«Cilvēki, manuprāt, dalās tādos, kuriem patīk kaķi, un tādos, kuriem viņi totāli nepatīk vai arī ir vienaldzīgi,» uzskata Latvijas Televīzijas režisors Arvīds Babris.
Kaķu pievilcības spēks (4)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Es piederu pirmajiem, jo manās mājās ar nelieliem pārtraukumiem vienmēr bijuši kaķi. Šobrīd mūsu mīlule ir četrus gadus veca kaķenīte Pigija."
Konservatīva un audzināta
Pirmās atmiņas par peļu junkuru savās mājās Arvīdam ir no tā laika, kad mācījies 2. klasē. Diemžēl runčuks pazudis – neesot atgriezies no pastaigas pa Maskavas forštates daudzdzīvokļu namu pagalmiem. "Deviņdesmito gadu beigās mums bija divas kaķenes. Kamēr vēl mazas, satika labi, viena ar otru spēlējās, bet paaugušās sāka dalīt teritoriju. Nu jau abas ķer peles citos medību laukos," apcerīgi saka Pigijas īpašnieks un piebilst, ka simpātijas pret kaķiem viņš laikam esot pārmantojis no savas mammas, kas kaķu bacili pielaidusi arī savai meitai – Arvīda māsai. "Viens no mammas runčukiem pat iekļuva Reuters bilžu galerijā, jo izcēlās ar to, ka viena acs viņam bija zaļā, otra – zilā krāsā."
Saimniekiem jau savs dzīvnieciņš vienmēr ir mīļš, vienalga kāda izskata un rakstura viņš būtu. Tomēr tie nešpetnie, atraktīvie un neatkarīgie laikam jau paliek vairāk prātā. "Pirms Pigijas mums bija runčuks Rū – izteikti patstāvīgs džeks, neatkarības iemiesojums. Viņam patika dzīvoties pa āru, varēja pat visu dienu nosēdēt kokā. Diemžēl Rū pazuda. Kad bijām sataisījušies braukt vasaras ceļojumā, viņu vedām pie manas māsas, kas bija apsolījusies kaķi pieskatīt. Kāds no garāmbraucošajiem trolejbusiem runci sabiedēja tā, ka viņš izrāvās no rokām un metās bēgt. Ķērām viņu, bet nenoķērām..."
Neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks pavadīts kopā ar mājdzīvnieku, tas ieņem savu vietu saimnieka sirsniņā, tāpēc dažs no mums nākamajam kaķim vai sunim nevar sasparoties ilgu laiku vai pat nekad. "Pēc Rū pazušanas māja šķita daudz tukšāka un klusāka, tāpēc sākām ilgoties pēc kāda sunīša vai kaķīša. Kopā ar bērniem aizbraucām uz Čiekurkalna tirgu, kur piegājām pie kādas sieviņas ar daudziem kaķēniem groziņā. Viens no tiem uz mums kaut kā īpaši paskatījās..." atceras Arvīds.
Ja ir bijis šāds acu kontakts, tad vairs nešķietot svarīgi, vai kaķis nāk no dižciltīgas dzimtas, ir retas šķirnes pārstāvis vai jauktenītis. "Mūs piesaistīja Pigijas plankumainais kažociņš, kas pēc izskata mazliet līdzinājās mežazvēra kažokam, bet glāstot šķiet tikpat maigs kā šinšillai. Bet vispār nostrādāja tas pats kritērijs, ko izmanto, vērtējot cilvēku, – galvenais, lai cilvēks būtu labs!"
Kaķenītes uzvedība liecinājusi, ka viņa nāk no labas ģimenes. Pigija jau mācējusi nokārtoties kastītē, arī savi ēšanas paradumi bija izveidojušies. "Savulaik runcim Rū lielākais kārums bija zivis – svaigas reņģes viņš varēja ēst līdz nelabumam, bet Pigija mielojas tikai ar sauso barību un kaķiem domātajiem gaļas konserviem. Svaiga gaļa viņu atstāj vienaldzīgu, bet kārums ir vitamīnu graudiņi, kurus dažkārt iedodam. Pēc tiem Pigijai ir pamatīgs enerģijas pieplūdums," stāsta Arvīds, kuram ir iespēja salīdzināt vairāku savu mājas mīluļu ēdienkarti. "Esam mēģinājuši kaķenei piedāvāt šo un to ēdamu, taču viņa paliek uzticīga sausajai barībai un liellopa gaļas konserviem. Šajā ziņā viņa laikam ir konservatīva būtne."
