100 Latvijas personības: «Viņas pirksti elpo un raud...»

Ar 1911 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 101. ir komponiste LŪCIJA GARŪTA. Dzirdi viņas vārdu, domā – Dievs, Tava zeme deg! – leģendāro kantāti korim, ērģelēm un divām solo balsīm, kuras vārdus uzrakstījis Andrejs Eglītis.

Pašai savs BMW vāģītis

20. – 30. gados Lūcijai Garūtai bijušas tikai divas izpriecas – kafija ar saldām maizītēm un auto. 1930. gadā viņai piederēja pašai savs, Marisa Vētras vārdiem runājot, BMW vāģītis. Lūcijas nogurums kā ar roku bijis atņemams un acis iemirdzējās, kolīdz sarunu biedrs sācis runāt par traukšanos automašīnā... Viņa aizrautīgi sekoja līdzi cilvēku panākumiem aviācijā. Izgrieza laikrakstu ziņas un 30. gados uzrakstīja operu «Sidrabotais putns» par cilvēku, kurš gatavojas iekarot kosmosu!

«Ja mēs Garutes Lūciju satiekam lielā sabiedrībā jeb vakara kleitā tālu no klavierēm, tad viņa neliekas sevišķi interesanta. Viņa neprot pat «simpatiski smaidīt». Bet padodat viņai labas klavieres, pēc iespējas «Steinway"u» ar trim pedāļiem, un viņa stāsta tā, ka dzird pat tas, kas neprot klausīties. Viņas pirksti elpo un raud...» tā komponistes studiju biedrs Mariss Vētra ar Lūcīti iepazīstināja žurnāla «Zeltene» lasītājas 1930. gadā. Tobrīd Lūcijai ir 27 gadi. Viņa vēl nav uzrakstījusi kora dziesmas, kas komponistus padara populārus tautā. Arī viņas solodziesmas tikai nupat pirmo reizi grasījās piedzīvot drukājamo mašīnu un parādīties vietējā tirgū. Un tomēr pat viņas vārdu jau ne tikai pazīst, bet godam vērtē. «Un kā gan nē? Lūcija Garute ir tā uzrakstījusi «Šķiroties», ka katram tas liekas no savas sirds izkāpis! Ir «Cilvēks», kas saviļņo ar savu spontāno spēku, ir vienkāršā «Šūpļa dziesmiņa kalnu bērnam», kaislīgi viļņojošā «Ļauj tevi mīļot» utt., gandrīz visas arī uz pašas vārdiem. Ir arī klavieru darbi, ir vijoles solo, visā visumā pāri par 70 tādu mantu, kas katram velk sirdi caur dvēseli.«

«Ar divām bizītēm pie pakauša"

20. gadu sākums. Latvijas Konservatorija. Mariss Vētra traucas uz klavierstundu un cer pirms tam tukšā klasē pavingrināties mājas uzdevuma izpildē, taču pamana uz soliem pie ziņojuma dēļa sēžam kompozīcijas klases studenti Lūciju Garūtu un Paulu Līcīti. Abas ir sirsnīgas studiju biedrenes, kas turklāt labprāt runājas. Un Vētra ir tāds pats. «Lūcija Garūta ir briesmīgi jauna un maza. Viņai ir slima mugura. Tas viņu it kā nospiež un padara vēl mazāku. Viņa sēž klusa un mierīga, kā uzticības čupiņa ar divām bizītēm pie pakauša. (..) Ar Lūciju Garūtu nav noslēpumu. Viss ir sentimentāli skaidrs un sirsnīgs, pat katra nots, ko viņa spēlē uz klavierēm vai uzraksta dziesmā.» Vētra apvaicājas, vai kāda no viņām nav uzrakstījusi jaunu dziesmu. Lūcija Garūta neatbild, bet smaida, un tas nozīmē, ka ir gan kas tapis, jo «dziesmas rakstot, Lūcija Garūta cieta tikpat kā citi dzemdējot».

1925. gadā Lūcija Garūta absolvēja konservatoriju un strādāja par pianisti Rīgas radio līdz 1926. gada februārim, kad devās studiju ceļojumā uz Parīzi. Starp citu, pēc divām nedēļām, tātad nākamgad 12. janvārī būs 80 gadi kopš viņas pirmā kompozīciju vakara, kuru Latvijas Konservatorijas audzēkņu padome rīkoja tieši tāpēc, lai sagādātu talantīgajai kolēģei līdzekļus studijām Parīzē. «Katram jaunam komponistam ir savs elks un paraugs, pirms viņam izveidojas savs patstāvīgs mūzikas stils. Lūcijai Garūtai tā bija franču impresionistu mūzika un Skrjabins,» raksta muzikoloģe Silvija Stumbre.

«Draugs Andrej, Tu"

«Klausoties Lūcijas Garūtas bezgalskumīgajā dziesmā «Ej, saulīte, drīz pie Dieva», man liekas, ka tur dzied visa latviešu tauta. Dzied? Nē, tur visa mūsu tauta raud. Un, klausoties viņas dziesmā «Div» dūjiņas», es ar katru savu būtības šūniņu jūtu karu. Es neesmu bijusi frontē, bet, klausoties šai dziesmā, man liekas, ka tur dzied arī par mani, jo mēs visi esam kareivji dzīves frontē: mūžam jābūt nomodā, kas aizmieg, tiek uzvarēts,» komponistes talanta spēku apraksta Zenta Mauriņa.

