Patiess, kārtīgs, nesamākslots un pasaules klases roks no «Arēnas Rīga» skatuves — tas šķiet pielīdzināms tam, ja kādas bankas nto gadu jubilejas banketā ballīti spēlētu «Huskvarn». Pankroka veterāns Iggy Pop pierādīja, ka brīnumi tomēr ir iespējami, nodemonstrējot 70. gadu dumpinieciskuma labākās tradīcijas.
Dambis sen to bija pelnījis
Šoreiz klausītāji centās uz koncertu ierasties laikus: jau pusotru stundu pirms tā sākuma, un šādas steigas iemesls nebija vis iespējamais biļešu trūkums kasēs, bet gan pirmie no iesildītājiem — latvju underground ciltstēvs Dambis ar grupu «Inokentijs Mārpls». Nav pat runas par to, ka nekas tāds pirms vairākiem gadiem nebūtu pat nosapņojams: vēl šā gada sākumā ziņa par iespējamo Dambja uzstāšanos uz lielās skatuves ar izpratni tiktu uztverta tikai 1. aprīlī.
Šķiet, pirmoreiz bija iespējams izvērtēt, kā «Inokentijs Mārpls» izklausās kvalitatīvā skanējumā. Tiesa, Dambja superšķībo vokālu nespētu izlabot pat Parisas Hiltones visu varošie producenti, taču tas arī nav vajadzīgs — tā ir «mārplu» būtība. Sev atvēlētajā pusstundā Dambis nospēlēja virkni no grupas slavenākajiem hitiem («Asins līst», «Deputātu rokenrols», «Moto ciklists», «Uz priekšu», «Vergu dziesma», «Ei, priekšniek!», «Māt, es gribu būt nevainīgs», «Revolucionārs» un citas), ieskaitot vecum veco dziesmiņu (tā atrodama vienā no pirmajām neatkarīgās mūzikas izlasēm «Odekolons») par (aptuveni un cenzēti tulkojot no krievu valodas) dzimumlocekli — labāko draugu. Protams, varēja vēlēties dzirdēt vēl citus gabalus (piemēram, «America Fuck Off», ko Igija Popa izcelsmes dēļ labāk gan bija nespēlēt), taču Dambim pazīstamu dziesmu ir daudz, bet laika bija maz.
Enerģija 60 gados nezūd
Pēc «mārplu» uzstāšanās publikas vidū pat uzvirmoja jociņš, ka derētu jau kājot mājup — ko gan vēl labāku šis koncerts spētu piedāvāt?! Nākamie uz skatuves kāpa «Tribes Of The City», un publika organizēti devās pārtikas un alus medībās. Nē, ar grupas uzstāšanos viss bija kārtībā, tā bija kvalitatīva un perfekta, taču «Tribes Of The City» starp Dambi un Iggy Pop iederas kā Austrumu gardumi pie voblas un alus.
Taču mājup iešanai nebija nekāda iemesla, jo jau drīz vien uz skatuves kāpa pats vakara vaininieks — Igijs Pops ar savu slaveno grupu «The Stooges». Pirms tam bažas bija par divām lietām: vai tiešām Iggy Pop skatuviskais tēls joprojām ir tas pats kārnais, stiegrainais un līdz viduklim kailais indivīds; un vai šis savulaik narkotiku gandrīz piebeigtais, bet tagad tomēr bez astītes 60 gadus sasniegušais spēs enerģiski plosīties pa skatuvi. Kad Osterberga kungs izlēca uz skatuves, piepildījās pirmās no aizdomām, bet jau pirmo dziesmu izpildīšanas laikā zuda otrās no tām. Dziesmas «Loose» un «Down On The Street» bija kārtīgs blieziens pa klausītāju ausīm, uzreiz precīzi definējot, kas būs dzirdams šajā koncertā. Jau ceturtais gabals «I Wanna Be Your Dog» klausītājus iesvēla 70. gadu pankroka eiforijā, no kuras tie netika laisti laukā līdz pat koncerta beigām.
Apsargi izceļas
Piepildījās Dambja pirms koncerta izteiktās prognozes — Iggy Pop ir varens provokators un koncerta vidū noteikti uz skatuves aicinās veselu fanu pūzni. Tā arī notika, un kādi astoņi laimīgie varēja lēkāt un plosīties uz skatuves blakus savam elkam dziesmu «Real Cool Time» un «No Fun» laikā.
Par laimīgiem tajā brīdī gan nevarētu nosaukt mūziķa un arī koncerta organizatoru pieaicinātos apsardzes darbiniekus, kuriem vajadzēja sekot, lai kāds no faniem nepakārtos mikrofona vadā vai arī netīšām nenogāztu no skatuves pašu vokālistu. Grupas apsardze un tehniskie darbinieki uz notiekošo bardaku raudzījās ar stoisku mieru un vienkārši centās glābt aparatūru un nepārtraukt koncerta skanējumu, bet mūsu apsargi par varītēm mēģināja trakojošos fanus nodzīt no skatuves, turklāt izmantojot diezgan drakoniskas metodes. Par to viņi no saviem ārzemju kolēģiem izpelnījās žestu, ko varētu tulkot kā «veči, kas notiek?!», lai gan patiesībā bija pelnījuši ne to vien.
Kad mākslu velti meklēt
Kopumā Iggy Pop uzstāšanās ilga aptuveni stundu un desmit minūtes (turklāt noslēgumā tika vēlreiz izpildīta jau pieminētā «I Wanna Be Your Dog», it kā citu gabalu trūktu), un, šķiet, neapmierināto publikas raibajā klāstā — no politiķa Māra Grīnblata līdz slavenajam pankam Peksim — nebija. Ja nu vienīgi tie, kas gaidīja elegantas balādes vai kādreizējos kopdarbus ar Deividu Boviju (šī publikas daļa ar vilšanās izteiksmi sejā halli atstāja jau tā vidusdaļā) — no šā Iggy Pop daiļrades un dzīves posma te nebija ne smakas.