Aizpagājušā un pagājušā gadsimta mijā eiropieši sāka pastiprināti interesēties ne tikai par Āzijas garšvielām un zīdu, bet arī par dzīvniekiem. Tas bija laiks, kad uz Eiropu tika atvesti gan dažnedažādi suņi, gan kaķi, no kuriem vēlāk selekcionāri veidoja šķirnes. Lai gan amerikāņi šai ziņā nebija tik žiperīgi un parasti savai gaumei mēdza pielāgot Vecajā pasaulē radītās šķirnes, reizumis viņi arī paši kaut ko pasāka ar Āzijas aborigēnajiem dzīvniekiem.
Burma no Birmas (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viltīgā aziāte
Tā ap 1930. gadu kuģa ārsts Džozefs Tomsons no Birmas uz Kaliforniju pārveda kādu jauku kaķenīti, kuru nosauca par Vong Mau. Viņš domāja, ka viņa ir tumsnēja siāmiete, tāpēc piedāvāja viņai par vīru Siāmas runci ar tumšbrūnām iezīmēm, bet... siāmieši neiznāca... Tad viņš devās pie ģenētiķa, uzvārdā Killers, kurš konstatēja, ka doks kļūdījies – viņa Vong Mau, protams, esot glīta jauna dāma, bet ne siāmiete. Viltniece bija savu saimnieku piemānījusi.
Kas viņa bija? Senajā Siāmas Kaķu grāmatā aprakstīti ļoti līdzīgi ņaudētāji, kurus dēvēja par supalakiem vai thongdaengiem. Viņi mituši klosteros (gluži tāpat kā daudzu citu mūsdienu Austrumu izcelsmes šķirņu priekšteči), tālab uzskatīti par svētiem dzīvniekiem. Šādus kaķus savos namos godprātīgi uzturējuši arī augstmaņi, ticot, ka svētie astaiņi nes laimi un vairo bagātību.
Kādā krāsā?
Nav zināms, vai pie bagātības tika pats Tomsons, taču mierā viņš nelikās un turpināja savu mīluli pārot ar siāmiešiem, bet vēlāk centās nostiprināt izveidoto tipu, krustojot savā starpā brālēnus un māsīcas. Vecais vīrs jūsminājās par slaidajiem, elegantajiem un graciozajiem kaķiem. Galu galā sajūsminājās tiktāl, ka nolēma reģistrēt jaunu šķirni – Burmas kaķi (angļu rakstībā Birmas valsts nosaukumā burta i vietā ir u, un tāds arī iegājies šķirnes nosaukums). 1936. gadā tas arī tika izdarīts, bet pāris gadus vēlāk jaunās šķirnes pārstāvji piedalījās pirmajā lielajā izstādē.
Pēc Otrā pasaules kara daži burmieši tika atvesti uz Angliju (saskaņā ar vieniem avotiem tas noticis 1947. gadā, saskaņā ar citiem – 1949. gadā), un tur nu pie darba ķērās britu selekcionāri. Līdz tam Burmas kaķi bija tikai brūnā krāsā. Angļiem izdevās iegūt šo kaķu pēcnācējus arī ar citu kažoka krāsu, un mūsdienās sastopami Burmas kaķi ar vairāk nekā desmit dažādiem krāsojumiem. Par laimi šķirnei, briti eksperimentējuši vienīgi ar kažoka krāsu, turklāt ievērojot principu, ka katram kažoka matiņam jābūt vienkrāsainam. Ir gan pāris īpatnību. Kaķēnam piedzimstot, viņa īstenā krāsa nojaušama vien pēc purniņa; tikko dzimušu mincīšu kažociņš ir daudz gaišāks, nekā izveidosies vēlāk. Turklāt krāsas tonis atkarīgs no apkārtējās vides temperatūras – tai pazeminoties, krāsojums kļūst tumšāks un intensīvāks.
Auguma proporcijas nav mainītas. Toties briti burmiešus izmantojuši jaunas šķirnes radīšanai. Krustojot Burmas kaķus ar šinšillām (protams, kaķiem, nevis grauzējiem), radīta šķirne, ko dēvē par burmillu.
Kāds ir mūsdienu Burmas kaķis? Slaids, taču ne īpaši garš. Muskuļots un eleganti atlētisks kā sporta vingrotājs. Atšķirībā no daudziem Austrumu izcelsmes kaķiem burmiešiem galva nav tik izteikti ķīļveidīga. Par austrumnieciskajām saknēm liecina vien ieslīpās acis un tālu viena no otras novietotās paplatās ausis.
Lūdzu uzmanību
Burmieši īsā apmatojuma dēļ ir viegli kopjami. Pie sukas (un vēl jo vairāk – vannošanas) jāķeras gaužām reti. Ar savu kažociņu šie kaķi ļoti sekmīgi tiek galā paši. Turklāt atšķirībā no dažu garvilnas šķirņu pārstāvjiem viņi nemēdz aizdambēt gremošanas traktu ar spalvu kumšķiem, tāpēc par īpašu barību saimniekam nav jārūpējas.
Pie šo kaķu plusiem tiek minēta spilgtā individualitāte, elegance un arī inteliģence. Šiem dzīvniekiem ļoti patīk rotaļāties. Ja mājās ir bērns, tad skaidrs, ka viņš būs galvenais kaķa kompanjons ikdienas darbos un nedarbiņos. Ar burmieti mājās nekad cilvēks nejutīsies vientuļš, un arī jautrība nebūs tālu jāmeklē.
