Velsas springerspaniels Latvijā ir pavisam jauna šķirne, tās pirmsākumi meklējami Velsā vairāk nekā pirms 400 gadiem. Jau kādā 16. gadsimta manuskriptā atrodamas ziņas par suņiem, kuri varētu būt Velsas springerspanielu priekšteči.
Šķirnes nosaukumam pievienotais vārds springer angļu valodā nozīmē lēcējs. Tas norāda uz suņa spēju veikli uziet medījumu. Nosaukums radās 19. gadsimta beigās, kad šīs šķirnes suņi piedalījās Biringhemas izstādē. 20. gadsimta sākumā Velsas springerspaniels tapa par atzītu šķirnes standartu, kas nedaudz vēlāk kļuva populārs daudzās citās valstīs, arī Amerikā.
Mednieki un gani
Lai gan šī ir viena no vecākajām medību suņu šķirnēm, sākotnēji dzīvniekus izmantoja par ganiem Velsā un Anglijas rietumos. Iespējams, ka Velsas un angļu springerspanielam ir kopīgi priekšteči. Velsas springerspaniels salīdzinājumā ar savu ciltsbrāli ir nedaudz mazāks, viņa galva nav tik masīva, bet balto kažoku vienmēr izraibina tumši rudi plankumi. Kažoks vienmēr ir zīdaini blīvs un nekad nav viļņots.
Daudzpusējās spējas, instinkti, teicami veidotais ķermenis un oža padara tos par izciliem medniekiem, putnu suņiem, kas lieliski dzen pēdas, orientējas un atnes medījumu. Savas lieliskās izturības dēļ viņi var skriet stundām nenoguruši. Medībās dzīvnieka uzdevums ir izbiedēt, iztramdīt putnus, lai mednieks var viņus gaisā nošaut, tad atrast un atnest saimniekam.
Velsas spanielam ir līdzīga izcelsme kā angļu springerspanielam, taču tas atšķiras ar krāsu, īsākām kājām un galvas formu. Agrāk visus spanielus sauca par kokeriem un kokerspanieliem. Daudzos agrīnos rakstos šo šķirni pieminēja kā Velsas kokeru.
Ģimenes mīlulis
Mūsdienās Velsas springerspaniels gan vairāk ir kā sporta suns un ģimenes mīlulis. Tas ir priecīgs, enerģisks un bezgala dzīvīgs suns, kam nepieciešama cilvēka sabiedrība, regulāri treniņi, peldes vasarā un pastaigas brīvā dabā. Velsas springerspanieli ir uzticami, viegli trenējami, mīloši, paklausīgi un sirsnīgi ģimenes draugi, kam patīk bērni. Te gan jāpiebilst protams, tikai tādi, kas nerausta aiz astes. Šie suņi ir ļoti draiskulīgi un spēlēties kāri, un viņiem ir ļoti labi attīstīta humora izjūta, suņi lieliski saprotas ar citiem dzīvniekiem. Izņēmums, protams, ir medījums – truši un kanārijputniņi.
Kā jau visiem spēlēties alkstošajiem medību suņiem, arī Velsas springerspanielam patiks tukšas plastmasas pudeles, zeķes, čības un citi interesanti interjera elementi. Viņi lieliski atceras, kur tiek noliktas kārotās mantas, un cenšas tām tikt klāt.
Dresēšana un kopšana
Velsas springerspaniels ir kārs izzināt apkārtni, vēlas izpatikt savam saimniekam, mācīties ko jaunu, bet dažkārt spēj būt mazliet stūrgalvīgs savu instinktu un senās patstāvības dēļ. Šim sunim nepieciešama stingra, pakāpeniska, tajā pašā laikā maiga dresēšana. Spanieli ātri mācās, bet ātri arī aizmirst iemācītās komandas, tāpēc tās nepieciešams regulāri atkārtot.
