Negribu mācīties, iešu strādāt!

Pazīstama situācija — pusaudzis pabeidz devīto klasi un paziņo vecākiem, ka neturpinās mācības vidusskolā. Vecāki parasti ir šokā, jo uzskata, ka mūsdienās bez izglītības dzīvē neko nav iespējams sasniegt. Reizēm šādu vēlmi pusaudzis pauž jau septītajā astotajā klasē. Kā pārliecināt jaunieti turpināt izglītību?

Psihoterapeite Anita Vagale uzskata, ka šāds lēmums noteikti nav pieņemts brīdī, kad dēls vai meita nākusi klajā ar paziņojumu: «Man riebj skola! Negribu vairs mācīties!» Pirms tam noticis kaut kas tāds, kas licis pusaudzim just nepatiku pret skolu, piemēram, nav veicies mācībās, bijis konflikts ar skolotājiem vai klases biedriem. «Jāšķetina kamols atpakaļ, cenšoties saprast, kas tad īsti ir noticis,» viņa saka.

Ja bērns skolā vai ģimenē jūtas slikti

Kādēļ bērniem zūd motivācija mācīties? Psihoterapeite norāda: «Ļoti svarīgas ir psihiskās funkcijas — domāšana, atmiņa, uzmanība, kas nosaka, cik veiksmīgs bērns būs mācībās, cik ātri uztvers un apgūs mācību vielu. Taču liela nozīme ir arī tam, ar kādām emocijām bērns iet uz skolu — kā viņš jūtas klasē, saskarsmē ar klases biedriem, kāda ir viņa pašcieņa un pašnovērtējums. Daudziem skolēniem nesekmīgo atzīmju patiesais iemesls var būt slēpta depresija. Ja bērns vairākus gadus no vietas skolā ir emocionāli slikti juties un pieaugušie nav tam pievērsuši uzmanību, astotajā devītajā klasē viņš jau ir pietiekami liels, lai paziņotu, ka vairs negrib mācīties.»

Precīzākais bērna pašsajūtas rādītājs skolā ir viņa sekmes. Slikto atzīmju iemesls biežāk ir nevis mācību, bet saskarsmes grūtības, par ko liecina arī nevēlēšanās iet uz skolu vai apmeklēt kādu noteiktu stundu, klaiņošana, melošana. «Motivācija kaut ko darīt ļoti cieši ir saistīta ar cilvēka emocijām. Ja pieaugušais darba vietā jūtas slikti un iet uz darbu nelāgā noskaņā, cieš arī darba rezultāti. Skolēna darba vieta ir skola. Kad emocionālajām grūtībām pievienojas problēmas mācībās, izveidojas apburtais loks — jo grūtāk ir izlabot sliktās atzīmes, jo rodas lielāka nepatika pret skolu.»

Psihoterapeite vecākiem iesaka vispirms noskaidrot, kādēļ bērns skolā nejūtas labi — vai emocionālo diskomfortu rada konflikts ar skolotājiem vai klases biedriem, vai tas sācies nesen vai ir jau ieildzis, jo no tā ir atkarīgs risinājums. Ja pusaudzim diskomfortu radījušas saskarsmes grūtības un konflikti ar vienaudžiem, visticamāk, būs vajadzīga psihologa vai sociālā pedagoga palīdzība, lai kopā ar klases audzinātāju uzlabotu saskarsmi klasē. «Vecākiem jābūt gataviem atzīt, ka konflikts pastāv, un runāt par to ar klases audzinātāju. Taču reizēm vecāki baidās to darīt,» novērojusi Aelita Vagale. Ja saskarsmes grūtības ir pašam pusaudzim, viņa pārcelšana uz citu skolu vai pat mācību pārtraukšana problēmu neatrisinās, jo konflikts, kura iemesls ir nespēja veidot normālas attiecības ar vienaudžiem, sekos viņam pa pēdām.

Vēlmi mācīties ietekmē arī situācija ģimenē. Attiecību sarežģījumi, šķiršanās, strīdi, vecāku alkoholisms — tas viss pusaudzim var šķist biedējošs, jo rada nestabilitātes sajūtu. Lai gan pusaudzis vēlas būt pieaudzis, viņš joprojām nav atvadījies no savas bērnības un vecāki viņa dzīvē ir svarīgi. Ja ģimenē ir nesaskaņas, pusaudzis var justies vainīgs un uzskatīt, ka vecāki strīdas tādēļ, ka viņš nav pietiekami labs. Var sākties arī manipulēšana, piemēram, pusaudzis dienasgrāmatu nes parakstīt tētim, jo: «Viņš man neko neteiks, jo jutīsies vainīgs par vakardienu, kad bija piedzēries.»

