Rīgas zoo aizkulises (3.daļa) (20)

TVNET devās ekskursijā pa zoodārzu agrā rīta stundā, kad apmeklētājiem tas ir slēgts. Mūs pavadīja un ar zoodārza aizkulisēm iepazīstināja Rīgas zoodārza informācijas nodaļas darbinieks Māris Lielkalns.

Dzīvnieki zoodārzā nav cietumā – tās ir viņu mājas!

Kā stāsta Māris, dažkārt jādzird: neciešu zoodārzus, jo dzīvniekus tur sprostos. Tomēr, kā zina stāstīt mūsu ekskursijas vadītājs, tas ir mīts, ka zoodārza darbinieki zvērus iegribas pēc sagūsta un iespundē krātiņā. Pirmkārt, lielum lielais vairums dzīvnieku ir dzimuši nebrīvē. Turklāt zoodārzi pēdējā laikā maz izmanto dzīvniekus no savvaļas savu kolekciju papildināšanai. “Otrkārt, dzīvnieks nemaz tik ļoti nealkst tikt tur laukā, lielajā un plašajā brīvībā. Gan tādēļ, ka tā teritorija ir sveša, tas nozīmē, ka jaunajā vietā varētu iznākt saķeršanās ar savas sugas pārstāvi – saimnieku, un, visticamāk, dabūtu pa kaklu. Nedod Die’s patrāpīties ceļā kādam vietējos apstākļus labi zinošam plēsējam. Tātad lieks stress...” turpina Māris. “Gan arī tādēļ, ka savā voljērā viņam ir zināmi visi stūrīši. Tie ir iezīmēti, un tāpēc savās mājās jūtas daudz drošāk.”

Pirms vairākiem gadiem zoodārzā izmuka jenots. Nākamajā rītā viņš tupēja uz sava sprosta un, kā apgalvo Māris, teica, ka gribot atpakaļ.

“Otrs gadījums – izmuka lapsēns. Redzējām, ka izlien laukā no zoodārza teritorijas. Nākamajā dienā atskrēja pats uz savu mītni un pieklupa pie ēdiena bļodas,” - tā Lielkalns.

Degunlācīšu traģikomiskais bēgšanas gadījums

Tomēr ir kāds rezgaļu bēgšanas gadījums, kur iesaistījās vesela glābēju komanda. Galvenie meklēšanas “trillera” varoņi - divas ļoti ņipras degunlācīšu meitenes Šanela un Koko. “Nodzīvojuši Rīgas zoodārza mītnē tikai nepilnu nedēļu, ņiprie degunaiņi sagaidīja pirmo šīs vasaras lietusgāzi, kura laimīgā kārtā uz žoga elektriskā gana stieplēm uzlieca kuplu vilkābeles zaru, tā padarot šo parasti visai efektīvo ierīci par viegli pārvaramu šķērsli,” bēgšanas cēloni apraksta Māris.

Jaunkundzes nekavējās izmantot iespēju paplašināt savas teritorijas robežas, šķērsojot pamirušo elektriskā gana joslu. “Pēc divu stundu meklēšanas pirmā, pie pašas zoodārza teritorijas robežas, tika pamanīta Koko. Saguris no slapjā bridiena, zvērēns, vārnu bara uzmanīgi vērots, snauduļoja pamatīga bērza galotnē. “Diemžēl ugunsdzēsēju varenais pacēlājs ir paredzēts cilvēku evakuācijai no 12 stāvu mājām, nevis viltīgu, bez vilcināšanās no koka uz koku lēkājošu degunlācīšu izsekošanai bērzu kuplajos vainagos. Kad ieradās otra Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ekipāža ar krietnu ūdens krājumu, spēku samēri tomēr mainījās ne par labu bēglei,” atceras Māris.

