Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8959651t1h50c5.jpg)
Grupas «Credo» mūziķis Guntis Veits savulaik visādi mēģinājis tikt vaļā no nīstās vijoles - zaudējis to un spiedis unīša durvīs. Un varbūt labi, ka tā, jo šķiet, ka viņa rokās joprojām vislabāk iederas ģitāra.
— Pirmoreiz atceros sevi dziedam sētā un spēlējam ģitāru. Mamma man lika spēlēt vijoli, bet es drausmīgi negribēju to darīt, jo tas bija galīgi nemoderni. Domāju — visi spēlē ģitāras, bet es viens pats čīgāšu vijoli. Tā es sāku spēlēt ģitāru.
— Kur tu to apguvi? Un pa kluso no vecākiem?
— Nē, vecāki, protams, zināja, ka mācos. Ģitāras spēli apguvu pie Zigmara Liepiņa tēva, Jāņa Liepiņa, kurš vadīja ģitāras spēles kursus Liepājas Skolēnu kultūras namā. Tur arī viss sākās — kultūras namā notika diskotēkas, balles... Visiem, kas mācījās spēlēt, bija atļauts uz 15 minūtēm uzkāpt uz skatuves un kaut ko nospēlēt. Tā arī sākās mana aizraušanās.
— Un ko vecāki?
— Viņi uzskatīja, ka es daru briesmīgu kļūdu, jo ģitāras spēlēšanai tolaik bija tikpat zems prestižs, kā, piemēram, džezam. Bija pat tāds teiciens — «Segodņja ti igraješ džaz, a zavtra rodinu prodaš» (Šodien tu spēlē džezu, bet rīt pārdosi dzimteni — Krievu val.). Un, ja cilvēks spēlēja estrādes ansamblī, tas bija šausmīgi, tas bija sliktākais, ko viņš varēja darīt. Tas nozīmēja — gari mati, nodzēries, narkotikas... Tāpēc arī vecāki gribēja, lai spēlēju vijoli.
— Kā atkratījies no vijoles spēles?
— Es darīju visu, lai vijole tiktu pilnībā aizmirsta. «Aizmirsu» to parkā uz soliņa, skolā, esmu spiedis vijoli universālveikala durvīs... Tad lūza vijoles lociņi, tad mani it kā piekāva puikas un vijoli atņēma. Īstenībā pats situ sev pa aci, lai tikai acs būtu zilāka un viss izskatītos pēc iespējas trakāk. Bet mamma, ieraudzījusi manu baiso paskatu, teica: «Tikai, dēliņ, neraudi, nopirksim jaunu vijoli!» (Smejas.) Vijole tika izmantota arī kā dibena paliktnis, braucot lejā no kalna.
— Kad pirmoreiz kāpi uz skatuves?
— Vispirms tajā 15 minūšu pasākumā, bet vēlāk jau centāmies paši kaut ko saštukot. Mazliet pamācījāmies, un šķita, ka nu jau pietiek, ko tur daudz mācīties! Paši no koka griezām ģitāras, bet stīgas mums sūtīja no Amerikas. Kam bija radinieki ārzemēs, tie prasīja, lai nesūta košļenes, bet stīgas.
— Un kā skanēja paštaisītās ģitāras?
— Nu, tā arī skanēja kā paštaisītās. Mums jau tās skanēja ļoti labi... Tajā laikā jau neko nevarēja dabūt. Tie, kam bija Austrumvācijā ražota vai čehu ģitāra, jau skaitījās baigi varenie. Vispār ģitāru dabūt nebija nekādu cerību, tāpēc jau arī taisījām paši. Noskatījāmies, kādas tās aptuveni izskatās, kādām jābūt.
— Jau tad, kad taisīji ģitāru, zināji, ka reiz spēlēsi grupā uz lielās skatuves?
— Protams, tāpēc jau tā ņēmos. Tikko iznāca kāds jauns «The Beatles», «Rolling Stones» vai kādas citas tā laika grupas skaņu plates, tā mēs iemācījāmies no galvas un spēlējām. Galvenokārt spēlējām ballēs, diskotēkās. Kur tikai es neskaitījos! Savācāmies visa grupa, kādu laiku spēlējām vienā kultūras namā, tad citā. Tā izspēlējāmies pa visu Liepājas rajonu. Tajā laikā jau sāka parādīties pirmās ģitāras — tās veda no Vācijas, arī Rīgā pa baigiem blatiem varēja dabūt. Tad mūsu darbība kļuva jau nopietnāka.
