Un ja nu man ir sifiliss???!!!

— Kāda tagad ir situācija ar seksuāli transmisīvo slimību saslimstību? 90. gadu sākumā runa bija par epidēmiju.

— Pašlaik situācija normalizējas. Tiek uzskatīts, ka visbiežākā saslimstība bijusi 1994.–1995. gadā.

— Kāpēc tajos gados saslimstība ar seksuāli transmisīvajām slimībām bija tik izplatīta?

— Tāpēc, ka sākās demokrātija. Daudzi to saprata pārprastā veidā kā absolūtu visatļautību, nezinot, kā tikt galā ar «visatļautības» sekām. Tagad savukārt daudz biežāk cilvēki meklē ārsta palīdzību. Arī informācija par STS ir daudz pieejamāka. Jaunā paaudze šajos jautājumos tika izglītota jau skolā veselības mācības stundās.

— Tādas slimības kā sifiliss, gonoreja un trihomoniāze, ko ārstēja padomju laikos, tā kā bija zināmas. Vai jaunās — ureaplazma, hlamīdijas, gardenerellas — uzradās tikai deviņdesmitajos gados. Līdz tam tādu slimību nebija?

— Šīs slimības ir bijušas vienmēr. Tikai astoņdesmito gadu beigās tās sāka diagnosticēt. Līdz tam tika mēģināts novērst hronisko saslimstību simptomus, kuru izraisītāji varēja būt visas pieminētās «jaunās». Piemēram, nespecifisko urertrītu vīriešiem, kura cēloņi nekādi nebija noskaidrojami un kuru bija tikpat kā neiespējami novērst, jo izraisītājs STS netika neitralizēts.

Vai arī sievietēm grūtniecības laikā pēkšņi «ne no kā» parādījās grūtniecības norises traucējumi, kas arī, kā izrādās, bija neārstēto STS sekas. Šo slimību hroniskais stāvoklis, ja tas netiek novērsts, var izraisīt ļoti nepatīkamas sekas un krietni iedragāt veselību.

— Kā reaģēt cilvēkam, ja viņam diagnosticēta kāda no STS slimībām? Vai jākrīt izmisumā?

— Nekur nav jākrīt. Vienkārši jāārstējas. Jāmeklē ārsta palīdzība. Un nevajag kautrēties iet pie ārsta, domājot, ko dakteris padomās, ka es tāds vai šitāda… Ārsts neko nepadomās, bet palīdzēs gan. Tāpat nevajag cerēt, ka slimība pāries pati no sevis.

Noteikti jāinformē partneris. Jābūt godprātīgam. Ja STS slimības simptomi ir parādījušies pašam, noteikti jāinformē seksa partneris. Vajag informēt iespējamo infekcijas avotu. Padomju laikos par inficēšanu ar seksuāli transmisīvu slimību draudēja kriminālatbildība un piespiedu ārstēšana. Mūsdienās tā vairs nenotiek. Neviens vairs nelūkojas uz kādu, kam gadījies inficēties ar STS, kā uz noziedznieku. Arī tos, kas profilaktiski pārbaudās, neviens neuzskata par degradētiem elementiem. 

— Ja, nododot analīzes, atklājas, ka ir kāda no seksuāli transmisīvām slimībām, vai iespējams izskaitļot, kurš ir pie vainas? Kurš «aplaidis» ar slikto slimību?

— Bet vai vajag noskaidrot? Analīzes uzrāda slimības faktu, bet neuzrāda laiku, cik ilgi slimības izraisītāji ir organismā. Vajag ārstēties, nevis meklēt vainīgos.

— Vai ir iespējams izvairīties no nelāgajām slimībām, dzīvojot seksuāli aktīva cilvēka dzīvi un neizmantojot metodi — vislabākais veids nesaslimt, pilnībā izsvītrot seksu no savas dzīves… Kā visefektīvāk aizsargāties no seksuāli transmisīvām slimībām?

— Lietojot prezervatīvus.

— Bet kā tad ar runām, ka prezervatīvi neaizsargājot no STS.

— Kādu laiku bija runas par to, ka prezervatīvi neaizsargā no AIDS, bet arī tas nav pierādījies. Katrā ziņā vairākums pacientu, kas meklē pie manis palīdzību, prezervatīvus nav lietojuši. Tā kā labāk lietosim prezervatīvus jebkurā gadījumā.

— Un kā ir ar apgalvojumu, ka ar precētiem un precētām var droši nodarboties ar seksu bez prezervatīva?

— Tas ir pilnīgas muļķības. Nekad nevar zināt, kādi piedzīvojumi ir bijuši precēto otrajām pusēm. Un vēl gribu ieteikt seksuāli aktīvajiem regulāri veikt pārbaudes analīzes. Nekautrēties un nākt pie daktera.

— Kā var nokļūt vizītē pie jums?

— Zvaniet — 29227553, un vienosimies par vizītes laiku.