Klusa un savrupa
Pigija ir klusa un mierīga, tā par savu mājas mīluli saka Arvīds Babris. Pie saimnieka teiktā gribas piebilst – ļoti piesardzīga, jo svešiniekiem, tas ir, man un fotogrāfam, jāiztur pamatīgs face controle. Mēs tiekam novēroti gan no otras istabas, gan no dīvāna apakšas, gan no palodzes. Arvīds atklāj, ka iemīļota slēptuve Pigijai esot viens no plauktiem, uz kura izkārtotas apjomīgas mīkstās rotaļlietas, jo aiz to muguras dzīvnieciņš jūtoties drošā patvērumā. "Kāpēc Pigija grib slēpties? Es domāju, ka vispirms viņa vēlas izpētīt, kas ir ienācis viņas teritorijā, un tikai tad tuvoties. Lai gan bieži vien kaķa ziņkārība gūst virsroku, un Pigija aizmirst par piesardzību. Protams, pie tiem ciemiņiem, kas nāk biežāk, viņa ir pieradusi, no tiem neslēpjas, taču arī klēpī nekāpj. Patiesībā reti kuram viņa ieritinās klēpī, arī mums, mājiniekiem, ne," kaķenes uzvedību raksturo Arvīds.
Pigijai esot toleranta attieksme pret savu saimnieku dienas režīmu – savus noteikumus nediktējot un no rīta piecos nemodinot. Tiesa, reizēm pa nakti uzspēlējot futbolu ar kādu papīra gabaliņu vai paķerot mušas. Ja esot kāds kreņķis, pasūdzoties savā valodā. "Šķiet, kaķenīte ir vairāk pieķērusies Kristīnei (Arvīda draudzene – aut.), jo viņa biežāk nekā es ir mājās, kā arī dod Pigijai ēst. Kad vakarā viņa ielec pie mums gultā, parasti izvēlas gulēt Kristīnes pusē. Tiesa, pirms tam kaķene ir kārtīgi paspēlējusies ar manu roku: ķērusi, košļājusi, paskrāpējusi ar pakaļkājām. Nezinu, vai viņa pēc tam jūtas apmierināta, jo ir taču veikusi savu ikvakara rituālu, vai – gluži pretēji – ir vīlusies, jo sapratusi, ka tā ir tikai cilvēka roka, nevis pele. Taču šis rituāls atkārtojas diendienā. Vienvakar, kad biju rokas apsedzis ar segu, Pigija bija neizpratnē, kur pazudusi viņas iemīļotā spēļmantiņa," smejas Arvīds. "Patiesībā pēc tā, kuru vietu dzīvoklī Pigija izvēlas gulēšanai, var prognozēt, kāds drīzumā būs laiks. Ja viņa iekārtojas radiatoru tuvumā, skaidrs, ka tuvojas sals."
Bailes un prieks
Kad Pigija bijusi vēl maza, viņai reiz neveiksmīgi beigusies pastaiga pa palodzi – slīdējušas ķepas, un viņa izkritusi pa logu. Ne tikai izkritusi, bet sasitusies tik pamatīgi un arī cietusi no apkārtnes klejojošo kaķu uzbrukuma, ka vajadzējis vest pie ārsta un kādu laiku dakterēt. Kopš tās reizes viņa vairs neesot mēģinājusi izkļūt laukā, jo ir bail.
"Gluži kā sunītis kaķene mūs sagaida pārnākam un pavada aizejam. Mēs vēl nenojaušam, ka otrs tuvojas dzīvokļa durvīm, kad kaķis ar savām izcilajām maņām to jau ir piefiksējis," ar maigumu balsī saka Arvīds un piebilst, ka Pigija ar savu uzvedību mēdzot arī nosodīt saimniekus, ja viņi diennakti vai ilgāku laiku atstājuši kaķeni vienu pašu mājās. "Kaut viņa nav tikusi pamesta, jo parasti sarunājam, ka kāds nāks viņu apraudzīt un pabarot, Pigijas aizvainojums ir liels – viņa labu brīdi mūs ignorē. Tikai pēc pusstundas un stundas pievēršas mums – ā, jūs arī esat mājās!"
Jautāts, kā varētu būt sadalītas lomas visiem dzīvokļa iemītniekiem, Arvīds prāto, ka viņš, iespējams, ir bargais saimnieks. "Kādam taču jānorāda, ko Pigija drīkst un ko ne. Piemēram, kaķenei nav atļauts staigāt pa galdiem. Virtuvē tas ir noliegts uz stingrāko, bet istabās viņa drīkst galdu izmantot kā atspēriena laukumu, lai tiktu augstāk uz kāda skapja, plaukta vai palodzes. Pigija šos aizliegumus respektē," par kaķenes uzvedību stāsta Arvīds un nopūšas, kad pavaicāju, kur ņurrātāja asina savus nadziņus. "Esam pirkuši speciāli nagu asināšanai paredzētās ietaises, bet Pigija tās noniecina, par atbilstošāku šai nodarbei atzīstot paklāju vai tapetes. Mēbeles gan nav aiztikusi."
"Pigija ir normāls kaķis," saka Arvīds, "ar savu funktieri un raksturu. Un piederības izjūtu mājai. Pirms dodas pie naktsmiera, kaķene izstaigā visas istabas, vai viss ir kārtībā, un tikai tad saritinās kamoliņā.