Citi vēlas sākt strādāt, lai ātrāk tiktu prom no ģimenes. Mēdz būt arī pilnīgi pretēja situācija, kad bērns centīgi mācās, lai kompensētu vecāku vilšanos par neizdevušos ģimenes dzīvi.

Visas ģimenes problēma

Var būt arī tā, ka vecāki paši neapzināti veicinājuši pusaudža noraidošo attieksmi pret izglītības turpināšanu. «Reizēm pieaugušie bērnu klātbūtnē apgalvo, ka mūsdienās bez izglītības dzīvē neko nevar sasniegt, bet savā starpā runā pavisam ko citu, piemēram, ka kaimiņam ir tikai deviņu klašu izglītība, toties cik labi viņš dzīvo un kādu naudu pelna, ka nebija jēgas studēt, ja tagad alga ir tik maza utt.,» teic psihoterapeite. Viņa iesaka uzzināt arī paša pusaudža viedokli par to, vai bez izglītības var dzīvē kaut ko sasniegt, un lūgt minēt piemērus, kad viņa draugi, paziņas vai radinieki ar deviņu klašu izglītību guvuši panākumus dzīvē.

Nereti pretrunu pamatā var būt vienkāršs vecāku un bērnu uzskatu konflikts, un vēlme pamest skolu ir tikai protests pret vecāku vērtību sistēmu, tostarp izglītību. «Vecākiem vispirms jātiek skaidrībā, vai nesaskaņu iemesls tiešām ir izglītības turpināšana vai runa ir par vecāku un bērna attieksmi pret pasauli,» iesaka Aelita Vagale.

Aiz nevēlēšanās turpināt mācības var slēpties arī pusaudža bailes vai vilšanās — viņš var būt vīlies savās sekmēs, attiecībās ar skolotājiem, arī skolā. Psihoterapeites praksē bijuši gadījumi, kad, piedāvājot pusaudzim pēc pamatskolas beigšanas mācīties citā skolā, kur viņu nevērtē pēc iepriekšējiem stereotipiem, viņš jūtas veiksmīgs un ar labām sekmēm turpina savu izglītību.

Lai risinātu šo problēmu, svarīgi atzīt, ka tā attiecas uz visu ģimeni, nevis vienu pašu pusaudzi, un visiem kopā doties pie speciālista. Ja pusaudzis pirmajā reizē nevēlas iesaistīties, vecāki runā par savām problēmām vai arī var doties pie speciālista vieni paši. Kā teic psihoterapeite, pēc šādām konsultācijām daudzi vecāki atzīst — viņi ir sapratuši, kāds ir viņu uzvedības modelis un reaģēšanas veids uz dažādām situācijām un ka to ir iespējams mainīt.

Varbūt ļaut pamēģināt

«Vecākiem vajag censties pārliecināt pusaudzi, lai viņš turpina mācības. Taču savu viedokli nevajag pārāk uzspiest, jāļauj to kādu laiku apdomāt,» iesaka Aelita Vagale, jo viņas pieredze liecina, ka bieži vien visi ģimenes locekļi dodas kopējā uzbrukumā pusaudzim, bet viņš, nespējot aizstāvēties, vienkārši noslēdzas sevī. «Svarīgi uzklausīt pusaudža argumentus. Ja tie ir pamatoti, piemēram, viņš apgalvo, ka atradis darbu un vēlas strādāt, vajag ļaut viņam pārbaudīt savus spēkus vasaras brīvlaikā. Vēlams — negaidot, kad viņš beigs pamatskolu, bet jau pēc astotās klases.»

Ja vecāki izmēģinājuši visas pārliecināšanas metodes, pārrunājuši visus par un pret, konsultējušies arī ar skolotājiem, kas atzinuši, ka jaunietim nav nozīmes turpināt mācības vidusskolā, bet jāapgūst kāda profesija, nav vērts uzstiept savu gribu. «Nereti darbs palīdz pusaudzim kļūt pieaugušam un izdarīt nopietnu izvēli dzīvē. Pastāv arī vakarskolas un iespēja savienot darbu ar mācībām,» domā Aelita Vagale. «Ja vecāki ar varu piespiedīs pusaudzi mācīties vidusskolā, viņš nejutīsies kā veiksminieks, bet gan kā vecāku dzīves turpinātājs. Vai aizvainots cilvēks var būt veiksmīgs?»