Dzirdi Lūcija Garūta, domā – Dievs, Tava zeme deg! Par leģendāro kantāti korim, ērģelēm un divām solo balsīm, kuras vārdus uzrakstījis Andrejs Eglītis, kas tapa īstajā laikā un īstajā vietā un tāpēc kļuva par sava veida tautas lūgšanu, iegūstot pārlaicīgu tautas ciešanu un nākotnes cerību simboliku. Pirmatskaņojumā Rīgas Vecajā Ģertrūdes baznīcā 1944. gada 15. martā, piedaloties Reitera korim, ērģeļu pavadījumu spēlējot autorei un solopartitūras dziedot Ādolfam Kaktiņam un tenoram Marisam Vētram.

Togad kantāte skan arī Kurzemes baznīcās. Rīga ir padomju okupēta. Tūkstošiem bēgļu ir devušies trimdinieku gaitās, bet Lūcija Garūta, apmetusies Zlēkās, savas jaunākās māsas Ernas Reinvaldes vīra vecāku mājās «Biteniekos», nežēlo spēkus tuvu un tālāku koncertu organizēšanā. 1944. gada novembrī un decembrī un 1945. gadā atkal skan «Dievs, tava zeme deg!» Zlēkās un Kuldīgā, Talsos un Ventspilī.

Lūcija Garūta sarakstās ar Andreju Eglīti, kurš strādā Liepājas radiofonā. 1945. gada 26. janvāris. "Man ļoti gribētos, lai Latviešu lūgšana atskanētu Liepājā, – pār drupām un gruvešiem lai paceļas ticības spēka pilnie vārdi! Es nezinu, vai Liepājā atļauts koncertiem pulcēties? Noskaidrojiet, lūdzu, vai tas būtu iespējams, tad Kuldīgā mēģināsim personīgi visu pārrunāt. (..) Viens mazs lūgums man būtu: Vai Jūs varētu pasūtīt uz mana vārda laikrakstu "Tēvija"? Esmu tālu no cilvēkiem, no visiem draugiem. No šejienes "Tēviju" pasūtīt pašreiz nevaru. Ilgojos dzirdēt arī kādu vārdu no Jums, kas "Tēvijas" slejās lasāms. Jo mīļi man bij 18. nov. laikrakstā, ko Kuldīgā dabūju, Jūsu vārdi: "Gan es tevi izauklēšu, naktij pāri pārnesīšu." Tos auklēju sevī, tie skanēja manī, tā vieglāki ir panest tumšās dienas. Žēl, ka pie radošā darba netieku. Mazā istabiņā esam 5 cilvēki, – un es protu strādāt tikai vienatnē." Martā Lūcija atbild Andreja Eglīša vēstulei. "Viens mazs lūgums man būtu: es būtu ļoti priecīga, ja Jūs mani nesauktu par god. komponisti. To lasot, man dziļi iesāpas sirds, – tāpat, kā ikreiz, kad tiekoties Jūs mani nosaucat par G. jaunkundzi, sirdī iesmeldzas doma; ak, vai tik sveši esam mēs, kas vienu domu, vienus vārdus dvēselē auklējuši, tos vārdus, ko latvju tauta ar tādu sirsnību saņēmusi! Es taču neesmu nekāds prof. Vītols vai Alfreds Kalniņš, ka tik cienīgi mani uzrunājat. Esmu Jūsu draugs, kas, Jūsu darbus neskaitāmas reizes šķirstot, Jūs no tālienes uzrunā: «Draugs Andrej, Tu", kaut gan dzīvē to līdz šim nekad neesmu drīkstējusi teikt un nekad neesmu varējusi sagaidīt no Jums labo sirsnīgo drauga vārdu – "Tu"."

Lūcija Garūta palika padomju okupētajā Latvijā. Turpināja komponēt un mācīt studentus Latvijas Valsts konservatorijā. Mūžībā aizgāja 1977. gada 15. februārī.

Līdz pat 80. gadiem uzskatīja, ka leģendārā kantāte zudusi uz visiem laikiem, jo, padomju armijai otrreiz okupējot Latviju 1944. – 1945. gadā, tās ierakstus likvidēja, notis iznīcināja un kantāti aizliedza atskaņot. Trimdā vairākkārt mēģināts to rekonstruēt, bet rezultāts salīdzinājumā ar oriģinālu bijis vien blāvs atspulgs. Taču izrādījās, ka atsevišķi kantātes ieskaņojuma fragmenti visus pēckara gadus, nevienam nezinot, glabājušies Rietumvācijas radiofona skaņu arhīvos. «Laimīgas sagadīšanās dēļ kantātes ieskaņojumu nejauši uzgāja baltiešu draugs, mūzikas profesors Dāmss. Sadarbībā ar komponistu Longinu Apkalnu viņam izdevās sameklēt un atšifrēt gandrīz pilnīgu kantātes ieskaņojumu. Komponists L. Apkalns starplaikā veicis kantātes skaņu ieraksta rekonstruēšanu visā pilnībā,» 1982. gadā raksta avīze «Austrālijas Latvietis», piebilstot, ka jūlija beigās to izdos skaņu platē.

Uz augšu