Taču ir arī šādi tādi visnotaļ relatīvi mīnusiņi. Šie kaķi ir īsti siltummīļi, jutīgi pret caurvēju (bet tas jau netīk nevienam kaķim). Viņi prasa pastāvīgu uzmanību. Tomēr, lai gan burmieši pieskaitāmi tiem kaķiem, kuri vairāk pieķeras saimniekam, ja ar mīluli regulāri un gana daudz nekontaktējas, viņš var kādā nejaukā brīdī doties laimi meklēt pasaulē.
Iespējams gan, ka viņam vienkārši sakārojies palūkot, kas jauks atrodams aiz dzīvokļa durvīm. Jo sevišķi tas piekodināms kaķu laikā, kad burmieši skaļā balsī pauž savas mīlas alkas (lai gan burmiešu balss nav tik skaļa un nejauka kā viņu radiniekiem siāmiešiem, daudzdzīvokļu namā šādi koncerti varētu nepatikt kaimiņiem).
***
SAIMNIEKU LEPNUMS
Maša brauks precībās uz Zviedriju
Rīdziniece Tatjana Kruša pirms 11 gadiem pat iedomāties nevarēja, ka viņai reiz būs sertificēta un reģistrēta kaķu audzētava, jo patikuši vienīgi suņi.
"Tolaik piedalījos izstādēs ar saviem pūdeļiem. Un, ja reiz iegūtas godalgas un atzinība, tad aug ambīcijas, gribas tādus panākumus atkārtot. Vēl pašlaik mājās vecumdienas vada kādreizējie izstāžu dalībnieki – vienam ir 14, otram – 10 gadu. Vienreiz draugi ieteica, ka man noteikti vajagot kaķi. Tā tas arī sākās.
Ar kaķeni Mašu pirms diviem gadiem pasaules izstādē Austrijā ieguvām labāko titulu par kažoka krāsu. Arī nesenajā starptautiskajā izstādē Rīgā, kur bija pietiekami liela konkurence, šī pati burmiete ieguva tādu pašu vērtējumu. Toreiz man līdzi bija astoņi kaķi. Ar panākumiem startēts Polijā, Lietuvā un Igaunijā.
Pēc pieredzes varu droši apgalvot: burmām ir labs raksturs, viņas ļoti labi satiek ar suņiem, bērniem un pieaugušajiem, vēro, ko dara saimnieki, un rīkojas līdzīgi. Tiem cilvēkiem, kas aizņemti darbā un nevar atlicināt laiku rīta un vakara pastaigām ar suni, bet mājās tomēr vēlas kādu dzīvnieku, iesaku izvēlēties kaķi. Burmas nav nervozas, ir mierīgas un nosvērtas. Vienīgi kaķēni, kamēr aug, ļoti kustīgi, mīl rāpties, slēpties, jāskatās, lai, atverot un aizverot durvis, kādu nesaspiež starp tām vai nejauši neuzmin mazulim uz ķepiņas vai astes. Jāuzmanās arī ar logiem.
Šīs šķirnes kaķi ir ļoti tīrīgi, labprāt ļaujas, kad tiem apgriežu nagus. Gatavojoties izstādēm, vispirms kažoku izķemmēju ar speciālu gumijas suku, tad mazgāju ar šampūnu un balzamu. Burmas ir gudras, pat mazie kaķēni jau trīs nedēļu vecumā, tiklīdz izrāpjas ārā no savas mājiņas, iet uz podiņa, nevis slapinās pa kaktiem. Katrai kaķu ģimenei pie viņu mājokļa nolikts podiņš. Ja ar veselību nerodas problēmas, šīs šķirnes dzīvnieki spēj nodzīvot pat līdz 20 gadiem. Dabiski, ka šķirnes kaķus uz ielas nedrīkst laist, ja saimniekiem ir sava māja, protams, tad var ierīkot voljēru, kur dzīvniekiem pastaigāties un brīvā dabā dzīvot.
Pati mazajiem kaķēniem gatavoju biezpienu, visiem garšo vistas gaļa, paipalu oliņas, kefīrs, dodu tikai labas kvalitātes sauso barību. Visiem maniem kaķiem ir laba apetīte, man patīk, ka dzīvnieki tādi apaļāki. Personiski simpātisks ir krēmkrāsas kažoks, daudzi izvēlas bruņrupuča krāsu.
29. oktobrī Mašu vedīšu precībās uz Zviedriju. Kaķeni uz kādu laiku atstāšu tur, kad viss būs kārtībā, braukšu pakaļ. Potenciālais līgavainis vai līgava burmām, tāpat kā citiem šķirnes kaķiem, jāizvēlas ļoti rūpīgi, lai iegūtu augstvērtīgus pēcnācējus. Pie mums vēl īsti nenovērtē un nedomā, cik svarīgi ir iepirkt kvalitatīvus kaķus ārzemēs. Dabiski, ka tur cena daudzkārt augstāka, cilvēki arī spējīgi to maksāt. Droši vien Mašas mazuļus, ja viss izdosies, kā iecerēts, realizēšu ārzemēs.