Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8954006t1h1689.jpg)
Lai cik lietišķos laikos mēs dzīvotu, tomēr diplomātija ir un paliek mājienu, noskaņu un, galu galā, arī rituālu māksla. Protams, ka arī šajā jomā var darboties ar cirvi, piemēram, verot durvis ar kāju, vai veca partorga tonī pamācīt, kā dzīvot un kā domāt veselām tautām, var ieteikt žurnālistiem, par ko un kā rakstīt, lai pēc tam par Krievijas apdziedāšanu varētu padāļāt dolāru konvertus, «dzintara», bet varbūt arī «pīļu» spalvas.
Te mans skatiens noteikti vēršas uz cienījamā «ekonomista», kas nonācis diplomātijā, — Krievijas vēstnieka Viktora Kaļužnija k-ga — pusi. Kāpēc?
Tāpēc, ka šā gada aprīlī ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas un Vācijas Konrāda Adenauera fonda ielūgumu un atbalstu uz Latviju bija atbraukusi Krievijas žurnālistu grupa, lai paskatītos, ko īsti līdzdalība Ziemeļatlantijas aliansē nozīmē Latvijai, kuru cita starpā uzskata par vienu no lielākajiem Krievijas ienaidniekiem.
To, ka Krievijas vēstniecībā šis brauciens tika uzņemts ar lielu nepatiku, varēja spriest kaut vai pēc vietējās krievu avīzes «Vesti segodņa» apraksta. Taču jau lielāku skaidrību ienesa Kaļužnija kunga vēlēšanās katrā ziņā atvērt acis saviem tautiešiem, izsaucot viņus uz politinformāciju Maskavas namā.
Cik saprotams, neviens no LATO ielūgtajiem apmeklēt «tējas ceremoniju» Antonijas ielas 13. namā īpaši nevēlējās.
Bet ko teikt Viktoram Ivanovičam bija, jo, paļaujoties uz kādu pasaulē klīstošu dokumentu, kurš no Krievijas vēstniecības pasaulē ticis palaists šā gada 5. maijā — kas zīmīgi, tieši padomju laika preses dienā —, varam spriest, ka «LATO esot organizācija ar pietiekami odiozu darbības raksturu, kas orientēts uz «Latvijas veiksmīgas integrācijas ES un NATO pieredzes» propagandu, kas uzturama kā acīmredzams ieguvums arī Rīgai».
Tas gan neatbilstot reālajam lietu stāvoklim, jo vairāk tāpēc, ka braucienu apmaksājis Konrāda Adenauera fonds, «kura eksperti faktiski atbalsta Latvijas valdošo aprindu pozīciju PSRS Latvijas «okupācijas» jautājumā un Otrā pasaules kara iznākuma pārskatīšanu», raksta vēstnieks.
Brauciena laikā Krievijas žurnālisti bijuši Ārlietu un Aizsardzības ministrijās, Okupācijas muzejā, NATO sammita sagatavošanas birojā un labēji nacionālistiskajā avīzē «Diena». Apbrīnojami, bet grupas darba plānā neesot bijis paredzēts Krievijas vēstniecības apmeklējums un vēstniekam pēc paša iniciatīvas nācies rīkot tikšanos, lai izskaidrotu personisko Latvijas un Krievijas attiecību redzējumu, bet jo īpaši krievvalodīgo stāvokli šajā zemē. «No savas puses piedāvāju žurnālistiem tikties ar tautiešiem un veterāniem, kuriem šajā smagajā laikā tik ļoti ir vajadzīgs atbalsts. Diemžēl šī ideja tā arī netika sadzirdēta. Delegācijas locekļi tā arī negribēja ar viņiem parunāties un apmeklēt kādu no krievvalodīgajām masu saziņas līdzekļu redakcijām.»
Un tad savā vēstulē Viktors Ivanovičs ir palaidis īstu «Krievijas patriota» cienīgu domu, kas liecina, ka lai nu kas, bet sajēgas par to, kas ir vārda un domas brīvība, viņam nav: «Tamlīdzīga, bet jo īpaši krievu žurnālistu pieeja izsauc neizpratni,» brīdina vēstnieks. «Man šķiet, ka demokrātija un plurālisms nebūt nenozīmē uzmanības samazināšanu pret Krievijas valsts interesēm, bet Latvijas gadījumā tā ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina noteiktā prioritāte — par Latvijas Republikas nacionālistiskās etnopolitikas ķīlniekiem kļuvušo krievvalodīgo aizstāvība.»