— Kā tiki «Credo»?
— Mācījos Liepājas mūzikas vidusskolā. Mums skolā bija sava grupa, kas varēja nospēlēt jebko. Tur visi bija profesionāli muzikanti — saksofonisti, bundzinieki, viss, ko vien var iedomāties. Bez jebkādām problēmām varējām savākties kopā un uztaisīt labu koncertu. Savukārt «Credo» bija džeki, kas gribēja spēlēt, bet kuriem ar izglītību tā bija, kā bija. Reiz grupai «Credo» bija kāds brauciens, kur nevarēja tikt līdzi solists un viens no ģitāristiem. Zinot, ka dziedu visas populārās ārzemju mūzikas gabalus, grupa pasauca mani. Kā aizbraucu, tā paliku grupā.
— Kāda bija pirmā reize uz lielās skatuves?
— Man bija mandrāža. Kas ir diezgan loģiski, ja visu laiku esi spēlējis, piemēram, Durbes kultūras namā diskotēkā, kur visi ir sametušies un visiem ir vienalga, kā tu to dari. Bet te pēkšņi jāspēlē «Liepājas dzintarā», kur visi sēž un klausās.
— Un tad sākās «Credo» ziedu laiki...
— Jā, tas bija astoņdesmito gadu sākumā, kad koncerti bija vienkārši pārpildīti. Piemēram, Ogres estrādē mūs nāca klausīties 25 000 cilvēku. Piebāzts bija pilnīgi viss — estrādes priekša, aizmugure, visas ejas... Kuldīgas kultūras namā, piemēram, mums bija 14 koncerti pēc kārtas, visas biļetes izpārdotas, un cilvēki pat naktīm stāvēja rindās. Tāpat arī Liepājā, kur sniedzām 15 vai pat 20 koncertus pēc kārtas. Atkal — biļetes izpārdotas, skatītāji rindā pēc biļetēm stāv jau no trijiem četriem naktī. Mājās tolaik nebijām vispār, aizbraucām uz trim četrām nedēļām un braukājām pa Lietuvu, Krieviju, Urāliem.
— Mūsu laikos jūs būtu miljonāri.
— Būtu jau gan. Taču tolaik sistēma bija pavisam citāda. Mēs skaitījāmies pie kokapstrādes kombināta «Baltija», kur mums maksāja konkrētas algas, bet naudu par biļetēm saņēma viņi. Vēlāk mūs savā paspārnē paņēma Filharmonija. Viņi maksāja 15 rubļus par vienu koncertu. Salīdzinājumam, piemēram, rūpnīcas inženieris saņēma aptuveni 90 rubļus mēnesī. Rūpnīcas direktors — 360 rubļus mēnesī. Ja mums mēnesī bija kādi 20 koncerti, mēs saņēmām pusi rūpnīcas direktora algas, kas jau bija ļoti daudz. Tas tā, rēķinot no vienas puses. No otras — mēs par koncertu, kurā bija 25 000 skatītāju, saņēmām 15 rubļus... Jā, vēl bija arī konkrēts limits, cik koncertus drīkstējām spēlēt, lai tikai mēs nesaņemtu lielāku algu kā ministri.
— Tolaik mūziķus tiranizēja arī par ārējo izskatu.
— Ja notika kādi lieli pasākumi, nekur nerādīja mūziķus, kam bija gari mati. Tad mēs visādi izlīdzējāmies. Slapinājām un atglaudām matus, bet aizmugurē saņēmām ar sprādzēm. Par apģērbu arī reizēm dabūjām trūkties. Mums skatuves tērpus modelēja gan Uģis Rūķītis, gan Ilze Zvante. Tam laikam atļāvāmies pat pārāk daudz ko — armijas stila praķīšus, tīkliņkreklus. Reiz saņēmu vēstuli, kurā bija teikts, ka mēs izskatāmies pēc traku suņu bara, kas skraida apkārt pa naksnīgo pilsētu, biedē sirmgalvjus, izvaro sievietes un baida bērnus. (Smejas.)
— Kā bija ar faniem?
