Nav skumjāka stāsta pasaulē kā stāsts par Romeo un Džuljetu… Arī šis būs skumjš stāsts — vien mūsdienu versijā izsāpēts, līdz mielēm izraudāts, bet vēl arvien sirds vistumšākajos kambaros dziļi, dziļi sūrstošs. Atliek vien uzvirmot kaut mazākajām atmiņu vēsmām, un brūce paveras.
Uzausa burvīgs Līgo dienas rīts. Aiz laimes staroju, jo kopā ar VIŅU, viņa brāli un draudzeni bijām nolēmuši gada īsāko nakti četratā nosvinēt Kurzemes pusē — Kandavā pie Velnakmens. Četras laimīgas sirdis pēcpusdienā ieradās skaistajā Kurzemes pērlē. Daba, Līgo vakars un blakus mīļotais cilvēks. Cilvēks, kura smaids vien man lika aizmirst visu uz šīs pasaules, jo mīlēju... ļoti, ļoti mīlēju!
Bet... telts tā arī palika neuzcelta — laikam nebija lemts. Mans puisis pēkšņi izmainījās. Pavēstīja, ka nolād to dienu, kad mani iepazinis. Viņš vairāk nespējot dzīvot melos (abi nebijām brīvi). Pār viņa lūpām, kuras vēl pirms mirkļa bija mani tik kaislīgi pratušas skūpstīt, vēlās pašpārmetumi, sāpes par savu nevarību izdarīt izvēli starp ģimeni un mani — izmisums, bezcerība...
Paliku kā ar aukstu ūdeni aplieta — vēl brīdi nespēju aptvert, ka tā ir taisnība; nespēju noticēt, ka mans tik ilgi gaidītais skaistākās nakts Papardes zieds tā arī netiks sameklēts, bet pašreiz to nežēlīgi ar zābakiem bradāja mans mīļotais cilvēks! Kā pātagas cirtieni manu dvēseli plosīja nežēlīgie vārdi.
Viss beidzies — nekad, nekad vairs — tie bija vienīgie vārdi, ko kā palēninātā filmā spēja aptvert mana apziņa. Nebūs vairs kopīgu saulrietu pie jūras, nebūs ievziedu Gaujas pļavās, nebūs kopīgā laika, kad stundas aizskrien kā mirkļi un vienmēr to ir par maz.
Pēc brīža, asarām plūstot pār vaigiem un aizmiglojot skatu, apjēdzu, ka atrodos mašīnā, un mežonīgā ātrumā, pārkāpjot jebkurus satiksmes noteikumus, joņoju uz otru Latvijas malu — uz savu bērnības pilsētiņu Ziemeļvidzemē.
Laikam jau cerēju atrast glābiņu senās bērnības atmiņās, bet velti. Dziedēs vien laiks — vienīgais dvēseļu dakteris — laiks.
Nekad neaizmirsīšu nakti, kad visapkārt skanēja līgodziesmas un kāds meklēja Papardes ziedu, bet man glāzē straumītēm tecēja asaras. Šampanietis šķita kā ūdens.... nereiba... vien asaras pilēja glāzē... pārāk lielas bija sāpes.
Kopš tās nakts pagājuši divi gadi... bez VIŅA. Kopš tās nakts zinu, ka Līgo nakts burvībai man vienmēr līdzi nāks sāpju rūgtenais atmiņu vīraks. Un Papardes zieds nekad nesmaržos vairs tā, kā domās bija izsmaržots tajā tālajā naktī, pirms liktenis lēma citādi.
Ir nakts. Uz naktsgaldiņa vīstot smaržo bālganie naktsvijoļu ziedi un stāsta par vienīgo, kas nezūd un paliek — par atmiņām, ko mums nespēj atņemt... un ko sev nespējam atņemt arī paši.
Mana mīlestība palika Līgo naktī pie Velnakmens. Atmiņas... tās paņēmu līdzi.