Kam īsti traucē LKF?

Latvijas Kultūras fonds (LKF) – savā ziņā leģendāra organizācija, kas daudz darījusi Latvijas neatkarības atjaunošanā, jau otro reizi pēdējo gadu laikā tiek piesaukta negatīvā nozīmē. Kompetentas iestādes apgalvo – ne visi fonda mērķziedojumi nonākot īstajās rokās. Lai gan saceltā kņada vairāk gan būtu attiecināma uz konkrēta ziedotāja godaprātu – masu mediju mestā aizdomu ēna skar pašu LKF. Kāpēc tā un kādi ir notikušā iemesli, par to saruna ar LKF valdes priekšsēdētāju Pēteri Bankovski.

– Kam īsti traucē LKF? Vismaz no malas raugoties, iespaids tāds ir. Pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām bija problēmas, tagad vēsture atkārtojas. Vai varbūt nepieciešams cits, pieklājīgāks formulējums?

– Nē, formulējums ir pareizs. Nedomāju, ka tieši un īpaši LKF traucētu jelkam, bet fonda būtība un vārds, kuru pazīst visi, nes zināmu simbolisku nozīmi. Tā nāk mums no 1987. gada, kad LKF nodibināja.

Te ir tāda īpatna lieta, jo veidojas zināma divdabība. Pieļauju, ka līdz 1995. gadam, līdz bankas Baltija krīzei, Latvijas kultūras sabiedrība dzīvoja ideālo priekšstatu valstībā, ko saskatījām gan neatkarības cīņā, gan Baltijas ceļā. Bankas Baltija krīze ir robeža, aiz kuras mēs sapratām – Latvijas valsts dzīvo tirgus sabiedrībā, šajā globālajā pasaulē tādā, kāda tā ar visām savām likumībām un dīvainībām ir. LKF ir pirmā neatkarīgā sabiedriskā organizācija Latvijā. Fonds savulaik pat apkalpoja Latvijas Tautas fronti, kam nebija sava rēķina bankā. LKF uzņēmās to, ko, kā teica Imants Ziedonis, no fonda aizejot, fondam nemaz nevajag nest. Uzņēmās pārnacionālu, pārvalstisku kultūras misiju, kas mūsdienu valstīs nemaz nav iespējama.

Sabiedrība ir frakcionējusies, mēs pat nevaram runāt par kultūras sabiedrību kā tādu. Redzam grupējumus, kas savā starpā pat nedebatē, viņi viens otru neieredz un neredz. Mums ir daudzkrāsaina citplanētiešu sabiedrība. LKF 1995. gadā kļuva par vienīgo, kas viņš varēja būt. Fonds izmanto valsts dotās atlaides un akumulē mērķziedojumus. Nu jau daudzus gadus tie pārsvarā ir tikai mērķziedojumi konkrētiem kultūras projektiem – grāmatām, koncertiem, teātra izrādēm. Atlikums, kas mums palika – tas ir tas, ko mums pārmeta, ka ņemam procentus – veidoja ienākumus, no kuriem mēs varējām uzturēt programmas, kas līdz ideāllaiku beigām – 1995. gadam – bija fonda vadlīnijas – Daugavas programmas, stipendiju programmas, bija arī citi projekti.

Mēs esam mēģinājuši būt divdabji. Divdabjiem vienmēr iet grūti. Esam darījuši to, ko no mums prasa tie, kam ir nauda un vara, un turpinājuši programmas, kas savulaik iecerētas.

Daugavas programma šo gadu laikā izvērtusies tā, ka tagad Daugavas svētkus rīko teju vai visi pagasti pie Daugavas. Mēs katru gadu piedalāmies vairs tikai vienos. Šogad tā bija Koknese – tur īstenībā notika kolosāli skolēnu dziesmu svētki ar Raimonda Paula piedalīšanos.

Joprojām tiek turpināta stipendiju programma. Nu jau vairs ne tikai humanitārajās, bet arī eksaktajās zinātnēs, jo mūsdienās vairs nevar nodalīt dažādās zinātnes nozares.

