Kaļužnijs cer uz robežlīgumu

Ģ. Kondrāts: — Vispirms par aktualitātēm no enerģētikas jomas, jo nesen Lahti aizvadīta ES līderu tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Maskavā pabijis arī Latvijas ekonomikas ministrs. Ko šajā situācijā var iegūt, bet varbūt arī zaudēt Latvija?

V. Kaļužnijs: — Enerģētikas jautājums šobrīd ir aktuāls visu līmeņu sarunās, jo enerģētika 21. gadsimtā tiešām ir gan aktuālākā, gan sarežģītākā problēma. Tas ir kaut vai tāpēc, ka nafta un gāze ir enerģētikas avoti, kas neatjaunojas. Taču Krievijas kaimiņvalstis, no enerģētikas viedokļa raugoties, atrodas daudz privileģētākā situācijā. Šajā ziņā priekšrocība ir arī tā, ka Latvija sadarbojas ar koncernu «Gazprom» un šeit atrodas unikālā Inčukalna gāzes krātuve. Ideja par Dobeles gāzes krātuves ieslēgšanu Ziemeļeiropas gāzes vada sistēmā gan vēl ir jāapspriež. Eksperti uzskata, ka šāda projekta īstenošanai vajadzīgs apmēram viens miljards dolāru.

Tā vai citādi Latvijā dabas gāze sastāda 31 procentu no kopējiem piegādātajiem enerģijas nesējiem, bet naftas produkti — apmēram 29 procentus. Es domāju, ka šie skaitļi nemazināsies, bet tieši otrādi — augs atkarībā no Latvijas ekonomiskajām vajadzībām.

Šobrīd pats galvenais uzdevums ir pareizi veidot mūsu divpusējo sadarbību, kuras perspektīva ir gan reāla, gan objektīva. Un pēdējā laikā arī ir vērojama Latvijas un Krievijas attiecību pozitīva dinamika. Ar to es domāju līguma parakstīšanu par Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas radīšanu, kas ir laba zīme, kas apliecina, ka gan Krievija, gan Latvija saprot, ka dialoga veidošana nāks tikai par labu mūsu valstīm. Tagad uzdevums ir apstiprināt starpvaldību komisijas sastāvu, un to, ka šis darbs ir sācies, varu apliecināt kaut vai tāpēc, ka no Ārlietu ministrijas saņēmu piedāvājumu strādāt šajā komisijā.

Bet ar to vien ir par maz. Jādara viss, lai komisija darbotos. Pēc tam jāparaksta līgumi par dubulto nodokļu neaplikšanu un investīciju aizsardzību. Manuprāt, «zaļais koridors» mūsu valstu attiecībās atvērsies pēc robežlīguma parakstīšanas pat tad, ja kāds vēlētos šādus līgumus nobremzēt.

— Kad, jūsuprāt, tiks nosaukts Krievijas puses starpvalstu komisijas līdzpriekšsēdētājs?

— Es domāju, ka Krievijas starpvaldību komisijas priekšsēdētājs būs zināms novembrī, bet decembrī jau varētu būt pirmā abu pušu tikšanās.

— Bet kad varētu tikt parakstīts robežlīgums?

— Manuprāt, jau vakar tam vajadzēja notikt. Taču reāli es domāju, ka robežlīgums varētu tikt parakstīts nākamā gada pirmajā ceturksnī. Šo jautājumu nevajadzētu vilkt garumā, jo tas bremzētu mūsu attiecību dinamiku un aizkavētu citu starpvalstu līgumu parakstīšanu. Turklāt pašlaik vēl nav parakstītas apmēram 20 svarīgas starpvalstu vienošanās. Pirmkārt, tas ir līgums par sadarbību sociālās aizsardzības jomā, līgums par savstarpēju ieguldījumu veicināšanu un izvairīšanās no dubultas aplikšanas ar nodokļiem. Tāpat esmu runājis ar Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētāju Konstantīnu Kosačovu par parlamentāro komisiju vadītāju tikšanos jau decembrī un, jādomā, tad arī uz šejieni varētu atbraukt Krievijas parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājs Boriss Grizlovs.

V. Zariņš: — Par robežlīgumu runājot; vai jūs to redzat kā saimniecisku līgumu vai vēlaties saistīt ar plašāku jautājumu loku arī pagātnes vērtējumiem?

