām izglītībā, jo modernajā ražošanā bija vajadzīgi izglītoti ļaudis. Tāpat mēs mainījām savu nodokļu politiku, atvieglojot ārvalstu investoru ienākšanu Īrijā, un veicinājām moderno tehnoloģiju ieviešanu ražošanā. Daudz deva arī ES strukturālo fondu naudas izmantošana infrastruktūras attīstībā, piemēram, ceļu būvē un tamlīdzīgi. Investīciju aģentūra darīja daudz, lai piesaistītu lielās amerikāņu kompānijas «Intel», «Hevlet Packard» un citas. Amerikāņi vēl 80. gados vaicāja: «Kas mums pazudis Īrijā?», bet 90. gados, vaicāti par investēšanas iespējām, viņi sacīja: «Kāpēc ne tieši Īrijā?»
Bezdarbs valstī pašlaik ir mazāks par četriem procentiem un salā darbs ir 1,8 miljoniem strādājošo no četriem miljoniem iedzīvotāju. Pamatā īri paši var aizpildīt visas darbavietas, taču paliek brīvas nišas, kuras aizpilda savulaik uz Austrāliju, Lielbritāniju un citurieni izceļojušie īru bērni un mazbērni, bet ar to nepietiek. Tāpēc mums ir daudz ieceļotāju arī no ES un īpaši no savienības jaunajām valstīm. Cik tieši un no kurienes, precīzu ziņu nav, jo ieceļošanai Īrijā ES pilsoņiem nav vajadzīgas vīzas un darba atļaujas, kā arī nav ierobežots uzturēšanās laiks. Precīzāk par iebraucēju skaitu var spriest tikai pēc nodokļu maksātāju uzskaites. Redzams, ka pirmajā vietā no 150 tūkstošiem ieceļotāju ir darba meklētāji no Polijas, tad seko lietuvieši, bet trešajā vietā ir imigranti no Latvijas. Daži atbrauc uz mēnešiem trim vasarā, daži — uz pusgadu, citi — uz gadu vai ilgāku laiku. Īriem par latviešiem ir radies pozitīvs priekšstats. Pirms braukt uz Latviju, painteresējos gan diplomātiskajās iestādēs, gan policijā, kādas grūtības ir ar latviešiem, bet tādu nebija. Tāpēc atsaukšos uz neseno «Washington Post» pirmās lappuses rakstu, kur kāds īrs saka: «Man ir desmit latviešu strādnieki, tie ir labi strādnieki.»
— Mēs varam tikai iztēloties, kas notiktu, ja Latvijā pēkšņi ierastos 150 tūkstoši darba meklētāju.
— Cik labi viņi jūtas Īrijā, būtu jāprasa latviešiem pašiem. Taču latvieši gan nav tie, kuru dēļ mums būtu jāuztraucas. Cilvēki no Latvijas uz Īriju ir atbraukuši pelnīt naudu un apgūst mūsu dzīvi. Turklāt nav jau tā, ka, izkāpjot Dublinas lidostā, darbu tūlīt piedāvās katrs pretimnācējs. Laba darba atrašana prasa zināmu piepūli.
Protams, no īru viedokļa ir diezgan dīvaini, ja izglītoti cilvēki — ārsti, skolotāji, grāmatveži — brauc pie mums strādāt sēņu audzētavās vai par sētniekiem, jo acīmredzot celtnieks Īrijā var nopelnīt vairāk nekā skolotājs Latvijā. Tas gan nav gluži tas, ko mēs vēlētos. Taču uzreiz nonākt labākās pozīcijās var tikai tie, kuri labi pārvalda angļu valodu. Ja valodas prasmes nav, ir jāapmierinās ar zemākām pozīcijām. Taču, ja ir kāda nepieciešama amata prasme, pastāv iespējas pat bez maksas apgūt valodu, jo Īrijai ir vajadzīgi arī kvalificēti strādnieki un speciālisti.