Lietas notiek, un nevaru teikt, ka LKF kādam būtu īpaši neērts. Neērti ir vārdi un simboli, kurus mēģina izlikt un kādā brīdī izspēlēt. Es tādās spēlēs nepiedalos. Fonds nevienu mirkli nav bijis saistībā ne ar vienu politisku partiju. Pirmsvēlēšanu kņada acīmredzot situāciju ir iespaidojusi, tāpēc radusies interese arī par mums. Bet mēs pat nezinām, kāpēc.

– Pragmatiski raugoties, labi, pieņemam, jūs te, LKF, esat mafija, kas atmazgā apšaubāmu ziedotāju naudu – ko kultūra no tā iegūst?

– No tā neiegūst neviens.

– Ziedotāji aizies un vienkārši neziedos nevienam un nekam?

– Tieši tā!

– Kāda ir situācija ar tiem pārmetumiem, ka valde ņēmusi un atdevusi bezprocentu kredītus?

– Mēs ar Valsts kontroles revīzijas grupu parakstījām vienošanos, ka visi pārkāpumi tiks novērsti, tas arī tiks izdarīts, te pat nav ko komentēt.

– Vai vari apstiprināt vēlreiz Neatkarīgās lasītājiem, ka tā saucamās kriminālās shēmas, kuras inkriminē LKF, ir likumā atļautas un legālas?

– Pēdējā valdes sēdē mēs saņēmām vēstuli no kādas bankas, kurā tā apstiprināja – viņi ziedojuši LKF tikai likumā noteiktajās formās un daudzumos. Tas, ja izlietojums ir tāds, ka to apšauba Valsts kontrole – to LKF spēkos nav iespējams izkontrolēt. Līdzšinējā likuma vide, kura ir tālu no pilnības, īsti nemaz neļauj to darīt. Labi, formāli jau mēs varam sūdzēt tiesā visus, kas neatsūta atskaites, bet pats vari iedomāties, ko nozīmē šie bezgalīgie tiesvedības procesi.

Būtībā jau visu laiku notiek debates, vai sabiedriskā labuma organizācija var nodarboties ar to, ar ko tā nodarbojas. Proti, vai LKF drīkst atbalstīt grāmatu izdošanu, stipendiju maksāšanu gados veciem kultūras darbiniekiem. Parastās atrunas ir tādas – grāmatas izdošana ir komercdarbība. Kad saku, ka faktiski visas latviešu autoru grāmatas un kompaktdiski nenes peļņu, drīzāk rada zaudējumus, ka oriģināldramaturģijas iestudējumi tāpat nes zaudējumus, atbilde skan – tā ir komercdarbība pēc definīcijas, jūs to atbalstīt nevarat. Vecajiem kultūras darbiniekiem ir paredzētas mūža stipendijas Valsts Kultūrkapitāla fondā, jūs te labāk nemaz pa vidu nemaisieties!

Man jau šķiet – ja mums būtu kaut tūkstoš fondu, kas atbalstītu grāmatu un kompaktdisku izdošanu un pensijā esošus kultūras darbiniekus, mēs visi no tā tikai iegūtu. Bet te ir nostādne – pastāv budžeta iestāde Valsts Kultūrkapitāla fonds, bet jūs pārējie atbalstiet, piemēram, pašdarbības pulciņus.

– Vai tādā gadījumā nevar teikt – kāds mēģina revidēt pastāvošo un likumā paredzēto kārtību, bet fonds vienkārši nonācis grēkāža lomā? Starp citu, pirms iepriekšējām vēlēšanām bija liela vēršanās arī pret atskaitījumiem no azartspēlēm Valsts Kultūrkapitāla fonda vajadzībām, pat līdz šāda finansējuma amoralitātei aizrunājās.