Suņa dzīvīgumu un kustīgumu var apvaldīt tikai ar treniņiem un pastaigām. Bez attiecīgām aktivitātēm dzīvnieks var aptaukoties un kļūt garlaikots. Šai suņu šķirnei Latvijā nekupē astes, tas notiek, iespējams, tikai Amerikā. Tieši aste sunim piešķir īpatnēju burvību. Velsas springerspanielam ir konusveida galvaskauss un garš muskuļots kakls, vidēji garš kvadrātveida purns. Suns ir uzmanīgs un draudzīgs.
Dzīves pirmajā gadā nepieciešama visgudrākā pieeja apmācīšanai. Velsas springerspaniels jāķemmē reizi nedēļā un jāfrizē reizi sezonā, bieži jātīra ausis, kā arī regulāri jāgriež nagi un spalva starp pirkstiem.
Velsas springerspanielu ir iespējams turēt dzīvoklī, bet tad tas attiecīgi jānodarbina ar daudzām pastaigām un treniņiem. Sunim nepieciešams tāds saimnieks, kas spētu par viņu attiecīgi rūpēties.
Velsas springerspaniels ir draudzīgs pret visiem suņu mīļotājiem, taču var būt atturīgs pret svešiniekiem. Jautrs, jauks, ar labu raksturu, bezgala izskatīgs un drosmīgs draiskulis – tāds ir šis suns.
***
***
SAIMNIEKA LEPNUMS
Olimpija saimnieku pārspēj viltībā
Rīdzinieks Jānis Kalniņš nesen pārcēlies uz jaunu dzīvesvietu Mežaparkā. Viņš ar neslēptu lepnumu stāsta par savu Velsas springelspanielu, ko daudz un bieži arī pats iemūžina fotoattēlos:
"Bērnībā man bija divi krievu spanieli. Ilgs laiks pagāja, kamēr sadūšojos par jauna suņa iegādi. Piezvanīju uz spanielu audzētāju biedrību. Tur man pateica, ka krievu spanielus vairāk neaudzē, bet esot metiens Velsas springerspanielam. Aizgāju uz izstādi. Nejaušība vai likumsakarība, bet izstādes laikā Velsas springerspaniels uz mani tā paskatījās, ka es sapratu – man noteikti būs tāds suns.
Ļoti gatavojos suņa ienākšanai manā dzīvē, vācu informāciju par šo šķirni, gāju uz zooveikaliem. Izjūtas bija neaprakstāmas, kad Olimpija ienāca manā mājā. Speciāli izbrīvēju dienas, lai sākumā varētu pavadīt laiku tikai ar viņu. Tiklīdz Olimpiju atstāju vienu, viņa ķērās pie Art deco dīvāna, grāmatu un apavu pluinīšanas. Tad es sapratu, ka viņu nedrīkst atstāt vienu, un mēs pārcēlāmies uz Mežaparku pie vecmāmiņas.
Neviens mans draugs un cilvēki apkārt nekad agrāk nebija redzējuši šādu suni. Cilvēki nāca klāt un jautāja, kas tas par suni, teica komplimentus – un tā gandrīz katru dienu. Visiem viņa patika un patīk joprojām.
Olimpija ir mans mīļums un iedvesmas avots, esmu sacerējis viņai par godu sonatīni. Turklāt viņa māk arī dziedāt ģitāras vai mutes ermoņiku pavadībā.
Šā bezgala hiperdinamiskā suņa skaistums ir nenoliedzams un dzīvīgums, entuziasms, raksturs – apbrīnojams. Nevaru aprakstīt to prieku un laimi, ko suns ienesis mūsu ģimenē.
Viņai nepieciešami regulāri treniņi. Ja zinu, ka nesanāks vismaz stundu veltīt vienai pastaigai, ņemu riteni, taču tāpat nav izdevies atrauties no viņas ne uz mirkli. Mēs abi diezgan labi mākam peldēt, un ūdens mums sagādā patiesu prieku. Dažkārt baidos, ka viņas medību suņa instinkti var likt dzīties pakaļ no krūma izlēkušam zaķim, tāpēc vienmēr esmu uzmanīgs.
Bieži notiek tā, ka viņa pārspēj mani viltībā, ja neuzmanos. Nākotnē, iespējams, nopirkšu šauteni, un tad mēs dosimies medīt pīles. Olimpijai tas noteikti patiks.