Reperis Gustavo, īstajā vārdā Gustavs Butelis, nenoņemas ar ārišķīgām būšanām — īpaša apģērba piemeklēšanu, aksesuāru izvēli un tamlīdzīgiem sīkumiem. Gustavo ģērbjas tā, kā jūtas vislabāk, un dara to, kas viņam patīk un padodas visvairāk — rada mūziku. Starp citu, mūziķu aprindās viņš izslavēts ar savu kārtīgumu, apzinīgumu un augstajām prasībām mūzikas kvalitātes ziņā.
— Mūzikā tevi kāds izbīdīja vai ielauzies tajā pats?
— Mani neviens nebīdīja. Mūzika kā klausītāju mani aizrāva jau kopš bērnības. Sākumā mūzikai, ko klausījos, nebija īpaša novirzie-na — patika «The Beatles», «Jumprava», klausījos arī «Līvu» dziesmas. Bet, kad mazliet paaugos, sākās mana aizraušanās ar metālu. Kā man šī mūzika iepatikās, tā izdomāju, ka arī pats gribu spēlēt. (Mežā pie 18. trolejbusa galapunkta reiz bijis tāds kā tirgus, kas savulaik nodēvēts par biržu. Tur katru svētdienu savākušies metālisti un mainījušies ar ierakstiem, pirkuši un pārdevuši. Gustavo tā bijis aizrāvies ar šo procesu, ka uz tirdziņu gājis ar tikpat lielu sajūsmu kā ticīgie uz baznīcu. — A. M.).
— Un spēlēji arī?
— It kā jau spēlēju. Nopirku ģitāru un pats kaut ko trinkšķināju. Taču vēlāk no metāla kaut kā organiski pārgāju uz repu. Pāris gadus bija tāds kā izzināšanas periods. Kopā ar pārējiem džekiem izdomājām, ka varētu arī paši kaut ko uzspēlēt, kaut gan īstenībā nevarējām... Tā radās grupa «Fact». Īstenībā nezināju, kas kuram būtu jādara, kas jāspēlē. Taču lēnām viss aizgāja. Pat kļuvām diezgan populāri.
— Savulaik mācījies arī saksofonu spēlēt.
— Mācījos jau gan, bet to manā vietā bija izlēmuši vecāki. Vienkārši lika, un es darīju. Taču mani pašu tā saksofona spēle īpaši neinteresēja. (Ejot tēva pēdās, Gustavs savulaik mācījās arī Rīgas Lietišķās mākslas koledžā par stikla apstrādes meistaru, kā rezultātā radās domstarpības ar vecākiem. Gustavo paziņojis, ka viņu vairāk interesē mūzika. — A. M.)
— Un tagad patīk?
— Man patīk klausīties saksofona spēli, bet pašam spēlēt gan ne. Iepūst es māku, skaņu ārā dabūt māku, notis arī zinu. Bet spēlējisi jau sen neesmu.
— Un kā latviešiem veicas ar repu? Vai mēle vismaz sākumā nemežģījās?
— Nē, tas nemaz nav sarežģīti. Sarunvalodā cilvēki taču runā ļoti ātri. Tas pats arī ir dziesmās — vajag pamainīt intonāciju, precīzāk izrunāt vārdus un turēties pie ritma.
— Vai atceries, kā radās pirmā dziesma?
— Pirmā dziesma, kas bija «Fact» laikos, tapa tā — Ozols izdomāja basa līniju, tad arī ritms pienāca klāt, man jau bija sarakstīti vārdi, toreiz vēl angliski, un tad vēl ģitārists ilgi ņēmās, kamēr izdomāja, kas tur labāk ietu klāt.
— Bijāt pirmie, kas Latvijā uzsāka spēlēt repu?
— Nē, pirmie nebijām, taču mūs pamanīja. Tomēr mums arī šā stila mūzikā jau tolaik bija savs stils. Mēs ieņēmām divus laukus — gan hiphopu spēlējām, gan metāla repu. Katrā no šiem bijām oriģināli un vēl līdz šim brīdim esam palikuši. (Smejas.)
— Dzirdēts, ka melnie saka: baltie šāda stila mūziku nevarot ne kārtīgi uzspēlēt, ne viņiem tas esot jādara.
— Iespējams, ka nevar arī. Vismaz es ļoti strikti vērtēju gan sevi, gan citus. Ja skatāmies uz to vēsturiski, tad baltie tiešām nevar spēlēt repu. Bet ir daži, kas ļoti cenšas, un viņiem sanāk. Ja cilvēks cenšas, viņu tas uztrauc un viņš grib panākt rezultātus, tie arī būs. Tāpat taču ir arī sportā un jebkurā citā jomā. Tev ir jāieliek sevi tur iekšā. Es pazīstu ļoti daudzus mūziķus. Esmu dzirdējis, ka cilvēki saka: es taču spēlēju normāli, nu ko tu vēl gribi? Kā ir, tā ir labi!
Es atkal uzskatu, ka vienmēr var vēl labāk, var izspiest visu sulu no sevis ārā. Ja tu nekritizē sevi un necenties visu laiku spēlēt vēl un vēl labāk, tu sāc slīdēt uz leju.