— Fanu bija ārkārtīgi daudz, pēc katra koncerta burtiski peldējāmies puķēs. Mums adīja zeķes un dāvināja cimdus. Sūtīja galdautus, kliņģerus, saldās desas un žāvētu gaļu. Jā, un, protams, sūtīja vēstules, kur aicināja uz randiņu, sauca gultā un ko tikai vēl ne. Kaut gan īstenībā jau tā fanošana bija tāda pati kā tagad. Tikai tolaik meitenes bija daudz kautrīgākas. Tagad pienāk tāda astoņpadsmitgadniece un mierīgi aicina uz kaut ko vairāk. Kad es viņai saku — tu vispār zini, cik man gadu? Meitene mierīgi atbild, ka viņai gadu starpība esot vienaldzīga...
— Esat izmantojuši šīs meiteņu piedāvātās iespējas?
— Laikam jau ne. Tolaik aparatūra gan jāuzstāda, gan jānovāc bija pašiem mūziķiem. Parasti tas aizņēma aptuveni četras stundas. Nu kura meitene tad tik ilgi gaidīs? (Smejas.) Reizēm jau noķēra mūs, kad gājām vakariņot uz kādu restorānu, bet principā nekādu īpašu attiecību ar fanēm mums nebija.
— Jūs esat izslavēti kā lieli jokotāji...
— Jā, joku mums bija daudz. Parasti izjokojām cits citu. Atceros, reiz bija koncerts, kuru rīkojām speciāli bērniem. Uzpūtām aptuveni 100 balonu, kurus koncerta vidū bija paredzēts palaist skatītāju zālē, lai bērniem būtu prieks. Viss notika kā paredzēts — bērni ķēra balonus, meta cits citam. Pēkšņi skatos, ka pāris balonu priekšā nekur nelido. Ieskatos ciešāk — puisis, kurš balonus pūtis ar putekļsūcēju, piepūtis arī kādus 20 prezervatīvus... Bērni paņēmuši rokās balonus, bet māmiņas tur rokās prezervatīvus. Bijām pārsmējušies. Nezin tikai, ko teica šo sieviešu vīri. (Smejas.)
Tad atkal mums programmā bija paredzēts tā, ka visas ģitāras uz skatuves saslietas uz statīviem un mēs izskrienam no aizkulisēm, paķeram tās un uzreiz sākam spēlēt. Reiz izskrienam, bet mūsu komandas puiši vienam no ģitāristiem ģitāras vietā nolikuši no kartona izgrieztu ģitāras maketu. Atkal visiem lielie prieki. Tad gan viens jau stāvēja blakus ar īsto ģitāru rokās, lai šis var paķert un uzreiz sākt spēlēt.
Es reiz pamatīgi tiku iznests cauri, koncertējot Lietuvā. Mums bija programma, kurā dziedājām krievu valodā. Tā kā man bija pagrūti iemācīties visus tekstus, kas bija diezgan nopietni, jo koncerts bija veltīts notikumiem Hirosimā, uz skatuves aiz monitora noslēpu špikeri ar tekstu. Reiz koncerta laikā nodzisa gaisma, fonā skanēja teksts par Hirosimu, un man tūlīt bija jāsāk dziedāt. Gaismotājs palaida staru uz špikera lapiņu, bet tur — bilde no kāda pornožurnāla. Puiši atkal pajokojušies... Neatceros vairs kā, bet no situācijas kaut kā izlīferējos.
— Kāpēc aizgāji no «Credo»?
— Deviņdesmitajos gados viss sāka iet uz grunti, cilvēkiem nebija naudas kultūrai, un daudzas grupas dabīgā ceļā beidza darbību. Arī mums tas notika dabiski. Galu galā — vairāk nekā desmit gadus diendienā bijām kopā, kopā ēdām, dzērām un dzīvojāmies. Cik tad var?! Pēc tam septiņus gadus darbojos Rīgā. Pēc tam strādāju kādā firmā par komercdirektoru. Vēlāk sākās braukāšana uz Vāciju — dzinu mašīnas, pirku un pārdevu. Pagāja laiks, un nolēmu, ka pietiek strādāt zem kāda, kaut kas jādara pašam. 1993. gadā atvēru savu firmu, tagad man ir zeme, uz kuras man ir kafejnīca, spēļu zāle. Neesmu ne no viena atkarīgs.
— Un kā ar mūziku?
— Deviņdesmito gadu beigās atkal sanācām kopā, uztaisījām tūri pa Latviju. Tūre nebija sevišķi izdevusies, tāpēc likāmies mierā. Bet pēc gada vai diviem atkal sanācām kopā, šoreiz jau tikai četri no visiem dalībniekiem. Tā arī joprojām koncertējam. Tā ir mana sirdslieta, un es bez mūzikas vienkārši nevaru.