Pedagoģijas doktori Antu Rudzīti vislabāk droši vien pazīst Bauskā, jo viņa vēl pirms dažiem gadiem bija Bauskas 1. vidusskolas direktore un allaž centās savos audzēkņos ieaudzināt patriotismu, arī gādājot, lai pirmās stundas laikā brīdī, kad pie skolas tiek uzvilkts Latvijas karogs, skolēni klasēs nodziedātu himnu. Padomju gados nacionālā noskaņojuma dēļ gan nācies piedzīvot nepatikšanas — 1985. gada beigās, strādājot par pasniedzēju Fiziskās kultūras institūtā (mūsdienās Sporta akadēmija), Rudzītes kundze nonāca VDK uzmanības lokā un tika pat arestēta, jo bija uzrakstījusi sūdzību «Pravdai» par to, ka PSRS Izglītības ministrijas plānos latviešu valoda ierakstīta kā fakultatīvs (izvēles) priekšmets.
Latvijas vēsture skolās — «karstais kartupelis»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Turklāt šī sūdzība bija sastādīta, izmantojot Ļeņina idejas un citātus. Kā vēlāk izrādījās, no «Pravdas» redakcijas vēstule bija nonākusi PSRS kompartijas centrālkomitejas propagandas daļā un tālāk VDK. Rezultāts bija aizliegums nodarboties ar pedagoģisku darbību.
Tagad Rudzītes kundze ir apvienības «Visu Latvijai» locekle un darbojas bijušā tautfrontieša, tagadējā Rīgas 95. vidusskolas direktora Jura Celmiņa vadītajā darba grupā, kas izstrādājusi standartus un vadlīnijas mācību priekšmetam «Latvijas vēsture». Pēc pašas vārdiem, šī darba grupa ir «oficiāla un reizē neoficiāla» un tās locekļi stingri atbalsta nodalītu pasaules un Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Varbūt tādēļ nācies sastapties ar iestāžu un amatpersonu vēsumu darba grupas veikuma vērtēšanā. Savas domas šajā sakarā Anta Rudzīte izsaka sarunā ar «Latvijas Avīzes» žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Viesturu Sprūdi.
V. Krustiņš: — Ja es pareizi saprotu, tad iniciatīva šai darba grupai nāca no bijušajiem Tautas frontes deputātiem un Izglītības ministrija iniciatīvu vienkārši pieņēma. Gads ir beidzies. Kādā punktā tad atrodas cīņa par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta ieviešanu skolā?
— Nulles punktā. 26. oktobrī mums faktiski neļāva rīkot konferenci, kas bija paredzēta Latvijas Universitātes aulā, lai varētu apspriest žurnālā «Latvijas Vēsture» publicēto «Celmiņa grupas» izstrādāto projektu.
— Kurš tad jums neatļāva?
— Man tā lieta īsti nav skaidra, tāpēc lai nu paliek... Konferences vietā sarīkojām darba grupas paplašinātu sanāksmi. Tajā pašā dienā pie Izglītības ministrijas notika apvienības «Visu Latvijai» jauniešu pikets, kurā tika pieprasīta Latvijas vēstures mācīšana. Pie mums iznāca izglītības ministre Ina Druviete un apsolīja, ka Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets tiks mācīta. To pašu viņa atkārtoja arī pēc mēneša. Nākamais bija tas, ka mēs saņēmām ekspertu piezīmes par izstrādāto projektu. Tās mēs daļēji ņēmām, daļēji neņēmām vērā, jo viena otra no šīm piezīmēm bija vienkārši briesmīga.
— Kas bija šīs ekspertu grupas locekļi?
