Kāpēc mēs esam neuzticīgi. Visi — vīrieši un sievietes...

Vai izlaidības sekas?

Ja divi cilvēki, kurus vienu pie otra saista jūtas, sāk aizdomāties par kopdzīves iespējām, būtu tikai normāli, ja šie cilvēki starp mīlas reibuma mirkļiem tomēr atrastu kādu skaidrā saprāta brīdi sarunai par procesu, kuru dēvē par neuzticību. Parasti gan mēdz notikt otrādi — vispirms sākas aktīvs process un tikai tad, ja vēl abi ir sveiki un veseli, tad arī pārrunas. Bet tās ne vienmēr mēdz būt konstruktīvas.

Lielākoties, kad viens no partneriem sevī ir saskatījis ragnesi, loģiskās domāšanas vietā darbojas sakāpinātas emocijas, kas ļauj sadzirdēt tikai savas iekšējās sāpes brēcienus, bet neļauj saklausīt to, ko vēlas pateikt otrs. Iespējams, tas otrais arī nemāk pateikt, jo tik tiešām nespēj sakarīgi izskaidrot cēloņus, kas pēkšņi pamudināja uz sānsoli. Protams, šādos gadījumos vainīgā puse riskē dzirdēt kaut ko par iedzimtu izlaidību u. tml. Bet vai neuzticība vienmēr ir izlaidības sekas?

Vīrietis — par kvantitāti

Balstoties uz atklājumiem bioloģijā, antropoloģijā, medicīnā, socioloģijā, grupa amerikāņu psihologu piedāvā pieņemt aksiomu: neuzticība — normāla indivīda īpaša, paaudzēs pārmantota ģenētiskā stratēģija. Tas nozīmē, ka ikviens Homo sapiens kopš pasaules radīšanas laikiem nes sevī tā saukto neuzticības gēnu un pēc savas patiesās dabas nebūt nav monogāms.

Kā jebkuram dzīvam organismam, arī katra cilvēka zemapziņā joprojām ir dzīva tieksme pēc iespējami kvalitatīvākas savas dzimtas turpināšanas. Bet daudz pēcnācēju var būt tikai tad, ja ir vairāki seksuālo attiecību partneri. Neuzticība tātad ir dabas dots līdzeklis, lai radītu pēc iespējas vairāk pēcnācēju ar maksimālām izdzīvošanas iespējām. Neuzticības gēns, kas vienlīdz piemīt gan vīriešiem, gan sievietēm, katram dzimumam tomēr liek izvēlēties atšķirīgu gēnu stratēģiju.

Par pēcnācēju kvantitāti daba rūpes ir uzvēlusi vīriešu dzimumam. Amerikāņu zinātnieku grupa ziņo par savu pētījumu rezultātiem, kas nepārprotami liecina, ka aptuveni trīs ceturtdaļas vīru piekrīt dzimumkontaktam, ko piedāvā sieviete no malas. Kāpēc? Tāpēc, ka bezkaislīgie un tieši tāpēc it kā nežēlīgie dabiskās atlases likumi izraisa nepārvaramu dzimumtieksmi jebkurā normāli funkcionējošā vīriešu kārtas indivīdā.

Dzimumkontaktu skaita palielināšana ir vienīgais veids, kā parūpēties, lai nodrošinātu visas augstākās zīdītāju sugas ģenētisko izdzīvošanu. Šīs parādības nozīmība ir tik globāla, ka pati daba radījusi vīrieti tādu, lai viņš praktiski vienmēr būtu gatavs darboties dzimtas turpināšanas laukā. Vīrieša attieksme pret katru jaunu partneri ir nopietna, jo sieviete — tā ir iespēja nodot savu ģenētisko ieguldījumu nākamajām paaudzēm. To, ka vīrietis atbild par pēcnācēju kvantitāti, apliecina arī fakts, ka viņa organisms spēj saražot milzīgu apjomu dzīvotspējīgu spermatozoīdu.

Sieviete — par kvalitāti

Savukārt sieviete ir atbildīga par pēcnācēju kvalitāti. Pētījumi liecina, ka sievietes ir neuzticīgas tāpēc, lai dažādu vīriešu spermatozoīdi savu kvalitāti apliecinātu sīvā konkurencē, tādējādi dodot iespēj uzvarēt stiprākajam no tiem. Eksistē apgalvojumi, ka sieviete, tiesa gan neapzināti, sajūt pastiprinātu tieksmi pēc sānsoļa tieši ovulācijas laikā, t. i., brīdī, kad iespēja palikt stāvoklī ir gandrīz simtprocentīga.

Ovulācijas laikā paaugstinātā dzimumtieksme pieļauj dzimumkontaktu ar vairākiem vīriešiem, tā sagādājot iespēju dažādu īpašnieku spermijiem cīnīties vienlīdzīgos apstākļos par vietu olšūnā. Olšūnai līdz ar to tiek dotas lielākas iespējas būt apaugļotai ar visspēcīgāko un izturīgāko spermatozoīdu. Kā pierādījums šīs teorijas pareizībai — joprojām pastāvošā tā sauktā tēvu problēma.

