Šķiet, kāds mani sapurināja. Kā iznirdama no ūdens pamostos. Tumšs. Neko nesaprotu. Kur esmu? Kas esmu?
Pamestā. Stāsts iz dzīves. 9.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Acis sameklē ierastā vietā pulksteni. Četri, nulle viena minūte. Pārlaižu acis telpai. Ak, jā! Mana guļamistaba. Atmiņā sāk kārtoties pēdējo stundu notikumi.
Es biju kopā ar vīrieti. Kur viņš ir? Marjans rātni guļ uz gultas maliņas, uzgriezis man muguru. Klusi šņākuļo. Džentlmenis! Kad es atslēdzos un iegrimu dziļā miegā, viņš apgūlās man blakus tā, lai netraucētu.
Mums kopā būt atlikušas nepilnas četras stundas. Pieglaužos Marjana mugurai. Apskauju tik bezgala mīļo ķermeni. Noglāstu viņa vēderu. Pabužinu vilniņu vēdera galā un, protams, mana roka mehāniski sagrābj dārgo izaugumu, kas man sagādājis tik daudz neaizmirstamu brīžu. Dārgais izaugums strauji paliek lielāks manā saujā. Marjans miegā nopūšas. Es it nemaz negribu prātot, ko tas varētu nozīmēt. Veļu vīrišķi uz muguras un traušos tik viņam virsū...
«Cik tīkami tā pusmiegā mīlēties!» Marjans čukst man ausī.
Par atbildi ņurrāju kā kaķene. Tieku līdz maigam orgasmam un turpat arī iesnaužos. Atkal pamostos no tā, ka mani kāds ritmiski grūsta. Izrādās, nu jau esmu uz muguras un šoreiz Marjans ļauj sajust, kā tas ir, kad tu pamosties no tā, ka tevi kāds «seksuāli izmanto». Murrr! Baigi labi tā ir!
Atkal abi snaužam, tā arī neatkabinājušies viens no otra.
Un nu zvana modinātājs! Nu, viss! Murkšķa diena beigusies! Zirgu zagļi izklīst pa mājām! Pati sev piedraudu: ja tu bimbāsi, sabojāsi pilnīgi visu. Īsti puikas neraud! Es neraudu — es vāru kafiju. Smērēju sviestmaizes un visu laiku tarkšķu. Mēļoju visādus smieklīgus atgadījumus no savas un paziņu dzīves. Marjans smejas vietā un nevietā. Palūdz baltu lapu un uz tās saraksta visas savas koordinātes — telefonus, e-melus, adreses. Pasniegdams man aprakstīto lapu, saka:
«Tagad nesolīsim viens otram rakstīt un zvanīt. Ja būs lemts, sazināsimies.»
Pārāk aizrautīgi māju ar galvu. Lai izlīdzinātu situāciju atjokoju: «Sarunāts, ja būs lemts, paaicināšu tevi uz bērna kristībām.»
Marjans nesaprot: «Kāda bērna?»
«Janeka. Jana. Saukšu viņu pusvārdā no tava vārda. Bet, ja būs meitene, tad atkal varēs izmantot pirmo pusi no tava vārda — Marija,» jokoju vien tālāk.
«Es nebrīnītos, ja tu tā izdarītu,» vairāk nekā nopietni atbild Marjans, neatstājot man iespēju jokot tālāk.
Tālāk es nejokoju, bet krītu polim ap kaklu un uz atvadām kvēli skūpstu. Tad stumšus izstumju pa durvīm ārā. Viss! Vairs negribu viņu redzēt ne mirkli, citādi atkal sākšu gribēt un vēl kaut ko. Lai viņš brauc!
Darbā esmu izklaidīga. Kolēģi izvirza dažādas versijas manas neattapības sakarā. Visas, protams, par vienu un to pašu. Jā, viņi uzminējuši. Man nav spēka piedalīties kolēģu joku triekšanā. Pēkšņi uzrodas kurjers, kas man atnesis orhideju pušķi. Darba biedru draudzīgā «ō!» pavadīta, eju saņemt pušķi.
Kas varētu būt sūtītājs?
(Turpmāk vēl.)