Gadu desmits un «Nībelunga gredzens»

Valsts dārgais prieks

«Excuse me, where is Operhouse?» (atvainojiet, kur atrodas opera? – angļu val.) mani negaidīti uzrunāja Vecrīgā. Pēc pārdesmit metriem šķērsielā varēju parādīt ar roku – re, kur tas ir. Mūsu Baltais nams. Svešo sejās atplauka sirsnīgs smaids. Nu ja, angļu, vācu un vēl citās svešvalodās runājoši ļaudis pie kasēm un starpbrīdī vestibilā ir pazīme, pēc kuras vai aizsietām acīm operas un baleta teātri var atšķirt no citiem. Tā pavisam ikdienišķi izpaužas Baltā nama īpašā, unikālā loma kultūrtūrismā. Kā saka kultūras ministre Helēna Demakova, «opera ir brīnišķīgs piemērs tam, kā ieguldījumi kultūrā atmaksājas caur kultūras tūrismu un Latvijas pazīstamību pasaulē».

Pirmā ēka, kuru valsts atjaunoja pēc neatkarības atgūšanas, bija Latvijas Nacionālā opera. Tas ir vienīgais teātris valstī, kuram pieņemts atsevišķs likums. Līdz ar šo 2002. gada dokumentu Operai piešķirts nacionālas nozīmes kultūras iestādes statuss un valsts apņēmusies atbildību par to. Jo Baltais nams Latvijā ir vienīgais operas un baleta teātris. (Vācijā tādu ir apmēram deviņdesmit.)

Un tomēr, kā teic Helēna Demakova, pēdējos desmit gados nereti bijis grūti pierādīt, ka nacionālas kultūras uzturēšana patiesībā ir eiropeiskas valsts sūtība. Ir nācies saskarties ar dažiem apbrīnojami fiskāli noskaņotiem tehnokrātiem, kuri jautājuši: kāpēc valstij vispār jāuztur opera, kāpēc jāfinansē kino un tamlīdzīgi. «Operas finansējums kopumā šajos gados ir pieaudzis div-arpus reižu,» saka Helēna Demakova, «un man ir īpašs gandarījums, ka gandrīz miljons latu, ieskaitot 2006. gada budžetā plānoto finansējumu, Operai ir nācis klāt laikā, kopš es esmu ministre. Šodien mēs varam novērtēt acīmredzamo, kas daudzās Eiropas valstīs jau sen nav jaunums. Proti – Nacionālās operas radītā pievienotā vērtība Latvijas ekonomikai ir daudz lielāka par tām finansēm, ko valsts ir veltījusi Operas uzturēšanai.«

Iztikas avoti

Cik biezs un ar kādām iekškabatām tad īsti ir Operas maciņš?

Pirmais naudas avots ir valsts dotācijas. Pērn kopā ar pašu ieņēmumiem par biļetēm, koncertiem un telpu nomu dažādiem pasākumiem Operas budžets bija 3 miljoni 747 tūkstoši latu, no kuriem pašu ieņēmumi bija 38 procenti. Atalgojumam un nodokļos aiziet 65 procenti no budžeta, jaunie-studējumiem – deviņi, pārējiem izdevumiem, piemēram, telpu uzturēšanai un tehniskajām vajadzībām – 25. Jautāts, vai viņu pašu apmierina šī proporcija, Operas direktors Andrejs Žagars man sacīja: «Pašu ieņēmumus varētu būtiski palielināt, paaugstinot biļešu cenas, taču domāju, ka iedzīvotāju pirktspēja nebūs proporcionāla vēlmei un iespējām apmeklēt operas un baleta izrādes.»

Salīdzinājumam: Bordo operas Francijā budžets ir apmēram 25 miljoni eiro gadā. Ar biļetēm tur nopelna 15 līdz 20 procentu, bet algām tērē – 80. Un, kā sacījis šīs Operas direktors Tjerī Fukē, viņa vadītajā teātrī biļešu cenas cenšas nesadārdzināt. Tātad salīdzinājumā ar Bordo operu mūsu Baltais nams pats ir pelnītspējīgāks un mums šis dārgais prieks – opera – tomēr izmaksā lētāk. Taču, no otras puses, vidēji desmit reizes mazākais finansējums nekā citās Eiropas Savienības valstīs rada arī lielākas bažas.

Kā saka Andrejs Žagars, ir apdraudēta sasniegtā mākslinieciskā līmeņa saglabāšana. Jo finansējums ir nepietiekams, lai Eiropas Savienības brīvā tirgus apstākļos noturētu mūsu talantus Latvijā. Svešvalodas neprasme augstākajā līmenī vai akcents izrunā atšķirībā no citu teātru skatuvēm operas un baleta mākslā nav šķērslis. Arī kultūras ministre Helēna Demakova atzīst, ka tāda līmeņa teātrim kā mūsu Baltais nams valsts joprojām dod par maz. Atsevišķi projekti saņem naudu vēl arī no Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF), kas ir otrs Operas iztikas avots. Tā, piemēram, VKKF nupat 4500 latu atvēlējis plānotā jaunuzveduma – Artura Maskata baleta «Bīstamie sakari» – horeogrāfijai, kuras autors ir Latvijā jau atzinību ieguvušais Kšištofs Pastors no Nīderlandes.

