«Es labi jūtos tikai klasē, citādi sabruktu kā veca sēne,» optimistiski atzīst dižskolotāja Aina Sila, kas apbalvota ar Piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, un pirms divām dienām atzīmēja savu 80. dzimšanas dienu. Starp citu, arvien stāvot Rīgas vakara 14. vidusskolas audzēkņu priekšā latviešu valodas un literatūras mācībstundās un strādājot ar savu audzināmo (12.) klasi, ik pa brīdim pat kopīgi skandinot pa kādai dziesmai vai dzejas vārsmai. Taču «sēnes sabrukšana» šķiet krietni vien pārspīlēta: kad Ainas kundze iznāk no frizētavas, viņai var dot 52 gadus, kas ir par 10 mazāk nekā citkārt. Laikam ar skolu un «visskaistāko profesiju pasaulē» viņa ir tā piesātināta, ka nav ne laika, ne vēlēšanās pievienoties laisko vecmāmiņu kategorijai.
Dižskolotāja: man vēl nav 90! (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dārga pat tualetes smarža
Ceturtdienas rīts skolā sākas ar svinīgu skolotājas Ainas sagaidīšanu un viņas jestru paziņojumu, ka mīļotais teiciens: «Man vēl nav 80!» tiek nomainīts pret jaunu — «man vēl nav 90!» «Esmu veselāka par veselu un nedomāju pamest skolu,» jauniešu ovāciju atbalstīta, smiedamās apgalvo kundze, kuru pat par sirmgalvi nav iespējams nosaukt. «Aizvakar pie manis dzīvoklī ieradās kāda sieviete, lai veiktu sabiedrisko aptauju. Kad anketā tikām līdz maniem dzimšanas datiem, viņa pārsteigta uz mani paskatījās, tūdaļ sakravāja mantiņas un devās prom, sakot: nē, nē, tik vecus man nevajag, es nevaru bojāt savu anketu! Tad nu iznāk, ka es savos 80 gados vairs nevaru ne spriest, ne par Eiropu izteikties. Skola ir tā vieta, kur es glābjos. Pat tualetes smarža man šeit šķiet dārgas!» secina skolotāja.
Laikam aizraujošāku pedagogu par skolotāju Silu vajadzētu krietni pameklēt. «Kur palika tā mana dziesma?» rakņājoties pa rokassomiņu, retoriski vaicā jubilāre. Kad vārdi atrasti, pēc «Vecpiebalgas ūdensrožu» meldiņa kopā ar klasi viņa uzrauj savu dziesmu. Spriežot pēc izpildījuma, šī nebūt nav pirmā reize, kad visi sadziedas. Tiek dalīts kliņģeris un vēlēta izturība. «Katrs bērns ir tik īpatnējs un individuāls, ka viņš nav jāvērtē tikai pēc spējām vai kādas pareizās nišas. Katram ir sava pasaulīte. Un mans uzdevums bijis atrast vērtības arī tad, ja tajā literatūrā galīgi nav gājis,» smaida skolotāja.
Dejo augstpapēžu kurpēs
27. septembrī pirms 80 gadiem piparu bodītes saimniece nav ieradusies darbā un veikals bijis slēgts. Vēlāk izrādījies, ka Driļļu ģimenē piedzimis jaunākais (trešais) skuķis. «Maza, neglīta, un ārsti nedeva nekādas cerības, ka izdzīvošu,» par savu ierašanos šai saulē stāsta skolotāja. Tāpēc vecāki steigušies meitu nokristīt. Baznīcā ieradies Aijas krusttēvs un uz vijoles tik skaisti spēlējis «Ave Maria», ka meitene līdz ar ūdens pilēm uz galvas kļuvusi jo ņipra. Kopš tās dienas viņa nezinot, kas ir slimošana. Tiesa gan, izņemot tās reizes, kad veselības problēmās iekūlusies savas neuzmanības dēļ. Piemēram, pirms trim gadiem, kad slimnīcā dziedējusi vēderkaiti, viņa paklupusi, un nācies protezēt gūžu. «Visi cerēja, ka beidzot būs tikuši no manis vaļā, bet — nekā. Pēc četrām nedēļām skolēni mani ar spieķīti iesēdināja tramvajā, palīdzēja noturēt līdzsvaru, un es joprojām esmu šeit. Vakar augstpapēžu kurpēs pat ballē dejoju!» sajūsminās jubilāre, neslēpjot, ka dažkārt operētā vieta atgādina par sevi, taču klases priekšā sliktā pašsajūta pazūdot kā uz burvju mājiena.
To, ka Aija būs skolotāja, papiņam savulaik izzīlējusi jau čigāniete, sakot, ka meitai būs divi vīri, viens dēls (Režisors Ģirts Sils. — I. V.) un sirds skolā. Arī pati meitene par to bijusi pilnībā pārliecināta, un, kamēr citi bērni krējuma vietā svēruši dubļus, spēlējot pārdevējos, Aija visus strostējusi kā skolotāja.
Rīgas vakara 14. vidusskola ir skolotājas Silas pēdējā, taču ne vienīgā darbavieta. Pirmo jubileju Rīgā Aija nosvinējusi pirms 30 gadiem, bet līdz tam dzīvojusi un strādājusi Jelgavā. «15 gadus nosēdēju cietumā,» smej Aijas kundze, paskaidrojot, ka skolotājas karjeru sākusi Jelgavas pusaudžu pāraudzināšanas iestādē — kolonijā. No turienes arī viņai parole «Jelgava». «Gadās, ka eju pa tirgu un baigie jefiņi piedāvā man baravikas, sakot: «Skolotāj, es jums atdošu lētāk!» Esmu priecīga, apvaicājos, kā iet, lai gan patiesībā vārdus vairs neatceros. Tik noprasu: «Parole — «Jelgava?» Ja jā, tad zinu, ka esam tikušies cietumā.» Tālākais darba ceļš Aijas kundzi ievilinājis arī Izglītības un zinātnes ministrijā. «Esmu ļoti lutināta, ka varu strādāt šādu darbu! Jaunajiem pedagogiem gribu teikt vienu: mums ir dots CILVĒKU izaudzināt. Un mums ir visskaistākā profesija, kādu vispār var iedomāties. Vai tā nav laime — būt bērnu pieņemtam?»