Vārds asinssuns nešķiet sevišķas simpātijas raisošs, bet gan drīzāk asociējas ar niknu zvēru, kas gatavs klupt pie rīkles. Patiesībā īstenie asinssuņi ir mednieku palīgi, kuri palīdz atrast ievainotu medījumu, bet pret cilvēkiem, kā jau tas medību suņiem pieklājas, ir īsti mīļumi! Un, runājot konkrēti par Bavārijas asinspēdu dzinējsuni, jāpiebilst, ka šķirnes oriģinālajā nosaukumā vārda asinis nemaz nav.
Mīlīgais asinssuns (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šķirnes vācisko nosaukumu Bayrischer Gebirgsschwesshund varētu burtiski tulkot kā Bavārijas kalnu sviedru suns. Angliskais (un arī daudzu citu valodu) nosaukums vēsta, ka tas ir bavāriešu kalnu dzinējsuns. Latvijas valodnieki pacentušies šķirnes nosaukuma oficiālajā latviskojumā ietvert šo suņu darbības (izmantošanas) specifisko veidu.
Kalnu sviedru ošņātājs
Bavārijas kalnienēs medniekiem nepieciešami īpaši dzinējsuņi. Uz akmeņiem ar dzīvnieku pēdu izsekošanu tā paknapāk – uz klintīm nospiedumi nepaliek. Tāpēc zelta vērtē ir suns, kurš apveltīts ar izcilu ožu, turklāt ir samērā mazs, taču veikls un manevrētspējīgs. Vēl kāda būtiska īpašība – šis suns pēdas dzen, nevis iedūris purnu zemē, izsekojot dzīvnieku pēdu pa pēdai, bet gan ostot gaisu un tādējādi spējot izvēlēties taisnāko starp klintsbluķiem atrodamo ceļu. Turklāt necenšas vienā vīlē tikt pirmais pie vajājamā zvēra, bet gan ik pa gabaliņam pagaida savu saimnieku, rejot darīdams zināmu savu atrašanās vietu.
Šāds izcils odējs ir neatsverams, izsekojot aizšautu medījumu, arī mežā. Jo sevišķi ja šautais meža kustonis nav atrasts, bet metas jau tumšs, suņa spēja izsekot asinspēdu ir ļoti būtiska. Nu, kaut vai tāpēc, lai neveiksmīga šāviena rezultātā medījumam nenāktos neatrastam un žēlastības šāvienu nesaņēmušam vairākas dienas mocīties agonijā.
Kalsns, bet bavārietis?
Bavārijas asinspēdu dzinējsuņi ir tipiski pēddziņi. Ja ielūkojas vēsturē, tad līdzīgi četrkājainie mednieki Rietumeiropā bijuši sastopami jau viduslaikos. Bavāriešus mēdz salīdzināt ar Svētā Huberta dzinējiem un, protams, arī ar tuvākajiem radiniekiem Hannoveres asinspēdiniekiem. Zināma līdzība saskatāma arī ar itāļu, čehu un austriešu putnusuņiem.
Iespējams, raibo asiņu dēļ šie suņi ir tik universāli izmantojami. Mūsdienās viņi sekmīgi strādā gan briežveidīgo, gan lapsu un pat bebru medībās.
No citiem līdzīgiem suņiem bavārieši atšķiras ar kalsnu, tomēr spēcīgu miesasbūvi. Šie četrkājainie kalnu taku lodātāji veidoti, krustojot dažnedažādus gan medību suņu šķirņu pārstāvjus, gan vietējos krančus. Un gala rezultāts iznācis brīnišķīgs – uzticams, mierīgs un mīļš dzīvnieks, kurš apveltīts ar izcilām spējām veikt savus darba uzdevumus. Pirmais šķirnes standarts apstiprināts jau 1912. gadā. Tāpēc patiešām pārsteidzoši, ka šie bavārieši nav spējuši izpelnīties popularitāti – pat Vācijā šo suņu nav daudz.
Istabā neieslogiet!
Atšķirībā no daudzām citām medību suņu šķirnēm Bavārijas asinspēdu dzinējsuņi nav pārvērsti par mājas mīluļiem vai bērnu rotaļlietām. Mīļā rakstura un uzticības saimniekam dēļ varētu gan par tādiem kļūt, bet vismaz Latvijā par bavāriešu asinspēdu dīvānsuņiem dzirdēts nav. Varbūt tāpēc, ka pie mums šīs šķirnes pārstāvji vēl aizvien ir reti sastopami un viņu saimnieki parasti ir mednieki, kuri tieši tādus palīgus sev meklējuši. Lai gan bavārieši nav lieli un viņu vilna ir īsa (un tātad lielas problēmas kopjot neprasa un mēbelēm neko lieku nepieaudzē), jāatceras, ka viņi tomēr ir un paliek medību suņi. Un tas savukārt nozīmē, ka īsteno šo dzīvnieku jaukumu un vērtību var izbaudīt vienīgi medībās. Jā, ziemas spelgonī šos suņus nevajadzētu ilgstoši turēt laukā, taču bez pastaigas svaigā gaisā neiztikt.
