Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8921265t1h25af.jpg)
Skat, kā — pa burtam vien pazudis vārds «sarkans» gan Latviešu strēlnieku laukuma, gan pieminekļa nosaukumā. Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja nesen atbalstījusi lielas naudas summas — 120 000 latu — piešķiršanu Latviešu strēlnieku laukuma detālplānojuma izstrādei. Iecerēts rīkot arī starptautisku arhitektu plenēru.
Šī nebūs ne pirmā, ne vienīgā šķēpu laušana ap laukumu un pieminekli. Šoreiz vismaz pašvaldība nav ieminējusies, ka Latviešu strēlnieku pieminekli vajadzētu pārvietot. Taču tādas ieceres ir bijušas. Šoreiz pašvaldība piedāvā civilizētu risinājumu — aizvākt Latviešu strēlnieku piemineklim traucējošo sabiedriskā transporta pieturvietu un kiosku.
Kas notika pirms 41 gada?
Kāpēc strēlnieku piemineklis ir tik nemīlams? Laikam jau tāpēc, ka biogrāfija tam tāda — nepareiza. Tātad vispirms tapa Latviešu sarkano strēlnieku laukums, precīzāk, 1965. gadā tas ieguva šādu nosaukumu. Jā, un tajā atradās, ja gribam būt precīzi, Latviešu sarkano strēlnieku memoriālais muzejs — piemineklis. Muzejs tika atklāts 1970. gada 22. aprīlī, komunisma vadoņa Ļeņina 100. dzimšanas dienā, bet piemineklis — pēc viena gada. 1972. gadā kompleksa autori — tēlnieks Valdis Albergs, arhitekti Dzintars Driba un Gunārs Lūsis-Grīnbergs — saņēma PSRS Valsts prēmiju. Stāsta, ka 13 metru augstā, sarkanajā granītā cirstā strēlnieku trīsfigūru grupa bijusi lielāka, bet pieminekli vēl pirms uzstādīšanas saīsinājis ugunsgrēks. Arī muzeja ēka neesot līdz galam pabeigta, tā bijusi plānota garāka.
Kas notika pirms 16 gadiem?
Atmoda, protams, ieviesa korekcijas lietās un vietās, kas bija saistītas ar strīdīgiem vēstures traktējumiem. Kuri tad bija uzskatāmi par sarkanajiem, kuri — vienkārši par latviešu strēlniekiem? Latvijas okupācijas muzeja mājaslapā sniegts koncentrēts skaidrojums: «Latviešu strēlnieku bataljoni un pulki bija nacionālās armijas vienības cariskās Krievijas armijas sastāvā, ko sāka veidot 1915. gadā. Tās cīnījās Latvijas teritorijā un līdz 1917. gada septembrim aizstāvēja Rīgu pret vācu armiju. Komunistu propagandas ietekmē daudzi latviešu strēlnieki 1917. gadā pievērsās komunisma idejām, un latviešu strēlnieku vienības palīdzēja Ļeņinam nostiprināt varu, karojot dažādās Krievijas pilsoņu kara frontēs līdz 1920. gadam. Daudzus no šiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem vēlāk nošāva Staļina «tīrīšanās» 1936.–1938. gadā.»
1990. gadā arī Latviešu sarkano strēlnieku laukums zaudēja krāsu apzīmējošo vārdu savā nosaukumā. Atmodas laikā slēdza arī Latviešu sarkano strēlnieku muzeju. Savukārt šajā ēkā tagad esošais Okupācijas muzejs pirmo izstādi atklāja 1993. gada 1. jūlijā.
Ko darīt: par un pret?
Ik pa laikam uzsprikst diskusija gan par muzeja ēkas, gan pieminekļa nākotni. Dzirdēti galēji spriedumi — no nojaukšanas un pārcelšanas līdz paplašināšanai. Jau 1998. gadā kādas diskusijas dalībnieki meklēja visām iedzīvotāju grupām pieņemamus risinājumus, ko turpmāk darīt ar Okupācijas muzeju, kurp pārcelt Latviešu sarkano strēlnieku pieminekli. Pēc nieka diviem gadiem Latvijas vēsturnieku komisijas locekļi Andris Caune, Valdis Bērziņš, Ēriks Jēkabsons, Heinrihs Strods, Valters Nollendorfs, Vilnis Zariņš, Aivars Stranga, Inesis Feldmanis, Marģers Vestermanis un Daina Kļaviņa uzrakstīja vēstuli, kurā aicināja saglabāt strēlnieku pieminekli. «Latviešu strēlnieki ir daļa no mūsu tautas vēstures un aizmēzt strēlnieku pieminekli no tam pienācīgās vietas Daugavmalā būtu nepiedodams kauna darbs, dziļa necieņa pašiem pret sevi, kam nav un nevar būt attaisnojuma,» tāds bija viņu uzskats tolaik. Viņi ierosināja vien mainīt sarkanajiem strēlniekiem veltīto uzrakstu pieminekļa pakājē. Tā vietā vajagot uzrakstīt: «Latviešu strēlnieki: 1915–1920». Domāts, darīts. 2001. gadā Rīgas domes Pieminekļu padome varēja izteikt tikai nožēlu, ka arhitekts Gunārs Lūsis-Grīnbergs patvarīgi mainījis uzrakstu piemineklim. Tagad monumenta postamentā redzams lakonisks teksts «Latviešu strēlnieki 1915.–1920.» Tiesa, sarkanajiem strēlniekiem raksturīgā simbolika — zvaigzne pie cepures un Sarkanā karoga ordenis pie šineļa — nekur nav pazudusi...
Jā, un 2003. gadā semināra «Pēckara arhitektūras mantojums. Rīgas Rātslaukuma apkārtnes detālplānojuma koncepcijas» dalībnieki atzina, ka Okupācijas muzejs un Latviešu strēlnieku piemineklis ir saglabājamas vērtības.