Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Zēnam līdzīgs sieviešu ķermenis — mūsdienu skaistuma ideāls!» tā skanēja viens no 20. gadu reklāmas saukļiem Latvijā. Patērētāju sabiedrības veidošanās ritēja pilnā sparā. Modē nāca ķermenis labā formā. Vārdu sakot, jauneklīgs izskats un par to liecināja ne tikai reklāmas.
Vasarā tieši pirms 80 gadiem sākās badošanās drudzis. Ar šo līdz tam maz zināmo metodi, kā tikt vaļā no kaitēm un ar to pašu atgūt jauneklību, aizrāvās dažādas aprindas. Modes apjomi atklājās 1931. gadā, kad brīvprātīgā bada nāvē nomira divi it kā prātīgi un sabiedrībā pazīstami cilvēki — pēc 54 badošanās dienām mira 35 gadus vecais zvērināta advokāta palīgs Aleksandrs Viļumsons, savukārt nervu ārsta dr. Jāņa Eiduka zinātniskais eksperiments — 62 dienu badošanās — beidzās ar ārprātu un nāvi.
Jauneklības kulta varā
«Pēdējā laikā badošanās jautājums kļuvis tik akūts, it sevišķi vēl dēļ beidzamiem nelaimīgiem nāves gadījumiem, ka te būtu jāizteicas personām, kam šinī ziņā ir savi piedzīvojumi,» 1931. gadā «Jaunākajās Ziņās» rakstīja Aspazija, izstāstot par savu un Raiņa badošanās pieredzi. (Bet par to vēlāk.) Šis jaunums aizrāva daudzus, tāpēc tā laika presē sabiedrībā pazīstami cilvēki sīki stāstīja, ko un cik ēduši un kā pēc tam jutušies, kultūras mantojumā atstājot liecības, kas šodien šķiet amizantas.
1926. gadā avīzē «Jaunākās Ziņas» ar aprakstu par to, kā Nacionālā teātra aktieris Teodors Lācis Latgalē badojās, Latvijā sākās jauna mode, kuras pamatā pārliecība — badojoties no organisma «izzūd nāvējošā urīnskābe, kura uzskatāma par visu slimību pamatu».
Lāča publiskā atzīšanās, ka pēc 22 bada dienām viņa dzīvesprieks «šķitas atplaucis» jaunā krāšņumā, ka fiziski viņš jūtas kā pusaudzis un nejūt savu miesas svaru, bija tas, kā alka gana daudz laikabiedru. Un kā nu ne — jaunības kulta ietekmē domas par to, kā izvairīties no novecošanās, nodarbināja ne vienu vien.
1926. gada jūlijā Lācis devās uz Rēzeknes apkaimi, kur krievu armijas bijušais pulkvedis 60 gadus vecais Timofejs Djubins, kuru raksturoja kā inteliģentu un izglītotu cilvēku, savās mājās uzņēma cilvēkus. Viņš pats šo metodi izgājis četras reizes.
«Jaunākajām Ziņām» Lācis stāstīja: «Kara dienests pasaules karā un aktiera gaitas manu veselību bija pilnīgi sadragājušas. Gadiem mani mocīja bronhīts, kroniskas iesnas, neciešams reimatisms. Purva drudzis kopš 18 gadiem man pilnīgi laupīja ošanas spēju, gremošanas aparāts bija sarucis galīgi, no drūmām domām nespēju atvairīties, nervozitāte pastiprinājās ar katru dienu. Vārda pilnā nozīmē biju invalīds.» Pirmajā badošanās dienā viņš izdzēris dažas glāzes piena, bet turpmāk pārtika no 5–6 glāzēm ūdens dienā. Badošanās ilga 22 dienas, kuru laikā viņš zaudēja 42 mārciņas svara. Lielāko daļu dienas viņš pavadījis svaigā gaisā, pastaigājoties un peldoties ezerā, piepalīdzējis dažos mājas darbos un ik dienu pusstundu veltījis 18 ārstniecisko vingrinājumu izpildei, kas ietilpusi ārstēšanas metodē. Un, lūk, kādi rezultāti. «Senāk dienā nosmēķēju līdz 100 papirosus, tagad papiross pilnīgi pretīgs, tāpat alkohols, kuru agrāk krietni baudīju,» stāstīja Lācis, atklājot, ka turpmāk pieturēšoties «pie barošanās noteikumiem», kļūšot veģetārietis. Turklāt aktieris pavēstīja, ka pats redzējis kādu sirmgalvi ar pilnīgi pamirušu vienu ķermeņa pusi, bet pēc 40 badošanās dienām «cietēja jau bija neizsakāmas laimes apstarota, viņas pamirušās miesas daļas atguva dzīvību». Kā pēc šādas reklāmas nolemt sevi čurnēšanai večukos? Turklāt avīze turpināja informēt par «veiksmes» stāstiem. Kāds ebreju veikalnieks pat Djubinam piedāvāja pārcelties uz Rīgu un uzņemties «projektējamās badošanās slimnīcas–sanatorijas» uzraudzību. Pulkvedis tomēr no piedāvājuma atteicies.