– Vēlēšanas ir mirklis, kad saasinās pamatspēlētāju intereses. Proti, kamēr pastāv valsts, pastāv arī nodokļi, to iekasēšanas mehānismi, un, no otras puses, nevēlēšanās tos maksāt. Šis princips ir vecs kā pasaule. Agrāk bruņoti jātnieki ieradās ciemā, atņēma salmus un nodedzināja būdas. Tagadējos laikos mums ir ieņēmumu dienests un pārējās struktūras – tā spēle ir mūžīga. Iespējams, kāds politiskais spēks mēģina pastarpināti, izmantojot uzbrukumus mums, norādīt, ka likumi ir nepilnvērtīgi, un norādīt uz to, kas likumus ir rakstījis.

Interesanti, ka attiecīgo likumu radījis vesels pūlis rakstītāju. Tā šoreiz nav, ka vienas partijas ministrs būtu rakstījis likumu. Finanšu ministrija stāvēja visai patālu no Likuma par sabiedriskā labuma organizācijām tapšanas. To iniciēja un caur Saeimu virzīja Nevalstisko organizāciju padome.

Līdz šā likuma radīšanai bija tā situācija, ko pamatoti savulaik norādīja presē. Pastāvēja vairākas organizācijas, kas atradās izņēmuma stāvoklī: Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas Bērnu fonds, arī LKF, kuru darbību noteica vieni noteikumi, bet pārējām organizācijām – citi. Pārējie to, protams, nevarēja paciest. Tas ir pilnīgi saprotams!

Protams, likumi ir nepilnīgi. Tieši tāpēc arī LKF pieņēma lēmumu. Mēs būsim pirmie, kas turpmāk valdē izskatīs ziedotāju vēlmi ziedot. Manā uztverē tas ir absurds – ja cilvēks grib ziedot, viņam tas ir jāļauj darīt. Bet mēs tagad būsim spiesti izskatīt, vai ziedotājs ir tiesīgs to darīt. Tas ir dīvaini, bet LKF to turpmāk darīs.

***

Latvijas Kultūras fonds

Sliktās ziņas

- 2003. gads. Valsts kontrole secina, ka daļa LKF adresēto ziedojumu nav sasnieguši adresātu, bet gan nonākuši trešo personu lokā

- 2006. gada augusts. Valsts kontroles pārbaude LKF atklāj pārkāpumus, kas saistīti ar to, ka atsevišķi mērķziedojumi netiek izlietoti kultūras vajadzībām, bet fonda valdes locekļi esot ņēmuši bezprocentu aizdevumus, kas atdoti LKF. Pēc pārbaudes rezultātiem Ģenerālporkuratūra lietu nodod Ekonomikas policijai

Paveiktais

- Ar LKF no mērķziedojumiem ieturēto procentu palīdzību tiek atbalstīta virkne nozīmīgu programmu un pasākumu:

- Novadu projektu programma (31 pasākums 2005. gadā)

- Daugavas programma, kas aptver ap Daugavu izvietotos pagastus

- Stipendiju programma

- Spīdolas balva (2005. gada decembrī to saņēma Aleksandrs Antoņenko, Kristīne Opolais un Jānis Kalnačs)

- Konkurss Sakoptākais Latvijas pagasts

- Baha kamermūzikas festivāls

- Festivāls Baltijas pērle

- Festivāls Bildes u.c.

Latvijas Kultūras fonda valde

Pēteris Bankovskis – LKF valdes priekšsēdētājs; Lauris Liepa – zvērināts advokāts; Inese Zandere – dzejniece, žurnāla Rīgas Laiks redaktore; Elvīra Mantrova – Aizkraukles rajona pieminekļu aizsardzības inspektore, LKF Daugavas komisijas priekšsēdētāja

***

Vaida Villeruša, Latvijas Kultūras fonda Daugavas programmas ilggadēja dalībniece

– Kāda ir sajūta, kad kultūras organizācija, kurā jūs ilgus gadus esat sekmīgi darbojusies mūsu kultūrai tik nozīmīgajā Daugavas programmā, tiek pasludināta teju vai par kriminālu naudas atmazgātāju?

