Ar mani vēlējās parunāties kāda manu draugu draudzene. Par tēmu — četrdesmitgadīga latviete ārzemēs. Tas nebūs stāsts par sekstūrismu.
Austrumeiropas sievietes smaids. 1. daļa
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pelēkā pele
Patiesībā tas ir arī iemesls, kādēļ viņa mani uzmeklēja — jo viņa uzskata, ka pietiek vienreiz vulgarizēt, banalizēt un vienkāršot visu to «sekstūrisma lietu». Gan to, kā «mēs» pie «viņiem», gan to, kā «viņi» pie «mums». «Nekas taču nav tik vienkārši,» saka Ilze. «Visam ir izskaidrojums.»
Jā, sauksim viņu, piemēram, par Ilzi. Viņai arī patiesībā ir latvisks vārds. Un pati viņa ir tāda... latviska. Kā viņa pati saka — latviešu pelēkā pele.
Nu jā. Iespējams, vairs ne vizuāli — bet, kā viņa pati smejas, tā peles būtība ir, paliek un lien ārā visdažādākajās situācijās.
Tipisks Austrumeiropas CV
Pēdējo gadu laikā Ilzes dzīvē daudz kas mainījies. Kā viņa pati saka, biogrāfija ir vienkārši tipiska postsociālismā augušas Austrumeiropas sievietes biogrāfija, pēc viņas dzīves varot caurmēra tipisko CV uzrakstīt vai trešdaļai Austrumeiropas sieviešu.
Nu, es tā gluži vis neteiktu. Taču tas, ka Ilze izmantojusi daudz ko no tā, kas teorētiski bijis sasniedzams daudziem, ir skaidrs. Sākot ar to, ka Ilze nemaz negaidīja, ka viņai kāds iespējas pienesīs uz paplātes. Patiesībā viņa uzskata, ka lielā mērā tas bijis saistīts ar viņas agrīnās jaunības kompleksiem. «Ko dara pelēkās peles, ko neviens neievēro, kamēr citas meitenes skrien uz randiņiem, precas un šķiras? Mācās!»
Un Ilze tiešām ir mācījusies ne pa jokam. Jau vidusskolas gados — divas svešvalodas, tad vēl, tad universitāte, zviedru augstskola, tad vēl kaut kas... Apbrīnojami!
Taču pati Ilze uzskata — tas viss ir mazliet par vēlu. Tomēr — labāk vēlu, nekā nekad! Un, lai nu kā — tagad Ilzei ir darbs, kuru viņa uztver lietišķi, bez sajūsmas, bet kas viņai dod ļoti labu «pozīciju dzīvē», kā viņa pati saka. Laba dzīve, labs dzīvoklis, iespēja atbalstīt māti un brāli, bieži komandējumi uz ārzemēm...
Tieši par tām ārzemēm arī Ilze gribēja runāt. Par četrdesmitgadīgas latvietes piedzīvojumiem un vērojumiem ārzemēs.
Labā dzīve
Kā jau Ilze pati teica, pēc viņas domām, viņa sākusi dzīvot par vēlu. Sākt dzīvot — ar to viņa domā to dzīves posmu, kad sākusi normāli pelnīt, dzīvot pārtikušu dzīvi un braukāt uz ārzemēm. Ārzemju komandējumi Ilzei ļoti patīk. Un viņa neuzskata sevi par švilpasti — bet skaidrs, ka dzīvi rotā dažādas tikšanās ar ārzemju vīriešiem. Ilze saka — īsto mīlestību tomēr neesot satikusi. Taču dažas nopietnas aizraušanās — gan. Pirmajās reizēs, kad komandējums nav bijis tikai komandējums, bet arī privāta viesošanās kādās mājās, Ilzei bijis skaidrs: viss, es te palieku!
Viņa saka: «Labā dzīve — tā bija labā dzīve, ko es nebiju redzējusi, ko daudzi no Latvijas nav redzējuši joprojām. Miers, skaistums, pašpietiekamība visapkārt — labā dzīve ir skaista un vilina. Tāpēc to, ka jaunās meitenes aizbrauc pie kāda partnera un ierauga viņa labo dzīvi — tas nav nekāds sekstūrisms. Tā ir tā labā dzīve, kas vilina. Un, atklāti sakot, es nevaru pārmest nevienai, pilnīgi nevienai meitenei, kas izvēlas braukt uz ārzemēm un dzīvot ar kādu kopā.»