Baltajam namam ir vēl trešais naudas avots: ziedotāji jeb atbalstītāji, bankas, turīgi uzņēmumi un Operas fonds, kura pienesums ir 20 000 latu. Lielāko daļu no šīs naudas izlietoja operai «Pīķa dāma».

No bronzas līdz dimanta pakāpei

Operas fondam ir divas daļas. Tā ģildē apvienojušies apmēram simt turīgie un atkarībā no simts līdz tūkstoš latu iemaksai piekritīgi attiecīgi bronzas, sudraba, zelta un dimanta pakāpei. Fonda ģildes patrona gods līdz ar viņa

Ls 5000 lielo ziedojumu ir «Berga bazāra» īpašniekam Justam Karlsonam un viņa māsai, fonda prezidentei Ievai Laukers. Operas fonda ģildē līdzās ārzemju latviešiem nu lasāmi arī šejienes turīgo vārdi – advokāts Filips Kļaviņš, «Westbalt» īpašnieks Aldis Plaudis, bijusī galvenā regulatore Inna Šteinbuka, uzņēmējs Māris Gailis un arhitekte Zaiga Gaile…

Nupat, pateicoties tieši LNO fondam, Operā ir jauna diriģenta pults Ls 5400 vērtībā, pie kuras pirmajam stāties Vecgada koncertos bija tas gods galvenajam diriģentam Andrim Nelsonam. Bet diriģenta pults ir tā, ar kuru sākas un arī beidzas ikviena opera un koncerts.

Atvērtāks un pieejamāks

Caur Operas fonda otru daļu – «Operas draugiem» – Baltais nams spēj kļūt demokrātiskāks, atvērtāks un pieejamāks. Dienu pirms katras jaunās pirmizrādes ģenerālmēģinājumā pilnīgi par brīvu tiek aicināti operas draugi. Kā stāsta Operas fonda izpilddirektore Līga Zariņa, no pirmizrādes šo vakaru atšķir vien ziedu pušķu un šampanieša paukšķu iztrūkums. Lai iekļūtu operas draugos, biedru nauda gadā, atļaušos teikt, ir simboliska: strādājošiem Ls 15, studentiem un pensionāriem Ls 10, bet skolēniem – Ls 5.

Domājot par jauno paaudzi, Operā ir vēl viena iestrāde, ar kuru tiešām var lepoties. Sadarbībā ar Rīgas domes Kultūras pārvaldi ir īstenota izglītojošā programma bērniem. Divās operās – «Noasa šķirstā» un «Amālā un nakts viesos» – bija iespēja piedalīties Rīgas mūzikas skolu audzēkņiem, bet baletā «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši» – Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas jaunajiem māksliniekiem. Kā saka Kultūras pārvaldes vadītāja Diāna Čivle, skolēnu amatierisms labā nozīmē piešķīra tieši to odziņu, kas uzvedumā izlīdzina profesionālismā neizbēgamo rutīnas piedevu. «Bet galvenais, ka mūziku un deju apgūstošajiem bērniem devām ne tikai iespēju piedalīties īstas operas uzvedumos, bet audzinām jauno šīs mākslas cienītāju paaudzi,» saka Diāna Čivle. Mūzikas akadēmijas rektors Juris Karlsons šos projektus ar bērniem tāpat kā ģimenes dienas Operā vērtē ne vien kā jauno skatītāju paaudzi audzinošus, bet arī kultūrizglītojošus visai tautai.

Kā puantēs

Iegādājoties dārgu mantu, taupīgs pircējs mēdz to rūpīgi aplūkot no visām pusēm. To pašu varētu teikt par operas iestudējumiem: dārgi un nav pārāk daudz. Vidēji pieci iestudējumi sezonā. Tāpēc gribētos, lai ikviens no tiem izvērstos par spožu notikumu. Andrejs Žagars uzskata, ka pērn tā arī bijis. Bet, piemēram, uzņēmējs, Operas ģildes loceklis Māris Gailis man sacīja: «Nezinu, kādi ir Operas repertuāra politikas principi, bet man gribas jautāt – kam bija vajadzīgs iekļaut repertuārā tādu operu kā «Jenūfa», ja pasaulē ir tik daudz skaistu, vēl neiestudētu darbu?…» Ne no vienas vien citas mutes esmu dzirdējusi, ka Jenūfas naturālie naža cirtieni ledū, ka dzirksteles vai šķīst, ir tikpat bezgaumīgi kā Antoņenko dziedāšana «Toskā», uz vēdera guļot. Savukārt Mūzikas akadēmijas rektors Juris Karlsons bilst: «Man liekas jocīgi, kāpēc pēc divām pirmizrādēm ilgi jāgaida, kad jauniestudējumu atkal varēs redzēt. Atdziest izrāde. Atdziest sabiedrība. Taču notikumu vajag turēt karstu. Kā tas ir ārzemēs, kur jauno iestudējumu rāda vai katru vakaru, to vērtē kritiķi, apspriež sabiedrība… Un vēl es gribētu novēlēt, lai ne tikai pirmizrādes ir spožas, bet arī ikdienas izrādes sniegtu gandarījumu un apbrīnu.«

