Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šovakar Nacionālajā teātrī — «Mazliet patiesības. Nedaudz melu...». Piemiņas vakars, veltīts vienai no izcilākajām latviešu prozaiķēm, vienai no savdabīgākajām personībām latviešu 20. gadsimta literatūrā — Regīnai Ezerai. Tā būs kā saruna, kā izziņa caur literatūru, caur viņas pasaules uztveri. Rakstniecei klāt (ne)esot.
Atceres vakars, kura režisors ir Valdis Lūriņš, iecerēts divās daļās — pirmajā savas atmiņas un pārdomas klāstīs rakstnieces līdzbiedri — rakstnieki Māra Svīre, Nora Ikstena, Zigmunds Skujiņš un Ēriks Hānbergs. Otrajā daļā varēs vērot rakstnieces autobiogrāfijas «Mazliet patiesības. Nedaudz melu...» inscenējumu vairāku aktieru lasījumā. Lāsma Kugrēna RB bilda, ka, nenoliedzami, Regīna Ezera tādā vai citādā veidā ir nozīmīga visiem šīs paaudzes aktieriem, tādēļ arī neviens neatteicis dalību. «Es kā teātra cilvēks gan viņu vistiešāk esmu uztvērusi caur filmu «Ezera sonāte». Tas, kā Astrīda Kairiša caur savu tēlu ir izjutusi šo rakstnieci, šo kvintesenci...» Aktrise uzskata, ka šis pasākums šajā laikā ir ļoti, ļoti vajadzīgs: «Regīna Ezera ir vidējās paaudzes rakstniece, un šai paaudzei šāds vakars ir ļoti būtisks. Tās ir mūsu domas, mūsu laiks, padomju laiks, kad patiesībā mēs visi bijām daudz vienotāki nekā tagad — caur literatūru, caur mākslu. Kaut kur otrajā plānā mēs visi bijām cieši sasaistīti.»
Piemiņas pasākums sola izvērsties par intīmu procesu, par sarunu, kur aktieri un skatuve kalpo par mediju kā cita, dziļāka izzināšanai — kādam tā būs brīnišķīga iespēja atkal dzirdēt iemīļotas rakstnieces darbu fragmentu lasījumus, kādam — iespēja ieraudzīt jaunas šķautnes personībā, kas vienmēr ir aiz tā, ko lasām jau uzrakstītu, bet varbūt kāds šo rakstnieci atklās pilnībā no jauna. Uzvedumā skanēs arī Regīnas Ezeras iecienītā mūzika.
Regīnai Ezerai, kura no mums aizgāja 2002. gadā, decembrī būtu apritējuši 75 gadi. Viņa ir viena no izcilākajām 20. gadsimta latviešu prozaiķēm, vairāk nekā 20 grāmatu autore. No pastorāliem aprakstiem līdz drastiskumam, no psiholoģiskiem tēlojumiem līdz eksistenciāliem meklējumiem — tāds bija viņas ceļš, nevienam neatskaitoties un ejot savu attīstības un meklējumu loku.
Viņa dzīvoja tajā laikmetā, kas viņai bija lemts, nevienam īpaši neglaimojot, ar savu «visvairāk lasīto grāmatu pasaulē», sinonīmu vārdnīcu, blakus Ārrīgas mājā mežu vidū pie Ķeguma, ar jau par leģendām kļuvušajām daudzajām mazajām lapiņām, drisciņām un strēmelītēm, kur pierakstīt prātā ieskrējušas domas, ar savu iekšējo brīvību. Lai gan saņēmusi no padomju varas vairākus apbalvojumus, tautas vidū nekad īsti nav uzskatīta par «padomisku» rakstnieci. Te lielu lomu spēlēja viņas literārā jaunrade, kas tiem gadiem bija visnotaļ pārdroša, spēja savu neatkarību, savus īstenos uzskatus bilst tā, kā to spēja saprast tikai to laiku lasītāji, māka nebaidīties un uz jautājumiem atbildēt tieši un trāpīgi. Pati apgalvojusi, ka nav nekāda superreāliste, vairāk viņai patikušas dažādas «prozas dulburības».
Par rakstnieci uzņemta dokumentālā filma «Sieviete starp diviem romāniem» (veidojuši T. Margēvičs un I. Seleckis). 1995. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Lai gan skaidrs, ka ne jau ordeņa dēļ viņa rakstījusi, tāpat kā padomju laikos tas nenotika to laiku apbalvojumu dēļ. Rakstniece bija tāda, kāda viņa citādi nemaz nevarēja būt. Varbūt tādēļ viņas iespaids joprojām ir tik spilgts.