— Kā jums labi zināms, pretēji tam, ka jūsu valdība teica, ka Latvijai nav teritoriālu pretenziju pret Krieviju, tika pieņemta skaidrojoša deklarācija, kura parādīja, ka Latvijai robežlīgumam pirmkārt ir politiska nokrāsa.

— Tas ir jautājums par valstiskuma pēctecību, jo citādi iznāk, ka Latvija sākas no 1991., bet ne 1918. gada.

— Krievijas vēsture sākas no 1991. gada. Latvijai varbūt ātrāk, bet tā nav Krievijas problēma. Līdz tam bija PSRS, bet pašlaik — 15 valstis, kas dzīvo patstāvīgu dzīvi. Tas pirmkārt. Otrkārt, Latvijas viedoklis ir tiesīgs pastāvēt un tam būtu nākotne, taču valsts ir norēķinājusies ar cilvēkiem, kas dzīvoja Pitalovā gan no zemes, gan īpašuma viedokļa. Pašlaik nav cilvēku, kam ir juridiskas tiesības uz kompensācijām.

Turklāt, ja prezidente un premjers saka, ka pretenziju pret Krieviju nav, tad par ko mēs runājam? Un vēl — ir jābūt skaidriem principiem, vai mēs runājam par juridiskiem dokumentiem vai emocijām. Dokuments var patikt vai nepatikt, taču tas ir dokuments, bet emocijas ir pavisam kas cits. Tāpat arī robežjautājumā.

— Tā bija netaisnība no Krievijas puses. Tas pats arī okupācijas jautājumā — bija tā vai nebija. Es savā mūžā redzēju, kā te ienāca sveši tanki.

— Dzīvē tā ir — kādam kaut kas patīk, kādam ne. Kāpēc tajā pašā laikā, kad jūs runājat par Molotova–Ribentropa paktu, netiek minēta Minhenes vienošanās, kas lika pamatu tālākajiem notikumiem? Tad lai arī jūsu vēsturnieki nenodarbojas tikai ar leģionāru problēmām, bet paskatās uz vēsturi plašāk. Protams, arī Jaltas un Teherānas konferences diemžēl neatrisināja šīs problēmas, bet tagad mums nav lielas jēgas viens otram kaut ko pārmest un kāpt visu laiku uz tiem pašiem grābekļiem. Šodien taču arī Irāka ir okupēta, bet neviens par to nerunā, ka arī Latvija ir viens no okupētājiem.

— Bet daļa, kas te atbrauca pēc kara, varētu braukt prom un nemocīties šeit — svešā zemē. Tiem, kas te paliks, gan vajadzētu būt lojāliem Latvijai un nekalpot citai valstij.

— Vai cilvēks, kas šeit nodzīvojis 50 gadus, nav patriots? Viņš šeit strādāja, maksāja nodokļus un, kad viņam to teica, gāja uz mītiņiem, ticot, ka latvieši un krievi ir vienoti.

— Ja tā nebūtu, būtu bijis kā Baku, kur lija asinis. Cittautieši maz piedalījās atmodas kustībā, izņemot lietuviešus un daļu poļu, kas atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Es ticu, ka daudzas krievu sievietes savus vīrus virsniekus atturēja no asinsizliešanas, bet tas jau nenozīmē, ka viņi ir piederīgi šai zemei. Tagad pat atsevišķi Latvijai lojāli krievu studenti man vaicā, kāpēc valdība ļauj visādiem «štābiem» te dumpoties un kūdīt nepilngadīgus jauniešus pret valsti.

— Bet tāda «štābu» aizliegšana ir demokrātijas ierobežošana. Es domāju, ka katras valsts vēsturē ir bijušas labas un sliktas lappuses un, ja jūs pieminat «okupāciju», tad, lai vai kā, tomēr šeit notika arī kaut kas labs, piemēram, izauga inteliģence. Tagad daudzi uz vecās PSRS mantojuma bāzes, neradot neko jaunu, ir kļuvuši par miljonāriem. Jūs lamājat to laiku, bet paši 15 gados pat vienu tiltu neesat uzbūvējuši.

V. Krustiņš: — Iepriekšējā tikšanās reizē jūs labi atsaucāties par mazākumvaldības ārpolitiku. Ko jūs gaidāt no jaunās valdības, lai gan sacījāt, ka daudz laba sagaidāt? Bet tās jau ir vecās iestrādes.