Kad ikdienas izrādes piemeklē kritumi, neoficiālās atrunās dzirdēts – ai, tie solisti… Kultūras darbinieku streiku vilnī, kurš pērnvasar nepagāja garām arī Operai, uz ārpusi tieši solisti izrādījās Baltā nama vājā vieta. Pa ēkas gaiteņiem un ģērbtuvēm klīda pirmskara Latvijas operas mākslinieku atalgojuma liste, kur ikviens varēja redzēt, kam maksāts tūkstoš un kam – 250 latu. Pēc streika Andrejs Žagars solīja palielināt piemaksu par izrādēm, bet rudenī – solistu atestāciju pa kategorijām ar attiecīgu algu no 400 līdz 600 latiem.

Atestāciju gaidīja ar bažām un, jā, arī aizdomām par subjektīvismu. Arī atdziedāšanas repertuāra grūtības pakāpes var izvēlēties īpatnēji. Lai dabūtu augstāko kategoriju un attiecīgi 600 latu algu, dramatiskajam soprānam un dramatiskajam tenoram var izvēlēties visaugstākās grūtības lomas, bet liriskajam soprānam un liriskajam tenoram labākajā gadījumā otrās kategorijas ārijas…

Pērnā gada 19. decembrim, solistu atestācijas dienai, Operas administrācija sagatavojās perfekti – ar starptautisku komisiju un diviem arodbiedrības pārstāvjiem. No 22 solistiem, kuri piedalījās šajā procesā, veiksmīgi tas beidzās 19 dziedātājiem. Pārējiem trīs mēnešos jāuzlabo vokālais sniegums. Gods kam gods, leģendārajam Kārlim Zariņam atestācijā jāpiedalās nebija.

Diriģents Andris Veismanis man teica: «Gribētos savam Baltajam namam novēlēt, lai mēs «Nībelunga gredzenu» varētu iestudēt ar saviem spēkiem.» Savukārt Andrejs Žagars vēlas «lielākas valsts garantijas finansējuma piešķiršanā, lai varētu plānot, kādus operas un baleta solistus, režisorus un horeogrāfus var atļauties uzaicināt nākamajās sezonās un uzņemties saistības ar viņiem». Bet teātra kuluāros klīst amizants nostāsts… Kad Operas finanšu direktoram Normundam Matutim vaicāts, kā patikusi uzaicinātā viesmāksliniece titullomā, viņš teicis: neko lāgā neredzēju – kā viņa uznāca uz skatuves, man gar acīm ņirbēja tie tūkstoš lati…

Režisoram, kurš iedala lomas operā, laikam nebūs vietā atgādināt saukli «Izvēlies Latvijas preci!». Tomēr atrast zelta vidusceļu starp mākslinieciskuma prasībām un it visu pašmāju solistu interesēm droši vien nav vieglāk kā noturēt līdzsvaru puantēs.

Ar ko ejam pasaulē

Pēc mēneša, 8. februārī, uzzināsim, vai diriģents Mariss Jansons un dziedātāja Elīna Garanča saņems ievērojamo mūzikas ierakstu balvu «Grammy», ko ik gadu piešķir ASV Nacionālā ierakstu mākslas un zinātnes akadēmija un kura, starp citu, ir latviešu komponistes Lolitas Ritmanes, dziesmuspēles «Eslingena» mūzikas autores, pūrā.

Slavas lietus franču presē nolija pār operas «Pīķa dāma» un baleta «Korsārs» izrādēm Francijā festivāla «Pārsteidzošā Latvija» laikā. Bet iedomājieties, cik lieliski būtu, ja mūsu Baltais nams uz Parīzi aizvestu «Parīzes dievmātes katedrāli"… Protams, ko rādīt Francijā, izvēlējās franči. Taču runa nav tikai par nule aizvadīto festivālu un tieši šo Zigmara Liepiņa rokoperu. Ja reiz ārpus valsts dodas Latvijas Nacionālā opera, tad ir vērts ne vien apliecināt mūsu mākslinieku talantus dziedāt un dejot, izpildot pasaulē zināmus šedevrus, bet mēģināt pierādīt, ka mums ir arī savas, latviešu, operas un baleti.

***

UZZIŅA

LNO NODARBINĀTI:

koris – 62,

solisti – 26,

orķestris – 107,

balets – 66,

administrācija – 48,

tehniskie darbinieki – 220.

OPERAS ATBALSTĪTĀJI:

«Latvijas gāze» (LNO patrons),

«Lauma» (baleta patrons),

«Canon»,

«Grindeks»,

«Latvijas balzams»,

Hansabanka,

«Siemens»,

«Lattelekom»,

Aizkraukles banka,

«Audi» (orķestra patrons).