Ko Purvītis? Badojas!
Badošanās jautājums Latvijā ieinteresēja plašas aprindas. Tāpēc avīze, lai izskaidrotu neparasto ārstēšanās metodi, vairākās publikācijās sniedza ievērojamu speciālistu viedokļus. Nervu ārsts Dr. Georgs Dimza ieteica lasītājiem pagaidām atturēties no visām pārmērībām, ēst jauktu, veselīgu barību, «tad tāpat sasniegsim dziļu vecumu», bet «priekšlaicīga novecošanās un nervu sistēmas pārpūlēšana ir mūsu modernās dzīves sekas». Savukārt Kara sanitārās pārvaldes priekšnieks prof. Dr. med. Pēteris Sniķers atzina, ka badošanos kā līdzekli pret dažādām nedziedējamām kaitēm uzskata par pilnīgu absurdu, bet Rīgas pilsētas 1. slimnīcas direktors Dr. Alberts Ziediņš apgalvoja, ka «badošanās cilvēka svaigumam ārkārtīgi ļauna». Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors Dr. med. Mārtiņš Zīle atgādināja — kas vienam labs, otram kaitīgs. Par savu badošanās pieredzi stāstīja populāri sabiedriskie darbinieki, uzsverot, ka «par apgrēcību pret tautu» uzskata faktu, ka dziedināšanās ar badošanos netiek popularizēta.
Ko domāja un darīja prof. Vilhelms Purvītis 1927. gadā? Badojās. «Izvedu 16 dienu ilgu badošanos ar pamatīgu iepriekš sagatavošanos,» skaidroja «Jaunāko Ziņu» reportierim mākslinieks. «Slimoju ar sklerozi — asinsvadu pārkaļķošanos kājās, ļoti asā formā. Slimība, neatlaidīgi progresēdama, mani māc jau apm. 2 gadus.» Tāpēc Purvītis ārsta uzraudzībā ķēries pie veselības atgūšanas caur neēšanu. Vienu nedēļu ēda tikai svaigus augļus, tādējādi sagatavojot organismu. Tomēr tieši šī stadija bijusi visnepatīkamākā, jo pastāvīgi mocīja slikta dūša. Tad sekoja 16 dienas, kuru laikā gleznotājs ik dienas izdzēra 2–3 glāzes ūdens. «Viena no negatīvākām pazīmēm bija naktsmiera trūkums. Aizmigt nespēju gandrīz nemaz. Šis apstāklis arī spieda badošanos pārtraukt pēc 16 dienām. 5. badošanās dienā mans miesas svars ļoti strauji kritās — par veselām 14 mārciņām. Kopsummā pa badošanās laiku pazaudēju 30 mārciņas,» informēja Purvītis. «Rezultāti būs pēc apmēram nedēļas. Patlaban garastāvoklis možs, fiziski esmu pilnīgi spirgts. Radušās vienīgi dažas komplikācijas ar ēšanu. Ja badošanās būs sniegusi zināmus panākumus, domāju to vēl reizi atkārtot vasarā.» Nav zināms, kādi bija rezultāti, bet vairāk par Purvīša badošanos «Jaunākās Ziņas» nerakstīja.
