"Mašīnas man ir tikai pikapi, suņi – tikai vilki. Man patīk vācu aitu šķirnes suņi, jo ir gudri un pietiekami smuki. Kad iepriekšējais suns saslima un devās uz citiem medību laukiem, braucām uz patversmi jauna meklējumos. Atvedām mājās Rokiju," stāsta Aivars Freimanis, motokluba Vēja brāļu ordenis prezidents.
Brauna molekula prezidenta pagalmā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirmais skūpsts
Freimaņu ģimenei uzreiz bija skaidrs, ka neņems kucēnu, bet gan pieaugušu suni, kurš spēj sargāt māju. Aivars Freimanis nelepojas, ka ņēmis suni no patversmes, tas iznācis gluži dabiski. Vēl skaidrāks tas kļuvis, kad aizbraukuši uz patversmi, jo ieraudzījuši, cik skumji ir suņi, sēžot nelielajos būros. Rokijs uzreiz iekritis acīs.
"O, šis baigi foršais, nodomāju. Pirmais, ko suns izdarīja, kad viņu izlaida laukā, – uzmetās manam jaunākajam dēlam uz pleciem un nolaizīja ģīmi. Raksturiņš gan bija jaušams – kad vedām mašīnā uz mājām, bija nemierīgs, mazliet koda man mugurā," nosmej rokeris. Tas bija pirms trim gadiem, toreiz Rokijam varēja būt pusotra gada, tā vismaz sacījuši patversmes darbinieki.
"Rokijs ir smuks, gudrs, tikai neaudzināts. Kā zinu, ka gudrs? Galva spīd," nosmīn Freimanis. "Viņš mums lauku puisis, bez audzināšanas, sākumā nevienu komandu nezināja. Dēls ņēmās no grāmatas mācīt, taču diez ko daudz neizdevās. Laikam pārāk nostabilizējusies personība, uzlika mīksto visām mācībām."
Par saimniekiem suns atzinis tikai trīs mājiniekus: Aivaru, viņa tēvu un jaunāko dēlu Mārtiņu, pārējos ignorējot. Sākumā arī tēvu neņēmis galvā, lēcis virsū, pāris reižu iekodis krūtīs. Taču Aivara tēvs visu laiku nesis ēdienu, un tagad Rokijs pieņēmis arī viņu. "Citi gan var teikt, ko grib, galvā neņem."
Lauku puisis
Pa dienu Rokijs dzīvojas voljērā pie mājas palielā teritorijā, kurai vidū aug koks. Nu jau nokaltis... Suns met lokus, riņķo, skrien visu laiku. Vakarā no sava iežogojuma tiek izlaists. Tad labprāt ar saimnieku uzspēlē bumbu. "Provocē, lai ņemu nost, nesās pa pagalmu. Rokijs ir baigi stiprs un nemierīgs, nekad nesēž uz vietas. Naktī gan, kādreiz paskatos, nogūlies uz bruģīša, laikam piekusis," sirsnīgi saka rokeris.
Aivars Freimanis ar ģimeni dzīvo Mārupē, savā laikā te bija kolhozs, tepat blakus viļņojās rudzi. Tātad īsti lauki, un dzīvās radības te bijušas vienmēr. "Mums bija 150 truši, piecas cūkas, 20 vistas, tas viss bija dabiski. Tēvs ņēmās ar trušiem, mamma – ar vistām. Vēl bija divi suņi, tēvam laika, ar kuru gāja medībās, pārējiem vilks." Dzīvnieki vienmēr bijuši apkārt. Kad bērni bija mazi, mājās noteikti vajadzēja kāmīšus. Tagad ir tikai suns.
"Kā draugs un kā sargs, bet es nekad neturētu suni pie ķēdes. Un arī klēpja mopši man nekad nav patikuši, tie jau tādi kā kaķi, vecmeitām ko samīļot. Sunim jābūt ar zobiem un raksturiņu," piebilst Freimanis, savstarpējās attiecības ar mājas draugu raksturojot kā atturīgas un skarbi vīrišķīgas.