— Es esmu pārliecināts, ka, ja mēs objektīvi novērtēsim situāciju, kas skar nacionālās minoritātes un kopējo vēsturi, mēs nonāksim pie pareiziem secinājumiem. Turklāt 15 gados jau ir izaugusi paaudze, kam Latvijas kā visādā ziņā labklājīgas Eiropas valsts attīstības perspektīva ir svarīgāka nekā bezkompromisa nostāja vēstures jautājumos.

Šobrīd galvenais ir netraucēt labu kaimiņattiecību veidošanos starp mūsu valstīm. Es domāju, ka jau 2010. gads būs lūzuma gads mūsu attiecībās arī pieejā no Latvijas puses.

V. Zariņš: — Ja ir iespēja, tad pretrunas ir jālikvidē, bet vienā vēzienā tās nepazudīs. Ir svarīgi atzīt, ka Latvijā bija divas okupācijas un katra no tām ļoti ļauna.

— Es nesaku, ka Krievijai visur ir taisnība. Arī Krievijā tāpat kā visur citur ir daudz problēmu. Pat fašistu mums pietiek, tikai valsts to nereģistrē kā partiju, bet jums «Visu Latvijai!» reģistrē. Tāpēc labāk liksim tos laikus mierā, kas, izrādās, nemaz tik slikti nav bijuši. Jūs taču arī nebēgāt prom no šejienes, bet izmantojāt tos labumus, ko deva dzīve.

V. Krustiņš: — Un tagad par darījumu Ventspilī! Vai tas ir uzmanības vērts?

— Ja godīgi jāsaka, tad ne. Darījums nedeva neko, izņemot vienu spēcīgu «Ventspils naftas» akcionāru, bet valstij taču ir jābūt pašam stiprākajam akcionāram.

Ja par naftas tranzīta plūsmas atjaunošanu, tagad par to būs grūti runāt. Vēl to kaut kā varēja iedomāties, ja par «Ventspils naftas» akcionāriem kļūtu kazahi, bet tagad par sarautās sarunu ķēdītes atjaušanu nav jārunā.

— Tātad nekādu ilūziju...

— Turklāt es domāju, ka koncerna iekšpusē sāksies jauna pārdalīšana, kas būs interesanta arī šeit, no Latvijas iekšienes skatoties.

— Bet kā jūs vērtējat vēlēšanu iznākumu, kad viena krievu partija uzvarēja, bet otra zaudēja?

— PCTVL zaudēja taktiski, jo jebkurā pozīcijā jābūt gatavam kompromisiem un elastībai. Šodien vairs nevar savas pozīcijas diktēt ultimāta formā. Tagad vairs neder galējības, jo pa malām vienmēr ir auksti. Silti ir centrā un tur arī ir iespējas atrast kompromisu.

— Vai ir kādi jaunumi, par ko vēlētos mums pavēstīt?

— Pēdējais, kā jūs sakāt «jaunums», ir apķēpātais piemineklis karavīriem atbrīvotājiem. Taču tas nav pirmais gadījums nedz Rīgā, nedz arī Daugavpilī. Domāju, tas ir tāpēc, ka pietiekami efektīvi netiek meklēti vainīgie. Arī šoreiz bija paziņojums, ka ierosināta krimināllieta. Bet vai tā beigsies tiesā? Kamēr tā nebūs, nekas nemainīsies, jo divos gados, kamēr esmu šeit, par līdzīgām lietām neviens nav notiesāts. Bet, kad latvieši aicina tikt skaidrībā, kas Krievijā noticis ar Poļitkovsku, tad man šķiet, ka jūs cita acīs skabargu redzat, bet savā baļķi ne.

V. Zariņš: — Pieminekļu apgānīšana ir ļoti slikti, bet atzīt, ka Latvijā bija divas okupācijas un tas bija ļoti slikti, ir cita lieta.

— Bet kāpēc jūs, kad runājat par PSRS, vienmēr lietojat vārdu «okupācija»? Kur šeit, piemēram, bija koncentrācijas nometnes? Te attīstījās kultūra, zinātne, tika atjaunota nodedzinātā Jelgava, uzcelts Vanšu tilts Rīgā. Aizbrauciet uz Pleskavu un salīdziniet šo pilsētu ar Rīgu! Tad jūs pārliecināsieties, ka lai nu kur, bet uz turieni gan tik daudz naudas negāja.