— Radies iespaids, ka reps ir rupjš. Tā ir taisnība?
— Reps ir ļoti dažāds. Bet uzskats par rupjību ir tikai stereotips. Reps ir ļoti dažāds — tajā ir arī literāra valoda. Vairumā gadījumu reps šķiet rupjš tikai tāpēc, ka izpildītāji cenšas maksimāli pietuvināties dzīves realitātei. Reiz, kad mani iepazīstināja ar kādu cilvēku, viņš teica: » Ā, tas ir tas, kurš spļauj un zāle neaug?». Tāds stereotips izveidojies. Kaut gan, ja cilvēks ietu cauri manai mūzikai un censtos atrast rupjos vārdus, viņam sevišķi labi neveiktos.
— Vai tas nozīmē, ka tavas dziesmas varētu klausīties arī bērni?
— Skolā es nespēlētu. Es zinu savu klausītāju, kas tai brīdī, kad es uzstājos, saprot, par ko es runāju, un sadzird to. Es negribu apvainot bērnus, bet skolas laikā jaunieši vairāk koncentrējas uz tēlu, rupjiem vārdiem, ko it kā nedrīkstētu dzirdēt un nemaz nesaklausa dziesmas būtību.
— Vai nav tā, ka reperi drusku ir ar tādu kā sociāldemokrātisku ievirzi?
— Vispār jau nē. Pie mums tikai tā izveidojies, ka bieži runā par tādām tēmām. Ja kādreiz Latvijas repā runāja par to, kā neiet rajonos un kas nav pareizi, tagad tā vairs nav. Un vispār reps ir tik dažāds, cik vien var būt — ir sātaniskais un kristīgais reps, ir reps, kur ir tikai dzeja, ir perversas un rupjas lietas, kur tiek atainots porno. Šajā bodītē pieejams ir viss.
— Tava mūzika liek tev ģērbties atbilstoši tai.
— Nē, man neliek. Citiem varbūt liek, bet man ne. Man mājās ir arī uzvalki, baigi foršie uzvalki. Man šīs drēbes ir pieradums, es tajās jūtos ērti, un man patīk, kā tas izskatās. Taču zinu, ka ir cilvēki, kas, ja iet uz koncertu, īpaši piemeklē apģērbu un pārdzīvo, ja kaut kas nav tā, kā vajag. Reizēm pienāk kāds klāt un saka: «Piedod, es neesmu šodien tēlā!» Es vispār nekad neesmu tēlā, jo esmu tāds, kāds esmu un kā ērti jūtos. Arī uz Operu varu aiziet šādās drēbēs. Uzska-tu — ja izpildītājs tiešām ir labs, viņš var uzkāpt uz skatuves kovboju zābakos, un visi tāpat būs apsēdušies no viņa izpildījuma.
— Lai nu kā, bet mūziķu karstākie fani parasti ir tieši jaunieši, kas nekavējas izrādīt savu sajūsmu.
— Es neesmu to piedzīvojis, jo nedodu tādu iespēju. Protams, nāk klāt un saka komplimentus. Katram radošam cilvēkam arī ir prieks ko tādu dzirdēt. Taču pārsvarā uz ielas izeju tikai naktī. Pārējā laikā strādāju, radu mūziku, strādāju pie koncertiem. Faktiski nemitīgi strādāju.
— Nepiekūsti?
— Piekūstu. Es piekūstu tik ļoti, ka tādos mirkļos jādara kaut kas radikāls. Es, piemēram, laižu prom no Latvijas. Braucu uz Maskavu, uz Āziju, vienalga kur. Tur neko nedomāju, izbaudu atelpu un tad atkal atpakaļ — elles ugunīs. (Smejas.) Piemēram, tagad uz Rīgu no Maskavas ir atbraucis Vlads, ar kuru kopā iedziedājām dziesmu divās valodās «No lūpām lasi». Divas diennaktis nonstopā filmējām videoklipu. Ja bija kāds brītiņš brīvs, turpat uzņemšanas laukumā nosnaudāmies un atkal strādājām. Tagad mazliet pagulēju, bet vakarā atkal strādāšu studijā.
— Tu pats klausies mūziku? Tādu, kas nav vajadzīga tavam darbam?
— Klausos 60. līdz 80. gadu mūziku, bet klausos, lai noķertu kaut ko savai mūzikai. Parasti mūziku klausos mašīnā; ja strādāju, tam laika nav. Bet ja nestrādāju, fonā ir klusums. Brīvajos, klusajos brīžos lasu vai vienkārši sēžu un domāju.
— Esi darbaholiķis?