No Stallones ne smakas
Suns nosaukts par Rokiju. "Saistībā ar vārdu rokenrols, nevis no Stallones," nosmīn Freimanis, runājot par Silvestra Stallones lomu filmā Rokijs. Viņš uzskata, ka suņa vārdā jābūt r skaņai. Iepriekšējiem suņiem vārdi sākušies vienādi: Džesija, Džera, "domāju, ka tas klans jāpārtrauc".
Rokijs pēc rakstura atbilst sava vārda izcelsmei, ļoti enerģisks. "Kā palaiž vaļā, tā metas pie vārtiņiem, nesas kā raķete. Vienmēr skatos un nesaprotu, kā viņš paspēj sabremzēties pie vārtiem, nodot pa mēmajiem. Katrs suns jau ir personība, ļoti atšķirīgs. Atceros, kā Džesija lēnām, lēnām pienāk cilvēkam klāt, iekož un tikpat nesteidzīgi aiziet prom."
Aivars Freimanis smejot stāsta, kā nemierīgais Rokijs reiz izjaucis filmēšanu. TV3 bijis ieplānots safilmēt saimniekus ar dzīvniekiem, viens ar papagaili, cits ar kaķiem, Freimanim bijis jābrauc ar Rokiju. Kad sācis suni aicināt mašīnā, šis pretojies, zobi atņirgti, pats sabozies. "Iespējams, atminējās kādu senu pāridarījumu, varbūt kādreiz ar varu vilkts mašīnā. Laikam jau labi, ka man neizdevās viņu iestumt autiņā, jo, kas zina, kā būtu bijis, ja Rokijs līdz televīzijai tiktu... Tā mēs norāvām viņiem to filmēšanu. Lauku duksis ņem un izjauc pilsētnieku scenāriju!"
***
Speciālista viedoklis
Jautā Aivars Freimanis, Rokija saimnieks:
– Gribētos kopā ar suni doties uz ezeru vai kādu pasākumu, taču apzinos, ka šobrīd tas nav iespējams. Diez vai viņš mierīgi izturēsies pret svešiem cilvēkiem. Kur būtu skola, kur varētu apmācīt pieaugušu suni?
Atbild Inese Mellupe, biedrības Latvijas vācu aitu suņu klubs valdes priekšsēdētāja:
– Skolot suni var un vajag jebkurā vecumā. Nepietiek ar to, ka dzīvnieks klausa saimnieku, it īpaši tad, ja ir vēlme ar suni doties tur, kur ir sveši cilvēki. Dzīve tikai pagalmā un savā voljērā ir pavisam kas cits. Taču skološana pieaugušā vecumā noteikti prasīs daudz vairāk laika, jo jau ir savi niķi, iegribas, skatījums uz dzīvi. Turklāt no patversmes ņemtajam ir pagātne, visticamāk, negatīva, kas iespaido. Viss atkarīgs no tā, cik daudz laika saimnieks gatavs ieguldīt, pamazām un uzmanīgi mēģinot raksturu lauzt. Intensīvi strādājot (kopā ar speciālistu, piemēram, divreiz nedēļā un pēc tam vēl mājās), var paiet pusgads vai gads. Taču neviens nevar dot pilnīgu garantiju, ka izdosies raksturu izmainīt, ka suni varēs socializēt, darīt draudzīgu sabiedrībai, lai saimnieks ar viņu varētu doties uz ezeru vai jebkur citur. Taču noteikti ir vērts kopā ar kinologu izspriest, ko iespējams darīt.
(Var zvanīt uz Latvijas Kinoloģisko federāciju, tālr. 7614819, 7624930, klubu Mans draugs, tālr. 9461377)
***
Rokijs
- Vācu aitu šķirnes suns (bez dokumentiem)
- Pirms trim gadiem paņemts no suņu patversmes
- Aptuveni piecus gadus vecs
- Kareivīgs raksturs un neizsīkstoša enerģija
- Labs mājas sargs, dienā dzīvo voljērā, naktī skraida pa pagalmu, sargā Druviņas
- Uzticas tikai Aivaram, viņa tēvam un jaunākajam dēlam Mārtiņam
- Ēd profesionālo barību īpaši enerģiskiem suņiem
- Patīk spēlēties ar bumbu, arī tad, ja tā galīgi saplakusi