Ģ. Kondrāts: — Visbeidzot, pieminot Gruziju, Maskavā tiek minētas arī jaunās NATO valstis, kas atbalsta prezidenta Saakašvili politiku.

— Gruzija ir ļoti nopietns, es teiktu, traģisks jautājums, kas radies līdz ar varas maiņu. Visas revolūcijas kopš 1917. gada ir visai līdzīgas un rada problēmas, arī Dienvidosetijas un Abhāzijas konfliktus. Prezidents Saakašvili cer ar palīdzību no malas un caur trešajām valstīm atrisināt savas iekšējās problēmas, un Krievija ir gatava dialogam. Taču Saakašvili aktivitātes rada atbildes reakciju no otras puses un katra kļūda rada nākamo.

Latvijai, kas ir demokrātiskās pieredzes eksportētāja uz Gruziju, gan vajadzētu redzēt, ka Saakašvili izteikumi, ka viņš jauno gadu sagaidīs Chinvali, ir jāuztver nopietni. Un kas notiktu Latvijā, ja partija, kas uzvarētu vēlēšanās, visas pārējās partijas izsviestu no varas apritēm? Arī Krievijas militārpersonu arests un skaļa atbrīvošana bija diplomātijā nepieredzēts farss. Ja jau arestētie bija vainīgi spiegošanā, tad bija jārīkojas atbilstoši tiesiskajām normām, bet viss notiekošais lika domāt, ka lieta ir safabricēta. Arī cīņa ar Gruzijas nekvalitatīvajām precēm kādreiz bija jāsāk, jo Krievijā gruzīnu noziedzīgā pasaule ir pietiekami spēcīga. Taču Krievijas gāze un elektrība Gruzijai joprojām tiek piegādāta, jo gruzīnu tauta nav vainīga, kas notiek ar tās līderiem. Arī Latvijai to vajadzētu redzēt un oficiālās Tbilisi kļūdas nosodīt.

— Ko jūs personīgi esat ieguvis, divus gadus strādājot Latvijā?

— Sirdī esmu palicis naftinieks, bet man te ir interesanti, jo jāpilda valstisks uzdevums — jāatjauno tilti, kas nojaukti 15 gados. Interesanti ir tāpēc, ka jāsadarbojas ar politiķiem, kas dažādi redz pasauli. Un labi, ka ir cerības tiltus atjaunot un ir redzama perspektīva labām kaimiņu attiecībām. Jā, kaimiņattiecības noregulēsies, ar laiku Latvija var būt valsts, kam ES nauda vairs nebūs vajadzīga. Un, lai ko darītu galēji labējie vai galēji kreisie, mēs tik un tā būsim kopā kā divas kaimiņvalstis.

***

Tā kā saruna notika dažas dienas pirms jaunās koalīcijas valdības apstiprināšanas, jautāju Krievijas vēstniekam Viktoram Kaļužnijam, kā viņš vērtē jauno valdības sastāvu.

— Par notikušo esmu gan pārsteigts, gan vīlies. Tas saistīts ar to, ka iepriekšējās valdības laikā tika aizsākta pozitīva, savstarpēji gan Latvijai, gan Krievijai izdevīga attiecību līnija. To apstiprina, piemēram, Ministru prezidenta Aigara Kalvīša tikšanās ar Krievijas premjerministru Mihailu Fradkovu, prezidentu Vladimiru Putinu un Krievijas ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministru Germanu Grefu, gan vienošanās par starpvaldību komisiju darba sākšanu un citas vienošanās. Tas viss, kā jau teicu, radīja pozitīvu dinamiku nākotnes attiecībām un mēs to uztvērām kā vadlīniju, kas svarīga gan Latvijai, gan arī Krievijai. Taču galēji labējās TB/LNNK iekļaušana valdības koalīcijā, izskatās, pārsvītros šīs cerības. Jau savā pirmajā intervijā TB/LNNK tieslietu ministrs skaidroja, ka viena no prioritātēm būs padarīt stingrāku naturalizācijas procesu jau tā sākuma stadijā. Tāpat «tēvzemieši» ir pret robežlīguma parakstīšanu un runā, ka krievi jāizsūta no Latvijas. Domāju, ka tas jaunajai valdībai radīs grūtības attīstīt normālas attiecības ar Krieviju, jo TB/LNNK tomēr pauž diametrāli pretējus uzskatus nekā valdība līdz šim, — sacīja Krievijas vēstnieks.