Pirms desmit gadiem Īrijā bija labi ja kādi piecdesmit latvieši, pirms pieciem gadiem — varbūt kādi 500, bet ar tiem, kas ieceļojuši pēdējā pusotra gada laikā, — Īrijā dzīvo apmēram 35 tūkstoši. Latvieši man atgādina īrus, kuri savulaik devās uz ASV meklēt labāku dzīvi un nodrošinātāku nākotni. Latvieši Īrijā pelna naudu, bet sirdī paliek uzticīgi Latvijai.
Vēl kāda nianse. Jau teicu, ka pamatā pie mums ierodas cilvēki ar ES pasēm kabatā un vīzas un darba atļaujas viņiem nav vajadzīgas. Arī darba aizsardzības noteikumi viņiem ir tādi paši kā īriem. Ja kāds vēlas naturalizēties, tad noteikumi ir tādi paši kā citiem cilvēkiem, kas ieradušies Īrijā.
— Kā, jūsuprāt, situācija mainīsies pēc kāda laika?
— Pašlaik Īrijas ekonomika attīstās ļoti labvēlīgā gultnē. Taču, piemēram, var pieaugt enerģijas nesēju cenas, kā tas noticis pēdējos sešos mēnešos. Bet pagaidām cilvēki ar sociālajām problēmām sekmīgi tiek galā.
Arī bažas, ka šeit varētu veidoties viesstrādnieku geto, ir nepamatotas. Īrijā ir tikai viena liela pilsēta — Dublina —, un ieceļotāji ir izkliedēti pa visu valsti. Mūsu mērogi vienkārši ir par maziem, lai veidotos atsevišķi poļu, lietuviešu vai latviešu kvartāli.
Turklāt, ja runājam par latviešu, lietuviešu vai poļu ieceļotājiem, redzams, ka viņi izmanto tās priekšrocības, ko dod brīva darbaspēka kustība, bet tās ir iespējas, ko viņi varētu izmantot tiklab Latvijā, Lielbritānijā vai citur. Ja viņi šeit jūtas labi, viņi var pelnīt sev naudu šeit kādu laiku, palikt ilgāk vai doties atpakaļ uz Latviju. Tas jau ir viņu pašu ziņā. Mums ir ļoti labs piemērs ar īru emigrantiem, kas aizceļoja 20. gadsimtā, bet tagad brauc atpakaļ, kad redz, ka mājās viss sāk iet labāk. Tā, jādomā, būs ar daudziem latviešiem, kas pašlaik izmanto savas iespējas Īrijā.
— Jau ir dzirdēts, ka vienam viesstrādniekam Īrija ir zelta bedre, bet citam — elle. Un kāpēc gan lai īru uzņēmējs neizmantotu iespēju nopelnīt uz ieceļotāju rēķina?
— Jau tajos laikos, kad mums negāja tik labi, bija skaidrs, ka nekas neuzlabosies, ja darba devēji, arodbiedrības un valdība nestrādās kopā. Ir arī vairākas nevalstiskas organizācijas, piemēram, lauksaimnieku asociācija un tamlīdzīgi, kas slēdz un ik pa laikam atjauno līgumus, lai risinātu grūtas situācijas strādājošo nodokļu un algu jomā. Labs piemērs tam tagad ir «Irish Ferries», kad sarunu ceļā tiks atrisināti sāpīgie jautājumi. Vēlreiz atgādināšu, ka darba tiesības cilvēkiem, kas Īrijā uzturas ar ārzemju pasēm, ir tādas pašas kā īriem. Turklāt, cik zinu, Īrijā tagad ir iespējams iepazīties ar darba tiesībām pat latviešu valodā izdotā bukletā. Protams, konkurence darba tirgū pastāv un, ja darbaroku ir vairāk nekā nepieciešams, darba devējs par algu var kaulēties. No otras puses, ir noteikumi, kas neļauj strādniekam maksāt mazāk par noteikto minimumu.