Izbēgusī degunlācenīte Šanela par sevi atgādināja nākamajā rītā, netālu no Ķīšezera glābšanas stacijas ļaužu acu priekšā ierāpjoties varena sešstumbru vītola zarotnē. “Sazvanītā Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta dispečere bija optimiste: „Ak degunlācītis kokā? To jau mēs noķērām VAKAR...” Savukārt atbraukušie ugunsdzēsēji bija gatavi apgalvot, [ka

zoodārzs turpmāk ik dienas izlaidīs pa degunlācītim, tā rīkojot regulāras ugunsdzēsēju mācības un novēršot VUGD štata optimizācijas draudus

,” smejas Māris. (Plašāku degunlācīšu sagūstīšanas operācijas aprakstu lasi www.rigazoo.lv sadaļā “Vaļasbrīdim”)

Apmeklētāju vieglprātība var maksāt arī dzīvību!

“Zināt, kāpēc zoodārzā ir žogi? Tāpēc, lai cilvēki netiktu iekšā pie dzīvniekiem,” uzsver Rīgas zoodārza informācijas nodaļas darbinieks Māris Lielkalns, jo, kā izrādās, cilvēka dabā ir ļoti liela kāre tikt pie dzīvniekiem, tos apčamdīt un vēl sliktāk – kaitināt! Pēdējā laikā zoodārzos izmanto dabiskās barjeras, kuras dzīvnieki nevar pārvarēt. Piemēram, grāvjus. Rīgas Zoodārzā šādi norobežoti ir ķenguri. Citiem nepārvarami ir grāvji ar ūdeni, akmeņu joslas (zoodārza kamieļi un žirafes), elektriskie gani, apaļu kāršu tiltiņi. Tad ainava izskatās acij daudz tīkamāka un dzīvnieku aplūkošanu netraucē žogi.

“Bieži vien cilvēki neapzinās, ka viņi lūkojas uz spēcīgu dzīvnieku, kam ir labi attīstīti instinkti, un nepieciešamības gadījumā tas var sevi aizstāvēt.

Reiz kāds brašulis pārrāpās pāri elektriskajam ganam un aizskrēja pie kamieļa nofotografēties.

Labi, ka kamielim Barhanam bija labs noskaņojums…” atceras Māris. “Dzīvnieki pazīst savus kopējus, un kopēji, protams, arī savus aprūpējamos. Savukārt svešinieks pat nenojauš, kas varēja notikt…”

Kā vienu no šausmīgākajiem gadījumiem Māris atceras puikas, kuri bija sadomājuši pakaitināt snauduļojošo leopardu Žaku. “Aizrāpās pāri visiem nožogojumiem, vēl cauri tukšam sprostam izgāja, un tad nokļuva vietā, kur restes ir retākas. Kā kaitinās? Iebāza kāju starp restēm voljērā un

… viens mirklis un Žaks jau bija pārlidojis pāri sprostam un sakampis zobos pasniegto kāju

,” stāsta dzīvnieku pazinējs. Puikam laimējās, jo leopards bija saķēris kurpi un asie un spēcīgie ilkņi nebija sasmalcinājuši potīti.

Viens no neprognozējamākiem dzīvniekiem ir lācis. Viņa garastāvoklis var diametrāli mainīties dažu sekunžu laikā. Bet, tā kā spēka viņam ir atliku likām, tad tikšanās sekas mēdz būt bēdīgas.

Vecāki ceļ bērnus pāri barjerām?!

Zoodārzs rūpējas par savu apmeklētāju drošību, ierīkojot drošības sētas, izliekot brīdinājuma zīmes. Taču, ja cilvēki tās neņems vērā, tad nelaimes gadījumi notiks. Diemžēl… visvairāk cieš bērni, kurus vecāki sūta izdarīt muļķības.

Analoģija vienkārša – vai jūs savu bērnu sūtītu paglāstīt svešu bulterjeru? Tad kāpēc vajag paglāstīt svešu lauvu? Un saskaitīt viņam zobus?

Māris zina stāstīt konkrētu gadījumu: “Pirms daudziem gadiem vecajā Pērtiķu mājā āra voljērā kāds pērtiķis bija iekodis bērnam pirkstā. Vecāki nikni, skrien pie direktora kārtību ieviest. Pērtiķis iekoda! Kā iekoda? Attaisīja vārtiņus, iznāca, iekoda un iegāja atpakaļ? Citādi viņš nevar tikt pie apmeklētājiem, tādēļ ka aizsargžogs ir vismaz 1,5 metrus no voljēra!” Vecāki ar savu atbildi pārsteiguši zoodārza darbinieku: “Nu nē. Mēs pārcēlām bērnu pāri pirmajam aizsargžogam (turklāt 1,5 metrus augstam), bērns piegāja pie būra iedot kārumu, un tur viņam iekoda!…”