— Tieši pretēji, es esmu ļoti slinks. Man nekad nepatīk darīt to, kas man jādara. Ja man šo-brīd jāmiksē Ervja albums, tad es tajā laikā labāk palasu grāmatu. Tad, kad man jālasa grāmata, es labāk padaru kaut ko citu. Tāpēc man ikreiz jāpiespiežas, lai kaut ko darītu. Ja es sevi nespiestu, es mierīgi un ilgu laiku varētu nedarīt neko. Man daudz labāk patiktu nedarīt neko. (Smejas.) Bet, ja strādāju, tad daru to reizēm pat 16 stundas no vietas. Diennakts man ir tikpat gara kā pārējiem, tikai apgrieztā kārtībā: varu strādāt naktī, bet dienā — gulēt.
— Un kā ar kultūras pasākumiem?
— Eju viskautkur. Taču laika tam atliek ļoti maz. Ja jāizvēlas, parasti apmeklēju Jauno Rīgas teātri. Vispār man patīk komēdijas. Ja jāsaka atklāti, man nepatīk teatrālas lietas, jo dzīvāk, jo labāk.
— Tu esi tāds baigais reālists?
— Varbūt. Bet pašam par sevi jau grūti spriest.
— Tu piekrīti tam, ka Latvijā ar mūziku nevar nopelnīt?
— Es nesūdzos. Nesūdzos arī par cieņas trūkumu. Ja cilvēki mūziķi neciena, mierīgi internetā nopumpē viņa albumu. Ja salīdzina ar pa-saules standartiem, pie mums viss ir daudz zemākā līmenī, arī honorāri. Taču arī iespēja izvērsties nav tik liela. Ja gribi, lai tev ir vairāk naudas, ļoti jāskraida un jāsvīst. Bet viss atkarīgs no cilvēka.
— Ir kaut kas, ko tu naudas dēļ nedarītu?
— Atsaku aicinājumiem piedalīties reklāmās, īpaši politiskajās. Arī korporatīvajos pasākumos piedalīties nevēlos. Jau pašā sākumā tā arī pasaku — es to nevēlos, prieka man nebūs nekāda, jo es tur būšu kā magnetofons, kuram neviens nepievērš uzmanību. Tāpēc sajūta ir diezgan nepatīkama. Ja tiešām grib, lai es to daru, lai arī adekvāti samaksā. Ja tiešām patīk manas dziesmas, ir iespējams klausīties manu disku.
— Kāda ir summa, par kuru tu būtu gatavs spēlēt šādā pasākumā?
— To ir iespējams izrunāt atsevišķi. (Smejas.) Bet principā šai summai būtu jābūt lielākai par 1000 latiem. Dzimšanas dienu budžeti parasti ir mazāki, laikam tāpēc man vēl nav bijusi iespēja uzspēlēt šādā pasākumā.
— Runājot par grupu «Fact» — kas ar to notika vēlāk?
— Negribu iedziļināties sīkumos, taču mēs ar Ozolu sastrīdējāmies un grupa pajuka. Interesanti, ka mūsu strīdu atspoguļoja ļoti plaši, bet salabšanu neviens pat neievēroja. Kaut gan salabām jau pirms aptuveni trim gadiem. Pēc mūsu ceļu šķiršanās es strādāju pie savas mūzikas, viņš — pie savējās. Pēc kāda laika sapratu, ka esmu neapmierināts ar to, ko esmu izdarījis. Tad aptuveni divus gadus bija tukšais periods, kad pilnveidojos, taču izdevu ļoti maz dziesmu. Laiks bija ļoti grūts finansiāli, jo sevi bija kaut kā jāuztur. Toties zināju, ka attīstos uz augšu. Un tas man arī ir pats svarīgākais, tāds kā atskaites punkts manā mūzikā.
— Tev ir kāds konkrēts mērķis, ko tu gribi sasniegt?
— Man ir tādi mazi mērķīši, Everesta augstuma mērķu man nav. Man šķiet, ka pareizāk ir izvēlēties vienu mazu mērķīti, to sasniegt un tad ķerties pie nākamā.
— Tikko dziesmai «No lūpām lasi» uzņemts videoklips. Kad tas būs redzams skatītājiem?
— Visticamāk, tikai ap Jaungadu, jo vēl jau priekšā montāžas darbs. Atskatoties uz savu «karjeru», mans sabiedrotais ir laiks. Manā darbā ieguldītie gadi ir bonusi un ar laiku nāk atpakaļ.
— Kā reperi satiek?
— Kašķēšanās katrā ziņā nenotiek. Katram mūziķim ir savs sadarbības loks, un ir cilvēki, ar kuriem nekāda sadarbība nesanāk. Tā drīzāk ir gaumes lieta, nevis kašķēšanās.
— Saki, kā pret tavu mūziku izturas tava ģimene?
— Viņiem patīk mana mūzika. Tikko man iznāk jauns albums, mana māsa to mašīnā klausās no rīta līdz vakaram. Arī tētis parasti klausās manu mūziku. Tikai viņš parasti piesienas manai valodai un saka, ka to un to jau varēja pateikt citiem vārdiem. Viņš arī klausās manis vadītos radio raidījumus un ētera laikā sūta man īsziņas, ka vajadzējis izteikties nevis tā, bet tā. Es raidījuma laikā par to parasti arī pasmejos. Ļoti svarīgi, ka man ir tāds ģimenes atbalsts. Ļoti to novērtēju.