Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9010591t1h7428.jpg)
Neviens augs nespēj augt tumsā, lielākajai daļai telpaugu gaisma nepieciešama arī miera periodā. Bez gaismas šai laikā spēj iztikt vienīgi tie, kas nomet lapas. Daudziem istabas augiem ziemā nepieciešamas pavēsas telpas — dzīvokļos ar centrālo apkuri to grūti nodrošināt.
Garšīgā monstera (Monstera deliciosa), aizvadītās karstās un saulainās vasaras spēcināta, arī vēl novembrī var uzziedēt un nogatavināt ēdamu, interesantas garšas augli. Lielās, caurumotās lapu plātnes lieliski mitrina gaisu. Ja monsteras stumbrs lejasdaļā zaudējis lapas, galotni var nogriezt un iespraust kā spraudeni blakus apgrieztajam bezlapu stumbram, kas pēc laika dos jaunu dzinumu. Visas galotnes spraudeņa gaisa saknes jāaprauš ar augsni, tās palīdz monsterai ātrāk iesakņoties.
Eiropas olīvkoku (Olea europaea) pakāpeniski pārvieto uz vēsāku, pēc iespējas gaišāku telpu. Ja nepieciešams, augu var apgriezt, saglabājot veco formu vai izveidojot jaunu. Tādējādi olīvkoks var sasniegt prāvu vecumu (desmitiem gadu), bet saglabāt nemainīgu lielumu un izskatu.
Depa oksāli jeb zaķskābeni (Oxalis deppei) ārkārtīgi viegli pavairot ar sīpoliņiem. Oksāles ziedēšanu var regulēt. No iestādīšanas brīža līdz uzziedēšanai paiet aptuveni pusotrs mēnesis. Oksālēm nepieciešama augsne ar skābu (pH 4,5–5,5) reakciju. Zaķskābenēm nav kaitēkļu.
Pahipodijām (Pachypodium) tagad var sākties miera periods, kura laikā tām pakāpeniski nobirst lapas. Tādā gadījumā vajadzīga vēsa telpa, maz mitruma. Ja tās visu gadu atrodas vienmērīgā siltumā, lapas var arī nenomest. Pahipodijas var pavairot, nolaužot vai nogriežot jaunos dzinumus, kas veidojas pie stumbra vai tā pamatnes.
Pandāniem (Pandanus), lielākoties Veiča pandāniem, visu gadu nodrošina vismaz +18°C temperatūru, tās samazināšanos nedrīkst pieļaut arī ziemā. Ja podā ir mitra un vēsa augsne, augs zibenīgi aiziet bojā. Pandānu jebkurā laikā var pavairot ar dzinumiem, kas bagātīgi veidojas ap vecākaugu. Nereti šādam dzinumam jau ir gaisa saknes, kas pandānam palīdz gan noturēties, gan iesakņoties. Ik pa laikam rūpīgi apskata lapu žākles, jo tajās ātri un nemanāmi savairojas pūkainās bruņutis, ko vēlāk grūti apkarot.
Dzelzs asparāgs jeb dzeloņu ruskuss (Ruscus aculeatus) ir ļoti iecienīts stingro, ādaino lapu dēļ. Aptuveni metru augstais un tikpat platais augs ir ideāli piemērots vēsiem, pat aukstiem (ne zemāk par +1°C) vestibiliem, koridoriem. Vēsās telpās jālaista ļoti maz. Var augt arī siltās (ap +16°C), bet ne karstās istabās. Augam vajag samērā daudz vietas, jo pie katras lapas ir pa dzelonim.
Mazā sabalpalma (Sabal minor), ko bieži audzē telpās, neizaug garāka par 2 metriem, tā veido skaistu krūmu, nevis palmu ar vienu stumbru. Sabalpalmai jāierāda gaiša, bet ne saulaina vieta. Novembrī augu vēlams novietot +10…+15°C temperatūrā un mazāk laistīt. Ja tas nav iespējams, tad siltā vietā turpina kārtīgi laistīt, bet gada tumšajā laikā (apmēram divus trīs mēnešus) nemēslo.
Šefleras (Schefflera) ar zaļām lapām, sākot ar novembri, var atrasties vēsās (+12…+16°C) telpās, savukārt krāsainu lapu šefleru šķirnēm jāaug siltās telpās ar mitru gaisu. Ja gaiss ir pārāk sauss, šefleras regulāri miglo ar mīkstu ūdeni. Ja augs kļuvis neglīts, var apgriezt pat par divām trešdaļām — tas ataugs, veidojot bagātīgi zarotu krūmu. Lielās un gaišās telpās augošu šefleru var apgriezt arī novembrī.
Mājas svētība jeb dižā aspidistra (Aspidistra elatior) ir bezgala izturīga un pieticīga, tomēr jāsargā no lieka mitruma uzkrāšanās, citādi augam kalst lapu gali. Mājas svētība labi pārcieš apkures sezonas sākšanos, kā arī tās beigšanos pavasarī. Ja augs visu gadu atrodas gaišā telpā, tas var uzziedēt ar violetiem, sīkiem zvaigznīšveida ziediņiem, kas pa pusei iegremdēti augsnē. Ja vēlaties mājas svētību pavairot, pie atdalītās daļas jābūt vismaz četrām piecām lapām. Pārstāda reti, bet, ja tas nepieciešams, augu pārveļ jaunā podā, neizjaucot sakņu kamolu.
Parasto mirti (Myrtus communis) pēc ziedēšanas novieto ļoti gaišā, vēsā (apmēram +10°C) telpā. Vēsā vietā turpina nedaudz, bet vienmērīgi laistīt. Mirtes ļoti ātri reaģē gan uz sakņu iekalšanu, gan pārlaistīšanu — tām kalst un birst lapas. Necieš siltu un sausu gaisu. Augi jāsargā no bruņutīm un baltspārnēm, jo daudzo sīko lapiņu un smalkās sakņu sistēmas dēļ kaitēkļus ir grūti apkarot.
Sanpaulijām (Saintpaulia), ja vien tās aug gaišā un siltā (+18…+20°C) vietā, patlaban ir pats krāšņākais ziedēšanas laiks. Laista tikai ar mīkstu istabas temperatūras ūdeni, bet jāuzmanās pārlaistīt — labāk, lai retureiz mitruma pietrūkst, nekā tā ir par daudz. Sanpaulijam nav izteikta miera perioda, tādēļ tās katru nedēļu mēslo ar ziedošiem augiem domātu mēslojumu. Visvienkāršāk pavairot ar lapu spraudeņiem. Visātrāk tie apsakņojas kūdrā, +25°C temperatūrā, gaišā vietā, zem seguma. Ja sanpaulijai ir daudz rozešu, var atdalīt un apsakņot kādu no tām (iespējams, jaunajai rozetei jau izveidojušās saknes).
Antūriju (Anthurium) daždažādās krāsās bagātīgi ziedošajām šķirnēm nepieciešama gaiša un silta (istabas temperatūrā) audzēšanas vieta. Vislabāk jūtas uz apsildāmās grīdas vai uz palodzes, zem kuras atrodas radiatori, taču apkārt augam vajadzīgs mitrs gaiss. Vēsās un mitrās telpās antūrijas ātri nopūst, tās jāsargā no caurvēja un aukstas gaisa plūsmas (piemēram, no logiem, kas atvērti, vēdinot telpas). Augus regulāri mēslo, laista ar siltu, mīkstu ūdeni, seko, lai saglabātos augsnes skābā reakcija.