– Vairāk nekā skumja, jo, skatoties no malas, šķiet, ja te varēja atrast kādus morālas dabas pārkāpumus, tad tie tagad tiek pavērsti gandrīz par kriminālnoziegumu. Tiek prasīts tas, kas nemaz nav LKF iespējās un funkcijās. Tādu brīvu ziedotāju, kas nāktu un teiktu – es gribu ziedot, vairs nav. Vienīgais, kas pastāv – sameklēti mērķziedojumi.

Mērķa ziedojumus meklē tas, kam ziedojums vajadzīgs, nevis LKF vai ziedotājs. Pavisam vienkāršs piemērs – ja esmu uzrakstījusi grāmatu, es meklēju, līdz atrodu kādu, kas ir ar mieru tai ziedot. Turpmāk notiks tā – ja atnāku uz fondu, tam būs jāpārbauda, vai man patiesi ir vajadzīgs ziedojums, vai es neesmu kādās radniecīgās attiecībās ar ziedotāju. Kā tas vispār ir izdarāms?

LKF nevienam nav bijis ceļā, izņemot ierasto nelabvēlības gaisotni Latvijā. Te ir kāds dziļāks sitiens. Tas adresēts kādam citam – vai kādai partijai, vai kādai bankai. LKF ir kā tāds slieksnis, ar kura palīdzību to veikt. Visus šos gadus pārstāvēju Daugavas programmu sabiedriskā kārtā, un nekādu mantisku attiecību ar LKF man nav bijis. Pagastos LKF joprojām ir ļoti liela nozīme. Daugavas krastos ir vairāk nekā sešdesmit pagastu, katrā pagastā ir cilvēki, kas ārkārtīgi atsaucīgi pieņēmuši fonda idejas. Ir tādi pagasti Augšdaugavā, kur, ja kaut kas notiek, tad notiek, pateicoties LKF. Kaut tas būtu vienkāršs akmens uzlikts, kā Piedrujā, kur otrā pusē ir Baltkrievija. Kad tagad pēc desmit gadiem aizbraucām apskatīties, domāju, ka viss būs zālē ieaudzis. Atradu, tur ir tāda tīrība un spodrība! Nezinot, ka mēs tur brauksim. Kad jautāju, viņi teica – tā taču mums ir vienīgā vieta, kur varam kaut ko sarīkot. Šeit uzņemam ciemiņus, te notiek skolas izlaidumi. Bet tas ir it kā viens vienīgs šķietami nenozīmīgs akmens! Tā ir visā Daugavas garumā. Naujienas pagasts bija viens no pirmajiem, kur sarīkojām fantastiskus Daugavas svētkus. Tagad tie notiek katru gadu.

Tai pašā laikā, ja kāds pagasts nedabū atbalstu, rodas aizvainojums. Latvijas Avīzē lasīju, ka Līvāniem LKF esot šogad norāvis programmu, bet tad jāskatās, ko viņi prasa tiem svētkiem. Neatceros, kurš, bet reiz kāds pagasts prasīja no LKF apmaksāt helikopteru, no kura bērt bērniem svētkos konfektes lejā.

Man jāsaka – mērķziedojumi nonāca tur, kur tiem bija jānonāk, bet līdzekļi, kas bija LKF rīcībā, allaž tikuši ļoti rūpīgi izsvērti. Ne jau tikai tas, ko Bankovska kungs teica par svētkiem Koknesē. Nesen tika atbalstīta, piemēram, Uģa Niedres grāmata Mājvieta, kas, manuprāt, ir ļoti vērtīgs izdevums. Tādu lietu ir ļoti daudz, pamatā tiek atbalstīti novadi. Arī skolotāju braucieni uz Sibīriju. Skumji, ka viss, kas bijis ar LKF vārdu un ideju – kā Imanta Ziedoņa laikā, kad viss bija ar ideju –, tas tagad tiek nonivelēts, noniecināts, iznīcināts.