Apsēstība iet plašumā
Badošanās modes apjomi atklājās pēc pieciem gadiem 1931. gadā, kad šī apsēstība nesa divus upurus — jūlijā pēc 54 badošanās dienām mira zvērināta advokāta palīgs Aleksandrs Viļumsons, savukārt nervu ārsta Dr. Jāņa Eiduka zinātniskais eksperiments — 62 dienu badošanās — beidzās ar ārprātu un nāvi. Viļumsons (starp citu, Latvijas armijā dienēja kā kara lidotājs kapteinis, studentu biedrības «Fraternitas Rusticana» dibinātājs un pirmais filistrs) badoties sāka pēc ārsta ieteikuma, dienā izdzerot dažus malkus ūdens ar citrona sulu. 30. dienā tuvinieki sāka protestēt un pieprasīja pārtraukt badošanos, taču Viļumsons nebija pierunājams. Arī 40. dienā neklausīja. «Atturēšanās no ēdiena nebūt nemazināja Viļumsona korpulento stāvu. Vienīgi ar katru dienu viņš palika nevarīgāks, līdz beidzot 53. badošanās dienā sabruka nespēkā.» Aizvests uz slimnīcu, nomira.
«Pēdējā laikā badošanās ir pārņēmusi plašākas aprindas. Badojas inteliģentas personas, kas spējīgas saprast badošanās ļaunumu. Bet viņi, salasījušies dažādas mazvērtīgas brošūras par badošanos, tām tic un paši sabendē savu veselību — sabrūk nervu sistēma, šūniņas deģenerējas un savu darbību izbeidz,» situāciju raksturoja Tautas labklājības ministrijas Veselības departamenta direktors Dr. Augusts Pētersons. Tobrīd Rīgā vairākas personas ņēma 30 dienu bada kūres — piemēram, kāds krāsotājs, jauna, kalsna ar epilepsiju slima sieviete, bet kāds rūpnieks pēc 20 dienu pārtraukuma jau badojās pa otram lāgam.
Savukārt 3. augustā nomira nervu ārsts Dr. Jānis Eiduks — tik gauži beidzās studentu biedrības «Austrums» filistra zinātniskais eksperiments. Viņš gan pēc 62 bada dienām kļuvis nervozs un sajutis sirds vājumu, tāpēc atsācis ēst, pat pieņēmies svarā, bet drīz sācis izrādīt vājprāta pazīmes. Laikabiedri konstatēja, ka badošanās drudzis Rīgā iet plašumā. «Neparasto ārstēšanās metodi ar 30–40 dienu ilgu badošanos daudzi izved kāda Rīgas ārsta uzraudzībā, bet vairums «veseļojas» uz savu roku.» Ārsti brīdināja to nedarīt. Ja nu gribas pārmaiņas, tad atteikties no gaļas, lietojot tikai augu vai piena produktus. Augstākais, ko drīkstētu, — neēst vienu dienu nedēļā. Tomēr nācās atzīt, ka ārstu norādījumi neatbaida «badošanās sporta» cienītājus. «Rīgā kādas plaši pazīstamas personas sekretārs S. badošanos turpinājis 40 dienas. Viņš stipru ēstgribu sajutis tikai pirmās badošanās dienās; turpmākās dienās bijusi neizsakāma labsajūta. Varējis strādāt garīgu darbu. Atmiņa pat vēl uzlabojusies. Agrāk dzirdētais un redzētais atmiņā it kā atjaunojies. Svaigie iespaidi palikuši atmiņā spilgtāki nekā pirms badošanās. [..] Arī kāds bij. ministrs badojies 30 dienas, lai atsvabinātos no miesas uztūkuma.»