— Ministre ekspertu lomā bija pieaicinājusi Daugavpils universitātes, Liepājas Pedagoģijas akadēmijas pārstāvjus, arī Gunti Zemīti no Latvijas Vēstures institūta, LU Universitātes Vēstures fakultātes dekānu Gvido Straubi, vēsturnieku Andri Tomašūnu, profesoru Henrihu Strodu, Aiju Kļaviņu no Vēstures skolotāju biedrības, arī mācību grāmatu autoru, skolotāju un vēsturnieku Vilni Purēnu. Bet ekspertu slēdziena atļaut vai noraidīt mums nav. Viņi atsūtīja tikai piezīmes. Es te gribētu minēt dažas, kas mani īpaši pārsteidza. Piemēram, tas pats Purēns iebilda pret jēdziena «Baigais gads» lietošanu, jo «Baigais gads vairāk ir nacistu propagandas jēdziens». Un vēl: «Idejas par tautas vienotību un individuālās darbības pieskaņošanu tautas interesēm vairāk velk uz fašistu idejām» vai arī «Kāpēc saimnieciskā dzīve un kultūra starpkaru posmā tiek viennozīmīgi vērtēta kā uzplaukums? Varētu runāt par panākumiem, sasniegumiem, un lai skolēni paši vērtē, cik tie nozīmīgi.»
— Un to visu saka Purēna kungs?
— Jā. Man visas piezīmes nav līdzi, bet tik «skaisti» kā viņš neviens nebija izteicies. Es Izglītības ministrijas Satura un eksaminācijas centra vadītājam Mārim Krastiņam teicu, ka mums vispār ir kauns uz kaut ko tādu atbildes rakstīt. Kā mēs varam atbilst tādām prasībām?
— Es te jūsu darba grupas dalībnieku vidū lasu arī Okupācijas muzeja direktora vietnieka Valtera Nollendorfa vārdu. Kāda tad ir ārzemju latviešu nostāja?
— Nollendorfs pārstāv trimdas latviešus. Viņi jau daudzus gadus atbalsta to, ka Latvijas vēsture jāmāca atsevišķi. Bet Nollendorfa kunga pozīcija ir tāda dīvaina. Viņš mums te komisijā vilka un vilka, līdz beigu beigās mūs pameta un nelika savu parakstu zem izstrādātā projekta. Viņš uzskata, ka Latvijas vēsture jāmāca integrēti pasaules vēsturē.
— Dīvaini. Domāju, ka Vaira Paegle teiktu ko citu. Droši vien tas ir tikai Nollendorfa personiskais viedoklis. Bet paskaidrojiet mums, ar ko izskaidrojama vēstures skolotāju aprindu negatīvā attieksme pret atsevišķo priekšmeta mācīšanu skolās?
— Cik man zināms, vēstuli Izglītības ministrijai pret atdalītu pasaules un Latvijas vēstures mācīšanu nosūtīja 144 vai 145 skolotāji. Oficiālu ziņu man nav. Bet visā valstī ir vairāk nekā 1000 skolu, un lielajās skolās ir pat trīs četri vēstures skolotāji. Jāatzīmē, ka Latvijā puse vēstures skolotāju ir nespeciālisti, tātad nevar kvalificēti paust savu nostāju.
Bet pats galvenais — tā nemaz nav skolotāju funkcija, kādus mācību plānus veidot. Kādus priekšmetus mācīt personības attīstībai, to nosaka zinātnieki un valsts pārstāvji, kas izdod likumus. Man ļoti patīk pirmskara Latvijas izglītības ministra Tenteļa vārdi: «Apgarotības vētrai jāiet caur vēstures stundai. Viņā jāmainās dusmām un rūpēm, apbrīnošanai un līdzjūtībai, bailēm un gavilēm.» Lūk, par to jārūpējas skolotājam — par iedarbošanos uz bērna jūtām, prātu, dvēseli!
Redziet, valsts nav parūpējusies, lai skolotāju paaudze, kas dzima, auga un ieguva augstāko izglītību padomju laikā, tiktu pārkvalificēta. Bet jādomā, ja būtu nopietna valstiska nostāja un plaša sabiedrības interese šajā lietā, tad arī skolotāji, pat bez dziļas pārliecības, profesionālā godīguma dēļ censtos godprātīgi veikt savus pienākumus.