Tālāk seko brīdinājums apdomāties, pirms kāda Krievijas izdevuma žurnālisti pēc līdzīgiem uzaicinājumiem grib piedalīties līdzīgās preses tūrēs. Raugi, vajadzētu rūpīgi izvērtēt, ko «ārzemju labdari» mums piedāvā un «operatīvi un principiāli līdz Krievijas sabiedrībai novest informāciju par tautiešu reālo situāciju». Vēstniecība allaž Krievijas žurnālistiem esot gatava palīdzēt.
Tā kā šī žurnālistu grupa esot klusu atbraukusi un tikpat klusu aizbraukusi, tad vēstniekam neesot zināmi brauciena rezultāti, bet vienu gan viņš piebildīšot: mēģinājumi uzpirkt žurnālistus un izkropļot viņu priekšstatus par reālo tautiešu stāvokli, par kuru «ceturtajai varai» (šo jēdzienu Kaļužnijs pats ir ielicis pēdiņās) būtu jākliedz pilnā balsī, esot izdevušies. Un žēl, ka tik lēti un viegli, secinājis Viktors Ivanovičs. Vēstule beidzas ar Krievijas vēstnieka Latvijā parakstu.
Laikam ekonomists nekad nedomās tā kā diplomāts, taču grūti iedomāties, piemēram, Itālijas, Francijas, Vācijas vai pat tālās Ķīnas vēstnieku rakstām šādas vēstules savas valsts avīžu un televīzijas kanālu redaktoriem. Var jau būt, ka tas ir kāds īpašs patriotisma veids, publiski uzsvērt, ka prese ir komandējama, proti — nebrīva, un jāraksta tā, kā nepieciešams Kremlim, bet ne tā, kā ir patiesībā. Otrkārt no diplomāta mutes nākuši visai savdabīgi tās valsts novērtējumi, kurā viņš darbojas, — taču ar mērķi gūt kaut kādu labumu, bet ne tikai pasliktināt attiecības. Tiesa, nav jau īstas skaidrības, vai tiešām to uzlabošanās ir tik vēlama, ja jau krievu žurnālisti Latvijā neko citu nedrīkst redzēt kā «nacionālistiskās politikas apspiestus krievvalodīgos ķīlniekus».
Un tad vēl nedaudz par lietas otru pusi. Ir pagājis gads, kopš Krievijas Ārlietu ministrija atteica akreditāciju «Latvijas Avīzes» korespondentam, liedzot iespēju strādāt Maskavā. Kad maija nogalē šis pats korespondents pēc Latvijas vēstniecības Krievijā ierosinājuma vēlējās doties uz Pleskavu, lai piedalītos pasākumā, kuru kopīgi rīkoja vairākas Transatlantiskās alianses valstis, atkal, nu jau diplomātiskā veidā, tika norādīts, ka bez pazemības Rīgas vēstniecībā oficiālā ceļā vīzu iegūt nevar. Tas neapšaubāmi atgādināja situāciju, ka, lai ciemiņš justos neērti, viņam var pieliet kafijas tasīti tik pilnu, ka bez galdauta aplaistīšanas dzeršana nesanāks un būs iespēja pasmīkņāt par viņa neveiklību. Tā arī Krievijas vēstniecības vīzu daļā: korespondents rīta pusē saņēma telefonisku apstiprinājumu, ka vīza būs. Kad viņš ieradās vīzu daļā ar dokumentiem, tad tika sacīts, ka jānāk vēlreiz pēcpusdienā, tad gan viss būšot kārtībā, jo «aizkavējies īstais paraksts». Ieradies pēcpusdienā un vicekonsula klātbūtnē nogaidījis pusotru stundu, korespondents saprata, ka šoreiz pietiks gaidīt kā pirmajam rindā, jo, visticamākais, kuru katru brīdi varēja atnākt apkopēja un palūgt atstāt telpas. Tiesa, rosība jau konsulātā nerima ne mirkli, jo cilvēki no tūristu artelīšiem ar pasu mapēm skraidīja iekšā ārā bez mitas un visi tika laipni uzņemti.
Godīgi sakot, atmosfēra nedaudz atgādināja padomju laiku namu pārvaldes 70. gadu vidū, kad tās bija apsēdušas atvaļinātās militārpersonas. Bet tā jau vairs nav atraidītā korespondenta problēma pamācīt citu valstu konsulāros dienestus. Vienīgi žēl, ka Viņa Ekselences Kaļužnija vārdi par gatavību palīdzēt iepazīt skaisto un augstsirdīgo Krievzemi izrādījusies vien tukša retorika, jo, kā izrādās, arī pašā Krievijā žurnālists drīkst redzēt tikai to, kas jāredz, un ko nu vēl par svešzemju skribentiem. Viņiem, Kaļužnijaprāt, pietiek ar «spalvām» tepat uz vietas.