Bavārieši ir viegli apmācāmi un paklausīgi suņi. Nekur tālu no saimnieka neaizklīst pat tad, ja uzoduši ko interesantu un sākuši dzīt pēdas. Tiesa, tikko pēc interesantuma uzošanas suni pārņem īsts entuziasms, tāpēc viņš var neievērot to, kas notiek visapkārt, tālab pilsētā pa ielu četrkājainais mednieks būtu vedams pie saites.
***
SAIMNIEKA LEPNUMS
Skrūvgrieža vietā nopērk medību suni
Braitonam, Bavārijas asinspēdu dzinējsunim, pašlaik ir gads un četri mēneši. Oktobrī, kad sāksies medības, saimnieks Guntars Greters viņu atkal ņems līdzi uz mežu.
"Pirmo reizi Braitons ar meža dzīvniekiem tikās sešu mēnešu vecumā. Alūksnē ir speciāls laukums, kur iedzīti sivēni, un pie tiem laiž apmācīt jaunos medību suņus. Braitons apstājās apmēram metra attālumā no lielās cūkas un tikai tad atlēca atpakaļ. Mednieks, kurš tur nodarbojas ar apmācību, bija izbrīnīts – reti kurš jaunulis esot tik drošs. Viņa tēvs ir no Polijas, ieguvis trīs zelta medaļas. Braitona pats pirmais medījums ir pele, taču laukos, kur biju paņēmis līdzi suni, vienam saimniekam nokoda divas vistas un kaķi. Lieki teikt, kā īpašnieks to pārdzīvoja, jo katram savējais ir īpašs dzīvnieks.
Patiesību sakot, mēs nemaz negribējām suni pirkt. Draugi mūs uzaicināja uz izstādi, pie reizes vēlējos lielveikalā Alfā nopirkt skrūvgriezi. Aizgājām, protams, paskatīties arī dzīvniekus. Pie sētas ārā bija piesieti daži mazi kucēni. Kā vienu paņēmām rokās, tā viss – mājās jau braucām ar suni. Braitons ir no Valmieras suņu audzētavas, šādi dzinējsuņu kucēni toreiz maksāja 250 latu. Abi mūsu dēli bija vasaras nometnē, nemaz nezināja, ka mājās mums ir suns. Aiz sajūsmas raudāja prieka asaras.
Lielākās blēņas? Visas tālvadības pultis sagrauzis, par to saņēma pērienu. Arī dīvāns pagrauzts. Vienreiz, kad nepaņēmu līdzi uz mežu, sagrauza manus apavus. Nevienam citam no mājiniekiem, bet tieši man. Tagad varu visiem ieteikt: ja esat izlēmuši iegādāties suni, pirms tam noteikti negādājiet jaunas mēbeles, kamēr dzīvnieks kucēna vecumā. Skaidrs, ka pēc suņa pirmā dzīves gada mājā vai dzīvoklī ir jātaisa remonts. Viņam ir labs kontakts ar ļoti daudziem cilvēkiem, tikai pret dažiem izturas piesardzīgi. Grib parādīt, kurš ir saimnieks mājās, gudrs. Vēlējās iezīmēt savu teritoriju un rādīja zobus jaunākajam dēlam Uldim. Puika nepiekāpās, jo tā ir viņa istaba, viņš tur būs noteicējs, Braitons ar to samierinājās, piekāpās. Patiesībā ir kautrīgs, bet mīl pakaitināt kaimiņu suņus. Viņš nerej, bet vienaldzīgi paiet garām, kustinot savu asti. Dabiski, ka pārējie ņemas riet, visi satraukti, bet mūsējais tik soļo garām, it kā nekas nebūtu noticis. Pēc rakstura labdabīgs, draudzīgs, sarga lomai neder, bet es jau vēlējos medību suni. Neesam domājuši piedalīties izstādēs, vienīgi medībās. Kad grib tikt ārā, pieiet pie durvīm un gaida, kad izlaidīs. Toties, lai iekšā tiktu, skrāpējas gar durvīm. Baidās no tumsas.
Kad Braitons bija pavisam maziņš, kāpa augšā uz otro stāvu un līda gultā pie vecākā dēla Aivja. Tagad naktis pavada savā guļvietā pirmajā stāvā. Mazliet grūtāk bija ziemā – viņu nevar atstāt vienu ārā visu dienu, jo ir par vēsu. Sildījās pie radiatoriem. Pavasarī sunim gadījās izpeldēties, saslima, pāris dienas nogulēja, daudz dzēra, līdz atkal bija vesels.
Lāgā negrib ēst profesionālo barību, toties garšo āboli, bumbieri, vīnogas, arbūzi. Ābolus un bumbierus no koka rauj, ērkšķogas no krūma, bet ļoti uzmanīgi, lai nesavainotos ar ērkšķiem. Viņu nedrīkst pārbarot, lai varētu tikt alās un izlīst ārā. Atkal vedīšu uz apmācībām, jo jāatkārto, jāatsvaidzina iemaņas.