Celmiņa grupā ir augsti kvalificēti autori, kas uzņemtos sastādīt mācību grāmatu Latvijas vēsturei. Izglītības ministrijai tā būtu jāfinansē. Pat ja skolotājam nebūtu tās pārliecības un zināšanu, viena daļa skolēnu izlasītu par visu grāmatā.
— Tātad jūs uzskatāt, ka valstiska vajadzība pēc Latvijas vēstures mācīšanas neizpaužas? «Latvijas Avīze» ir runājusi ar ministri, un viņas personīgo nostāju un ieinteresētību mēs neapšaubām. Es vēl ministrei esmu pārjautājis: «Kad sāks mācīt kā atsevišķu priekšmetu?» Viņa atbildēja: «Ar septembri.»
— Jūs esat labticīgs. Bet es nesaprotu, kāpēc izglītības ministre vēl pēc tam, kad jau pateica, ka Latvijas vēsture skolās jāmāca atsevišķi, izteicās, ka «diskusijas turpinās». Paskatieties 2005. gada 22. decembra «Izglītību un Kultūru», kur publicēti normatīvie akti. Tur ir Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumu projekts «Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem», kurā rakstīts: «Pamatizglītības programmu saturu nosaka šādi mācību priekšmetu standarti.» Seko visu mācību priekšmetu uzskaitījums. Lasām: «Vēsture. Mācību priekšmeta standarts 5.–9. klasei (30. pielikums).» Bet kur tad «Latvijas vēsture»? Tās nav.
Tur ir rakstīts tieši tāpat kā pagājušajā gadā. Mēs, Celmiņa grupa, visu laiku cīnāmies par jaunu priekšmetu — «Latvijas vēsturi». Es zvanīju uz Ministru kabinetu un jautāju: kā tā var būt? Man atbildēja, ka tas ir vēl nepieņemts projekts un pieņemšanas process ilgšot mēnešus, jo sāksies saskaņošana ar citām ministrijām. Es nezinu, kā mums tagad būtu jācīnās, lai panāktu, ka šajā gatavajā projektā ienestu atsevišķu jaunu priekšmetu! Manā uztverē tā ir ļoti liela necieņas izrādīšana pret cilvēkiem no ministres puses. Vispirms ministre visur paziņo, ka Latvijas vēsture būs, bet tagad — «mēs nekā nezinām». Prasu Krastiņam (Satura un eksaminācijas centra vadītājam), ko tas nozīmē, bet viņš saka: «Nēē, tas jau neko nenozīmē. Neuztraucieties.» Es pati sev nevaru atbildēt uz jautājumu: kurš motīvs jeb kuri motīvi lika ministrei tā rīkoties?
— Ministre to papīru droši vien nemaz nav lasījusi, ticiet man! Cik es saprotu no birokrātijas, tas vēl atrodas kaut kur kabinetos saskaņošanas stadijā. Tiesa, tas jau nenozīmē, ka tad tāds papīrs var būt neprecīzs vai ar izlaidumiem. No tāda viedokļa jūsu šaubas šķiet pamatotas.
— Bet es domāju, ka to nevar izskaidrot ar birokrātiju un šis tiešām ir cits mācību priekšmetu standarta dokuments, tikai ne mūsu, bet Vēstures skolotāju biedrības grupas sastādītais. Es brīnos, vai tā ir ministres kundzes divkosība vai kas cits! Man žēl ministres, jo viņa būtu varējusi daudz laba paveikt.
— Ar Inu Druvieti šeit redakcijā ir runāts vairākas reizes, un ne brīdi nav izskatījies, ka viņa domātu citādi. Man par viņas politisko godīgumu līdz šim šaubu nav bijis. Ticiet man, visu viņa nespēj izlasīt.
— Es jums pastāstīšu kādu nenozīmīgu sīkumu, kas man licis domāt mazliet citādi.