No zoodārza folkloras

Pandēmijas

Kas īsti ir pandēmija? Domājat, ka tā ir kāda vīrusa briesmīga plosīšanās kādā apvidū? Izrādās, nekā! Pandēmija ir tad, kad no zoodārza aploka izmūk pandas. Stāsts ir par mazajiem pandām – sarkani rudajiem zvēriņiem. Zoodārza darbinieki bija krietni apšķibījuši koku zarus, lai dzīvnieciņš nevarētu izkļūt no aploka, taču justos komfortabli un varētu kāpelēt pa atļautajiem zariem. Uzsniga agrs sniegs un atļauto kļavas zaru pielieca tuvu citam kokam. Pandu papucis Mačo ātri atklāja „jaunā tiltiņa” iespējas un devās pastaigā pa zoodārzu. Dzīvnieks ātri tika notverts un sekoja atbilstoša rīcība: uz koka resnajiem zariem tika uzliktas norobežojošas „cepures” – skārda vainagi, lai dzīvnieks nevarētu tikt pāri. Drīz pēc tam rudens vētrās tika sabojāta viena „cepure”. To veikli izmantoja Mačo un atkal devās brīvsolī. Pēc pāris dienām viņš tika notverts.

Sekretārs izmucis

Pirms krietniem gadiem no zoodārza izmuka sekretārputni un devās apgūt Mežaparku. Darbinieku uzdevums viņus notvert. Tiek sasaukta ķērāju brigāde, visi salec mikroautobusiņā un dodas „ķemmēt” mežu. Piestājam Mežaparka malā kādā stāvlaukumā, bet tur neliela ēstuvīte. Saimnieks, ieraudzījis, ka no busiņa izlec vesels bars cilvēku, priecīgs atver durvis un plati smaidīdams lūkojas uz darbinieku pusi. Tad pēkšņi sejas izteiksme mainās un acis ieplešas lielas jo lielas. Katram darbiniekam tiek izdalītas vairākas pelītes, kas sazāļotas ar miega zālēm (sak, izdosies tikt putniem tuvumā, pametīs kādu ēdamo). Un viss bars, izretinājies ķēdē, pazūd mežā. Eh, un bizness pagalam…

Bet pa to laiku zoodārzā dežurējošam sargam, informētam par to, ka darbinieki aizbraukuši ķert uz Mežaparku sekretāru (tā sarunvalodā dēvējam sekretārputnus) pretī nāk dārza sekretāre. Vīrs ir galīgā neizpratnē: tu jau atpakaļ? Bet kolēģi aizbrauca tevi meklēt!…

Putni tika noķerti. Tagad pēc ilgāka pārtraukuma zoodārza Dzērvju mājā atkal ir aplūkojami sekretārputni.

Ciemos pie bērniem

Zoodārza izbraukuma dzīvnieku trupa izbraukusi izglītojošās lekcijās uz attālu Latgales nostūri. Nakšņojam kādā skolā. Vakarā visi dzīvnieki pabaroti, sakopti, nolikti gulēt. Tā kā laukā pavasaris, tad daļa mākslinieku nakšņo mikroautobusā. No rīta veru vaļā busiņu, un man pretī raugās vaļējs būris, kam bebrs Skraps ir sasmalcinājis finiera durvis. Bet kur ir pats dzīvnieks? Izrādās, ka viņš aizlāčojis uz šofera vietu un saldi šņāc pie pedāļiem. Starp citu, Skraps ir slavenākais Rīgas bebrs, jo viņš ir ciemojies neskaitāmās skolās un bērnudārzos, un līdzko interneta medijos ir materiāls par Rīgas bebriem, tā redzu – bildē atkal ir Skraps.

Ciemos pie bērniem mēs braucam arī šajos laikos, tāpēc piedzīvojumi turpinās…

Apmeklē Rīgas zoodārzu arī pats! Tikai atceries, ka slepus barošana dzīvniekam var radīt vien kaites!

Neesi bezatbildīgs un neaudzini arī savus bērnus tā!