Meklējot apstiprinājumus neuzticības gēnu teorijai, vairākās ASV pilsētās tika veiktas asins analīzes. Spriežot pēc analīžu rezultātiem, zinātniekiem nācās konstatēt, ka ceturtdaļai bērnu īstie tēvi nav tie, kuru vārdi rakstīti oficiālajos dokumentos. Tas likās paradoksāli — valstī, kurā tiek veicināts teju vai puritānisks dzīvesveids, tomēr 40 procenti no visām precētajām amerikānietēm slēgtajās aptaujās atzina, ka viņām pastāv dzimumattiecības ar vīrieti ārpus ģimenes.

Zinātnieku piemeklētais šā fakta skaidrojums: sievietes stājas dzimumattiecībās ar vairākiem vīriešiem vienlaikus tāpēc, ka vēlas piespiest vairākus vīriešus noticēt, ka ikviens no viņiem var kļūt par potenciālo bērna tēvu. Mātes tādējādi jau laikus parūpējas par sava pēcnācēja drošību, proti, būs tēvs, būs apgādnieks un aizstāvis! Jāsaka, arī pērtiķu tēviņi daudz labāk izturas pret tām atvasēm, kuras uzskata par savu «darinājumu», bet svešos nereti pat mēģina iznīcināt.

Nedaudz smukāks par mērkaķi

Lai arī sieviete, neuzticības gēna mudināta, piekrīt dzimumkontaktam ar citu vīrieti, tomēr sievietei salīdzinājumā ar vīrieti ir raksturīga seksuālā atturība. Un arī tā ir saistīta ar ģenētisko ieinteresētību. Ja vīrietis nākamo paaudžu labā var strādāt vaiga sviedros, spermu netaupot, tad sievietei nākas būt stipri piesardzīgai, izmantojot tik vērtīgu produktu kā olšūna. Pat čūsku mātīte, kurai gandrīz nemaz nav smadzeņu, tomēr ar attīstīta instinkta palīdzību izvēlas, ar kuru tēviņu pāroties, bet ar kuru ne.

Pirmkārt, sākotnējā seksuālā atturība, kas raksturīga sievietei, vīrieti mēdz uzbudināt vairāk nekā ātra bezierunu padošanās, un viņš lielāku uzmanību pievērš iekāres objektam, aizmirstot par pārējiem.

Otrkārt, novilcinot dzimumattiecības, sieviete veicina spermas daudzuma palielināšanos, un līdz ar to pieaug grūtniecības iestāšanās iespējas. Tātad sieviete, vairāk vai mazāk apzināti, tomēr izvēlas sev vīrieti, kurā vislabāk apvienojas labs gēnu fonds un nodomu nopietnība. Vismazāk sievieti uztrauc vīrieša fiziskais izskats. Teiciens «Vīrietim ir jābūt tikai nedaudz smukākam par mērkaķi» atspoguļo galveno instinktīvo tieksmi, kas dzīvo sievietē: vai par partneri izraudzītais vīrietis spēs nodrošināt un uzturēt ģimeni? Var jau teikt, ka sievieti vada aprēķins, bet šajā gadījumā tā sauktais aprēķins patiesībā nav nekas cits kā potenciālā gēnu fonda novērtējums.

Sievietei svarīga dvēseliskā uzticība

Tieši tāpat kā cilvēkos dzīvo neuzticības gēns, virzot uz brīvām attiecībām, mūžam dzīvs ir arī mīlestības gēns, kas diviem indivīdiem liek apvienoties. Amerikāņu pētnieki, lielākoties visi antropoloģijas speciālisti, apgalvo, ka mīlestība ir iedzimta, un tāpēc nav pamata baiļoties, ka tuvākajā nākotnē tiks nonivelēta laulības nozīme.

Cilvēkā ir ieprogrammēta vajadzība pēc ilgām un izturīgām tuvības saitēm, jo tikai tās spēj nodrošināt cilvēka dzimuma izdzīvošanu. Laulības — vispārpieņemta parādība, kas pārstāvēta visās kultūrās, un nekas labāks pēcnācēju izaudzināšanai un nodrošināšanai nav izdomāts. Protams, neuzticība, radot greizsirdības vētru, mēdz sašķobīt pat visstiprāko laulību.

Vīrieša greizsirdība parasti ir orientēta uz sievietes seksuālo neuzticību. Tā liek viņam šaubīties par to, vai viņš ir bērna tēvs. Savukārt sieviete lielāku nozīmi piešķir garīgajai, dvēseliskajai neuzticībai, jo viņai grūti ir pieļaut to, ka citā virzienā aizplūst tas vīrieša emocionālais spēks, kuru viņa jau ir uzskatījusi par savu.

Sieviete uztraucas arī par ģimenes budžeta noplūdi, jo tam ir sakars ar bērnu drošību. Vēl kāda atšķirība: vīrietis neuzticību ilgi nepiedot, kaut arī pašu faktu it kā uztver salīdzinoši mierīgi. Sieviete, ja pieķer savu vīrieti krāpjam, sākumā strauji uzliesmo, bet ātrāk piedod un tad jau dara visu, lai atgūtu zaudētās pozīcijas.