Īsi pirms mācību gada sākuma mums bija runa, ka varētu eksperimenta kārtā atļaut mācīt Latvijas vēsturi pēc mūsu ieceres vismaz dažās skolās. Bija skolu direktori, kas jau piekrita, un ministre teica: jā, protams, es vienīgi parunāšu ar Krastiņu, tikai ne vairāk kā piecās un ne mazāk kā divās skolās. Sarunājām pēc dažām dienām sazvanīties. Tikai tā zvanīšana kļuva par tādu skaistu humoru — viņas nekad nebija uz vietas. Indulis Ķēniņš, būdams vēsturnieks, skolotājs un mācību grāmatu autors, bija gatavs kaut vai pats izmēģināt jauno mācīšanas standartu, bet ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centra speciāliste Dace Saleniece teica: «Nē. Jūs varat darīt, kā gribat, taču žurnālā nedrīkst būt ieraksts «Latvijas vēsture».»
Un es jums gribētu parādīt vēl vienu «jauku» lietu no tiem pašiem noteikumiem par valsts pamatizglītības standartu. Tur ir minēti arī «Pamatizglītības programmu galvenie mērķi un uzdevumi», kam it kā būtu jāvadās pēc Izglītības likumā teiktā. Likuma 51. pants par pedagoga vispārīgajiem pienākumiem skan: «Audzināt krietnus godprātīgus cilvēkus, Latvijas patriotus.» Bet jaunajā pamatizglītības standartā minēti četri mērķi: «Nodrošināt izglītojamo ar sabiedriskajai un personiskajai dzīvei nepieciešamajām pamatzināšanām un pamatprasmēm; radīt pamatu izglītojamā turpmākai izglītībai; veicināt izglītojamā harmonisku veidošanos un attīstību; sekmēt izglītojamā atbildīgu attieksmi pret sevi, ģimeni, sabiedrību, apkārtējo vidi un valsti.» Par patriotismu nav ne vārda. Vai var rakstīt izglītības dokumentu, kurā neatspoguļojas Izglītības likums?
— Ministrijas darbinieki jums droši vien teiktu, ka likums lieku reizi nav jāpārraksta… Tātad cerības uz ministriju mazas. Atliek cerēt uz politiskiem spēkiem? Jūs kādreiz nepiederējāt LNNK?
— Es piederēju, kad tā vēl nebija partija. Tagad es piederu apvienībai «Visu Latvijai». Kad 1999. gadā Bauskas 1. vidusskolas skolēnu tā sauktais Mazais ministru kabinets uzrakstīja vēstuli ar aicinājumu mācīt Latvijas vēsturi, es pati runāju ar TB/LNNK priekšsēdētāju Grīnblatu un lūdzu atbalstīt jauniešu aicinājumu. Viņš sacīja, ka tā ir Izglītības ministrijas, ne viņa lieta, un neatbalstīja mūs itin nemaz. Un es gribētu piebilst, ka arī 2001. gada pavasarī skolēni no visiem Latvijas novadiem sanāca uz konferenci Bauskā un uzrakstīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājam Straumem un izglītības ministram Greiškalnam: «Vēlreiz lūdzam pārdomāt arī Latvijas vēstures nozīmi mūsu izglītībā. Esam neskaidrībā, kādēļ mūsu zemes vēsture vēl joprojām tiek pasniegta kā niecīga piedeva visam plašajam pasaules vēstures izklāstam. Vai tieši tādēļ nerodas situācija, ka daudzi jauni cilvēki, ieguvuši izglītību, iemaina savu Dzimteni pret biezāku maizes riecienu un dodas uz ārzemēm? Mēs gribam lūgt jūs atzīt, ka izglītības sistēmā ir problēmas, kas traucē mums izaugt Latvijai.» Arī šajā gadījumā politiskās partijas jauniešus neatbalstīja.
«Visu Latvijai», manuprāt, ir ļoti jauns, gaišs spēks. Viņiem gan vēl nav pieredzes, viņi paši ir tikai savas dzīves sākumā, bet es redzu viņos pašaizliedzību. Ticu, ka viņi panāks, lai ministre galu galā izdarītu to, ko solīja. Es gandrīz esmu pārliecināta, ka Latvijas vēstures mācīšanu skolās šī kustība kopā ar citiem panāks vēl pirms Saeimas vēlēšanām. Viņi neatkāpsies. Es arī ne.