Tad arī Aspazija izstāstīja, ka badošanās kūri izgāja Cīrihē pirms Pirmā pasaules kara, kad ārstēja «nerimstošās zarnu graizes», kas viņu mocījušas mēnešiem ilgi un kuru dēļ lietoja veronālu. Fizikālās terapijas metode sākta ar badošanos. «Veselas četras dienas es neēdu absolūti nekā un dabūju tikai citrona ūdeni. Sejs man kļuva pelēki dzeltens, vaigi iekrita un naktīs iznāca pat murgi. No sākuma gan ļoti gribējās ēst, bet, kad tas bij pārvarēts, sāka mosties neparasta labsajūta. Ārste pastāvīgi kontrolēja manu sirdi. Pēc četrām dienām viņa domāja, ka pietiks badoties un deva pamazām ēst augļus un vēlāk citu barību. Pēc tam kādu mēnesi viņa mani ārstēja ar masāžu un elektrisko sviedrēšanu. Viņa ir speciāliste masāžā, un sviedrēšana arī notika guļošā veidā, apspīdēta no kādām 12 lampiņām. Pēc pārlaista laika es jutos gluži atjaunojusies un darbaspēja bij stipri pacelta. Tā pieturējās pāra gadu un vēlāk es atkal šos paņēmienus izlietoju ar tikpat labiem panākumiem.» Savukārt Rainis pirms šīm procedūrām badojies 14 dienas. Rezultāti? «Zudušas bij galīgi reimatiskās sāpes un pat pūšļa darbība, kas arī bij traucēta, kļuva atkal normāla. Iegūtā veselība pieturējās vismaz trīs gadus un Rainis pa šo laiku strādāja intensīvi un uzrakstīja savus labākos darbus: Jāzepu, Induli; «Pūt, vējiņ»; «Gals un sākums» un citus.»
Bagāto ļaužu bads
Turīgi ļaudis badojās pa savai modei — īpašos kūrortos, īpašā vidē. Tādu šiku sanatoriju Rietumeiropā netrūka. Emīlijas Benjamiņas māsa aktrise Annija Simsone atmiņās sīki aprakstījusi dziedināšanos Jungbornas brīvdabas sanatorijā Harca kalnos netālu no Harcburgas, kur klienti dzīvoja mazās koka mājiņās. Gavēni Annija sāka pēc trijām augļu dienām un badojās 12 dienas, dienā izdzerot pa glāzei sakņu uzlējuma, bet vakarā un rītā apēdot karoti dziedniecības māla, kas tīra kuņģi un zarnas. Piektajā dienā metode paredzēja zarnu skalošanu. «Šī procedūra ilgst stundu un ir stipri nogurdinoša. Vairākas stundas pēc tam es pavadīju gultā, bet vēlāk jutos kā atjaunota.» No šīs dienas gavēšana viņai kļuva par baudu. «Bija zudis zemes smagums, galva bija skaidra un gara stāvoklis priecīgs. Stundām ilgi es klīdu pa mežu, gribējās dziedāt un smieties.»
Sanatorijā pastāvēja īpašs režīms — no rīta pacientus modināja ar tauri. «Atklājās savāds skats: no visiem nameļiem skriešus devās laukā sievietes, gluži kailas!» Pa rasaino zālīti sievietes devās uz kādu namu, un Annija pievienojās. Peldu mājā prāvā bļodā tika ieliets auksts ūdens un sievietes viena pēc otras tajā iesēdās, apšļakstinoties apmēram 2–3 minūtes. Tad vingrošana laukumā zem klajas debess, visāda vecuma kailas sievietes pļaukāja kailo miesu un lēkāja no vienas kājas uz otru un vingrošanas skolotājas vadībā vingroja apmēram 15 minūtes. Pēc tam dziedāja kādu tautasdziesmu ar mērķi atbrīvot balsi. Pēc tam apģērbās un devās uz kopējo parku. Kārtība noteica: «Dāmu parkā katrai pacientei bija jāstaigā kailai, arī nakts guļai nebija atļauts vilkt nakts kreklu vai pidžāmu; jāguļ pie atvērtām durvīm un loga zem samērā vieglas segas. Vispārējā parkā un pastaigās bija jāvalkā sandāles kailās kājās un vieglas drēbes.»
Pēc 1931. gada publiskajā telpā badošanās vairs neizpelnījās tik neviltotu un neatlaidīgu uzmanību kā 20. gadu otrajā pusē. Ekonomiskā krīze dienas kārtībā izvirzīja pavisam citus jautājumus.