Ilze stāsta, kā, pāris dienas padzīvodama kāda ārzemju partnera mājās, kļuvusi par viņa mīļāko. «Tas ir tik dabiski! Kāds tur sekstūrisms! Tu vienkārši ieplūsti tajā labajā dzīvē — un sekss lielā, skaistā gultā ar jauku, koptu vīrieti ir tikai daļa no tās labās dzīves, pie kuras tu gribētu būt piederīga!»
Bet lielākais labās dzīves kultūršoks Ilzei bijusi... trauku mazgājamā mašīna. Un, kaut arī ceļots jau daudz, un arī dažādu vīriešu mājās viņa viesojusies, trauku mazgājamā mašīna viņai joprojām liekas kā tāds labās dzīves simbols. Nu jā, un vēl burbuļvanna.
Mēģinu viņai iebilst: «Bet, Ilze, tagad taču tu pati sev vari nopirkt gan trauku mazgājamo mašīnu, gan burbuļvannu!» Gandrīz vai piebilstu — un jauku, koptu vīrieti piedevām.
Ilze saka — tie jau patiesībā esot tikai tādi simboli. Tas, kas vilina, ir miers un sakārtotība. Un drošības sajūta.
«Tā diezgan mietpilsoniski...» piebilstu.
«Jā! Es uzskatu, ka par mietpilsonisku, nodrošinātu, mierīgu un laimīgu dzīvi sapņo visas normālas sievietes! Nu, vismaz lielākā daļa...» atbild Ilze. Un vispār... Un kopumā man viņai jāpiekrīt! Tomēr...
«Tomēr tu joprojām esi Latvijā...» Kļūstu gandrīz nekaunīga. Jo principā jau gribēju pajautāt — tad kādēļ tu neesi noprecējusi kādu ārzemnieku ar visu trauku mazgājamo mašīnu?
Jā, kāpēc es vēl esmu Latvijā?
«Par to šad un tad iedomājos, īpaši — ja notiek kaut kas stulbs. Tad gribas braukt prom uzreiz. Bet...»
Nu nav vēl Ilzei gadījies sastapt nevienu, kurš gribētu precēt. Padzīvot pie viņa — jā, lūdzu. Un Ilze to arī ir darījusi — kā pati saka, vēl mazliet, un varēšot sevi uzskatīt par profesionālu mīļāko no Austrumeiropas.
«Sākumā, atklāti sakot, biju kā spārnos, jo likās, ka agrāk vai vēlāk dzīve nokārtosies. Jā, es gribēju apprecēties. Un, starp citu, joprojām domāju, ka man viss vēl priekšā. Cik nav dzirdēti un redzēti stāsti par Pelnrušķīti un aizjūras princi! Bet man nācies konstatēt, ka...
Nu, nezinu, varbūt ar mums, Austrumeiropas sievietēm, tomēr kaut kas nav kārtībā? Kaut kāds Austrumeiropas zīmogs vai... Mēs varam runāt ļoti labā angļu valodā, mēs varam iepirkties viņu veikalos un mēģināt izskatīties uz mata kā tās — «Made in England, France, Spain...». Bet kaut kas mūs, austrumeiropietes, tomēr vieno — un šis kaut kas arī atšķir, un katru no mums var ieraudzīt pa gabalu. Un man šķiet, ka mūsos ir kaut kas tāds, kas... nu, kas kaut kādā ziņā atbaida normālu ārzemju vīrieti.
Es tiešām nespēju pateikt, kas ir tas, kas mums velkas pakaļ joprojām kā tāda sasodīta aste... Vēsture, vai? Kaut kāda nepareiza padomju tipa audzināšana bērnībā? Kaut kāds «pelēkās peles» sindroms? Apmēram — es jau neko, man jau nepienākas, es jau te tikai uz brīdi... Izklausās smieklīgi, ka tajā, ka neesmu apprecējusies ar ārzemnieku, es vainoju savu Austrumeiropas izcelsmi. Negribu, lai mani saukā par dzimtenes nodevēju vai par ārzemnieku kāru pamuļķīti. Bet es gribu saprast, kas ir tas, kas man traucē justies kā normālai Rietumeiropas sievietei, kas potenciāli var būt normāla partnere normālam Rietumeiropas vīrietim!
Un reiz es izdomāju, ka visi tie iemesli slēpjas... mūsu smaidā. Tur viss sasummējies. Un tas ir noslēpumainākais smaids pēc Džokondas! Tas ir specifiskais aizlauztās Austrumeiropas inteliģentās sievietes drosmīgu skumju pilnais smaids...»
...Rīt turpināsim. Par Austrumeiropas sievietes smaidu un ne tikai.