Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8816982t1h49c6.jpg)
Bija reiz laimīgs pāris — meitene un puisis. Puisis aizbrauca pāri lielajam okeānam mācīties. Meitene gaidīja, zvērēja mīlestību un atkal gaidīja. Atbrauca puisis pēc gada mājās. Un viņi atkal bija kopā, tikai bija pagaisusi kaisle, bija zudusi sapratne. Puisis atkal aizbrauca, un viņi izšķīrās, runājot pa telefonu. Tas ir stāsts, ko piedzīvoja mani draugi. Viņi apbružājās katrs savā pasaulē, kas viņus padarīja par svešiniekiem.
Tagad, kad no visiem iespējamajiem medijiem brūk virsū stāsti par latviešiem Īrijā, šķiet aktuāli runāt par aizbraukšanu. Vai šādi, meklējot lielāku piķi, nevar iedzīvoties dvēseles problēmās? Proti, parasti aizbrauc viens. Ja tev nav ģimenes, mīļotā cilvēka, tad būtībā vienīgais, kas tevi varētu atturēt no braukšanas ir milzīgais pieradums pie esošās kārtības. Taču, ja tevi mīl un tu mīli, tad padomā, vai tas ir to vērts!
Homo sapiens piemīt apbrīnojama tieksme visu slikto uzņemt kaut kā atsvešināti, tātad nepersonificēt. Visbiežāk šādās situācijās cilvēki sev iestāsta, ka pēc atgriešanās savstarpējās attiecības būs tādas pašas, mainīsies tikai turīguma stāvoklis.
Jā, es pat varu iedomāties tās sajūtas: it kā mazs prieciņš, jo atkal pēc tik ilgiem kopā būšanas gadiem ir iespēja padzīvot vienam (tas nebūt uzreiz nenozīmē, ka jākrāpjas), tomēr arī skumjas, jo pierasts taču būt kopā, un gaišās nākotnes gaidas, kad atkal visu varēs atjaunot. Šķiet, viss notiks kā pasakā…
Taču šajās sajūtās pazūd būtiskākais — realitāte. Es nemaz negribu uzsvērt, ka attiecībām nepieciešams fizisks kontakts. Tas ir tikai viens no aspektiem. Cilvēkam vajag glāstus, apkampienus, kaut vai vienkārši pieskārienus, tā nav izlutinātības pazīme, bet gan obligāta nepieciešamība. Protams, var sev mēģināt iestāstīt, ka iztiksiet ar telefonseksu. Bet vai iztiksiet?
Tik pat svarīgi, ja ne vēl svarīgāk ir tas, ka cilvēki mainās līdzi videi. Aizbraucējam viņa jaunajā dzīvē būs citas rūpes, citi apstākļi, cita kultūra un galu galā arī cita uztvere. Bet tam, kurš paliks mājās – nemainīsies vide un kultūra, bet rūpes un laiks mainīs uztveri.
Dalieties pieredzē! Kas vēl pazūd vienam aizbraucot...prom aiz robežas?